Foto: Publicitātes foto

“Es nekad neraudu, jo kāpēc lai es sevi žēlotu?” Šī doma izšaujas kā bulta cauri manām smadzenēm, un nodomāju – viņai taisnība. Mēs pārāk daudz gaužamies un žēlojamies - čīkstuļi nevienam nepatīk. Režisore, iemīļotu šovu un raidījumu veidotāja Aija Strazdiņa sarunas laikā atklāj tik daudz, ko es par viņu iepriekš nezināju, un domāju, ka daudzi pat nenojauš.

Aija ir no tiem retajiem cilvēkiem, par kuru varu teikt: viņa ir tāda absolūti savējā - “čoms”, ar kuru droši var doties partizānos. Es ietu, ja vajadzētu. Interesanti, ka, pat reti tiekoties, mums vienmēr ir, par ko parunāt, - burtiski kā vakar. Domāju, ka daudzi zina šo sajūtu. Un man ļoti simpātiska ir viņas nestandarta domāšana. Jāatzīst, ka es viņu apbrīnoju - par to, ko viņa dara un kā to spēj.

Nesen Aija nosvinēja dzimšanas dienu, un tad mēs abas rēķinājām, cik ilgi esam pazīstamas un kā iepazināmies. Dzīvē pirmo reizi tikāmies vairāk vai mazāk darba jautājumu sakarā, un pēc maniem aprēķiniem kopš tās dienas, šķiet, būs pagājuši teju 15 gadi. Nu labi, 13, ja godīgi. Lai nu kā, es un, domājams, daudzi no mums ne visu zina par Aiju. Talantīga un pieprasīta režisore, producente, kopumā - radošs cilvēks, divu jauku puišu mamma un mūziķa Aigara Grāvera, kuru mēs vislabāk zinām, ja izdzirdam grupas “Jumprava” vārdu, sieva. Taču šoreiz stāsts tik par Aiju pašu - citā šķērsgriezumā, mazliet dziļāk ielūkojoties viņas dvēselē.

Bērnība, māsas nāve un nospertais zirgs

Aija stāsta par savu pirmo ģimeni – kurā uzaugusi. “Mans tēvs ir no Jaunpiebalgas puses, mamma - no Siguldas. Kaut radi ir arī Jēkabpils pusē, es pati esmu rīdziniece. Jā, mani radi ir no laukiem, es – no Rīgas,” Aija smejas. “Piedzimu un uzaugu Rīgā, bet māku slaukt govis.”

Foto: Publicitātes foto

Nonācām pie secinājuma, ka tās sievietes, kas prot lauku darbus, ir stiprākas par pārējām. “Tā ir taisnība. Maniem vecākiem bija lauku māja Piebalgā, vasaras māja. Man tur ļoti patika, un es pa vasarām tur ar mammu dzīvojos. Mamma algotu darbu nestrādāja, un, kā skola beidzās, tā mani sūtīja “trimdā uz pāķiem”. Šobrīd tas izklausās dramatiski, jo, kad es saviem bērniem piedāvāju doties uz laukiem, tad viņi pēkšņi “atceras krievu valodu” un dažus (necenzētus) vārdus citās valodās, kā arī saka, ka tas neesot normāli, ka es viņiem kaut ko tādu novēlu. Tur nav ne ātra interneta, ne kartingu trases. Bet man likās, ka mana bērnība bija ļoti laba. Nevar jau salīdzināt, jo tagad ir citas opcijas. Mēs savulaik būvējām štābiņus, dzīvojāmies, man tur ļoti patika, bija citas izklaides. Kaut gan zinu, ka lauki nav domāti man - nē, es negribu dzīvot laukos, bet ciemos man patīk aizbraukt.”

“No rītiem gāju kaimiņiem palīgā uz kūti, man patika tur darboties, ņemties pa sūdiem (tieši tā viņa saka - pa sūdiem, nevis mēsliem), patika ķeksēt laukā no siena siltās, mīkstās olas un krāmēties ar govīm,” Aija aizrautīgi stāsta, un es mēģinu iztēloties šādas sadzīviskas ainiņas.

Foto: Publicitātes foto

“Kaimiņi būs bēdīgi, kad izlasīs, ko saku, bet viņiem bija zirgs, ar ko viņi man ļāva jāt - bez segliem, un tad, kad es tiku galā ar sūdiem kūtī, drīkstēju jāt ar zirgu. Un tad es to nabaga zirgu mocīju, jo neviens šajā pasaulē ar viņu nejāja, tikai es. Viņš bija zirgs, kas velk arklu - pietiekami mierīgs, tāpēc man viņu deva. Es viņu iemācīju “močīt” bez sedliem, aulekšiem un rikšiem, un, jā, reizēm es viņu gāju zagt,” Aija atzīstas.

“Taču viņš ļāvās, lai es viņu zogu! Kad es auļoju pa zemes ceļiem, vietējie saprata, ka ir atkal atbraukuši tie trakie rīdzinieki, jo tikai es dragāju to aramo zirgu pa pļavām.” To iedomājoties, man sanāca smiekli.

"Laukos bija liela ferma. Biju maza meitene, kad pieteicos darbā un no rītiem gāju uz darbu. Ap 4-5 no rīta gāju ņemties ar govīm, kas man ļoti patika, un es tiešām čakli to darīju. Slaukšana ar aparātiem bija ļoti interesanta, dzima teliņi. Mani tur iekārtoja, lai es mācos dzīvi, un tad, kad beidzu strādāt, man samaksāja algu," Aija atceras, kā tikusi pie savas pirmās lielās algas. "Lai gan man ar cipariem ir švaki, es sapratu, ka tā summa bija nenormāli liela! Man samaksāja ļoti, ļoti daudz, un tad es sapratu, ka naudu kopā bija sametušas visas slaucējas, jo nebija jau tādas oficiālas pozīcijas Strazdiņai - strādāt fermā. Ja cilvēki parasti saka, ka "es savā pirmajā algā nopelnīju 2 eiro", es varu teikt, ka “norāvu sotaku”. Mamma un tētis teica, lai nesu naudu atpakaļ, es nedrīkstot ņemt, bet cilvēki neņēma atpakaļ neparko. Es biju bagātāka par vecākiem. Šķiet, īsu laiku, jo droši vien sapirkos košļenes."

Jautāta par brāļiem un māsām, Aija atzīstas: “Man bija māsa - vecākiem meita, kas nomira 2 gadus iepriekš, pirms es piedzimu. Viņa nomira astoņu gadu vecumā. Tad piedzimu es, un tādu agro bērnību es dzīvoju ar ilūziju, ka man varēja būt māsa. Bet nē, man nav.”

"Es mēdzu prātot par to, ka cilvēki reizēm ļoti pārdzīvo par lietām. Par to, ka kāds nomirst. Man nesen nomira tēvs, krustmāte, un daudzi jautāja: "Kā tu tā, nemaz nepārdzīvo?" Protams, ka es pārdzīvoju, bet izjūtu to tā - sevī, iekšķīgi. Atceroties, domās parunājoties ar tiem cilvēkiem. Tāpēc man nav jākrīt gar zemi un jāklaigā. Es domāju, ka tā ir milzīga lepnība domāt, ka "stāsts ir par mani". Es tev stāstu savu viedokli. Protams, es mazliet paraudu, bet krist histērijā, gāzties gar zemi, gaudot, ka, ak dievs, man nav māsas, - tas nav par mani, bet stāsts par maniem vecākiem. Tas ir apmēram tā – ja es kādreiz nomiršu, es nenomiršu saviem bērniem, es nomiršu sev. Tu neesi pasaules centrs, ir jānovelk līnijas, viss ap tevi negriežas, un viss, kas notiek, nav par tevi. Ir jāsaprot, ka esi stāstā dalībnieks, bet ne galvenais varonis."

Problēmas ar raudāšanu un filozofija par nāvi

Visbiežāk raudāt gribas maziem bērniem, Aija uzskata: "Mans dēls Adrians arī ik pa laikam skatās albumu, kur viņš ir maziņš, tikko piedzimis, un, kad viņam uznāk skumjas, kas 12 gadu vecumā ir ļoti tipiski, tad viņš izvelk albumu, sēž, skatās un raud, cik viņš ir bijis maziņš un mīļš. Tā viņš izlādējas, attīrās un, kad gribas no jauna uzņemt emocijas, atkal paņem albumu."

Foto: Publicitātes foto

"Kad biju maziņa, es arī tā darīju. Zināju, kur mamma noslēpusi albumu ar māsu un māsas bērēm, tad es šķirstīju un raudāju. Tajā laikā vēl bēres bildēja. Vēl senāk bildēja mirušus cilvēkus - sakrāsoja, nosēdināja un pieturēja," turpinām iztirzāt nāves tēmu. "Zināma loģika tur ir, jo kādreiz fotogrāfa pakalpojumi bija dārgi, neviens netaisīja fotogrāfijas, un tad, ja tu gribēji atcerēties, kā tava meitiņa izskatās, tad tev radās iespēja redzēt, kāda viņa kādreiz bija. Tur ir tā filozofija. Ar mani tāpat, es skatījos albumu, izbrēcos, noliku – viss kārtībā!”

Es jūtu līdzi, bet, manuprāt, tas ir ļoti egoistiski – visu centrēt sevī. Kā es saku savām “ērkšķu” meitenēm (šova “Caur ērkšķiem uz...” dalībniecēm) – ja tu gribi sev palīdzēt, ej uz patversmi, vadā suņus, jo tad, kad tu citam palīdzi, tev kļūst vieglāk. Tad, kad tu sēdi un gaudo, tev vieglāk nekļūst. Atrodi kādu, kam tu vari dot, nevis ņemt – kaut bomzi vai suni patversmē! Tad tā ķēde sāk darboties," viņa ir pārliecināta.

"Es, piemēram, negribētu, lai būtu tā, ka, ja es tagad "noliktu karoti", Aigars (mūziķis Aigars Grāvers – Aijas vīrs) žēlotos, ka “mana sieva nomira”, jo es nenomiršu viņam, es nomiršu sev."

Aijas mamma no bērnības jau esot teikusi, ka meitai esot problēmas ar raudāšanu: "Esmu bijusi pie psihologa, kurš man saka: “Ej, izraudies!” Teicu, ka es neraudu! Es vispār nevaru paraudāt! Jo zinu, ka raudāšana ir sevis žēlošana, un man tas tā ir iemācīts. Kādreiz es mēdzu raudāt, bet tagad, ja acīs saskien asaras, nogaidu 20 sekundes, un viss atkal ir kārtībā. Tādās reizēs saku sev: kamēr tu gaidi, citi tajā laikā kaut ko paveic. Kamēr tu sēdi un raudi, dzīve iet uz priekšu. Ko tu dari? Kas no tā mainās? Ja ir nācies dzīvē par kaut ko raudāt, tās retās reizes, tad ir galīgi slikti. Es domāju, kamēr raudi, viss stāv uz vietas, un pasaule tikmēr "dragā" tālāk, bet tu esi uz pauzes."

Darbs, dzejoļu krājums un iepazīšanās ar vīru Aigaru

"Strādāju masu medijā, kuru nelietoju, – televīzijā. Es televizoru neskatos. Raidījumus, kas interesē, atrodu internetā. Ja arī vēlos paskatīties, kaut kas atgadās, es saplēšu pulti, izdzēšu satelītu - man tā sanāk. Man nepatīk ieslēgt televizoru, lai tas skanētu fonā. Veidoju televīzijā dažādus raidījumus un sociālus projektus, kampaņas, reklāmas. Kā es līdz tam nokļuvu? Ir jāsaka lietām “jā”. Es ļoti daudz ko esmu darījusi, gājusi visos iespējamos pulciņos bērnībā, es varēju būt arī tēlniece, esmu dziedājusi, dejojusi, visu darījusi, vienīgi karatē neprotu," Aija smejas. "Pat daiļslidošanā esmu gājusi. Mācījos Kultūras akadēmijā, kur ieguvu kulturāla cilvēka izglītību, varu sarunāties pasākumos ar izglītotiem cilvēkiem. Nostrādāju ilgi arī presē."

Foto: Publicitātes foto

"Kad biju jauna, rakstīju dzeju," Aija turpina stāstīt un, kad es izbrīnīti ieplešu acis, viņa iesmejas. "Jā, es rakstu dzeju, bet atturos no sarunas par šo tēmu. Tas nav visiem. Savā laikā pat tika izdots mans dzejas krājums.

Mani vēlējās padarīt par jauno dzejnieku, bet, tā kā visi jaunie dzejnieki pīpē zāli un staigā neķemmējušies, es tā kā atteicos, turklāt man nepatīk grupēties pulciņos. Man riebjas. Tāpēc man riebjas festivāli. Es labāk pavadu vienatnē laiku ar desu pie ezera.

No manis jaunais dzejnieks nesanāca. Tad sāku braukāt pa Latviju tikties ar lasītājiem, jo  mani sauca, un tad kaut kā iemaldījos presē, sāku rakstīt. Kaut kā aizgāja. Tad ilgus strādāju Eiropas Savienībā, vadīju visādus seminārus, kas bija ļoti interesants posms, psiholoģisks. Guvu lielu pieredzi, bet man faktiski apriebās, jo tā ir nenormāla rutīna – viens un tas pats. Es, piemēram, nevarētu vadīt kāzas, jo pie 10. kāzām man liktos, ka tas ir viens un tas pats. Es pieļauju, ka tā. Tas būtu kā “esiet laimīgi: copy – paste”! Labi, ka citi to var darīt manā vietā. Tad es nolēmu visu mainīt."

Ar dziedātāju un draugu Lauri Reiniku / Foto: Publicitātes foto

"Savulaik dzīvoju vienā dzīvoklī ar Ūdrīti (mūziķi Rolandu Ūdri), Burkevicu, kas bija manam Aigaram draugs, un tad mans bijušais draugs saveda mani kopā ar Aigaru, jo Aigars meklēja palīdzību mūzikas žurnāla izdošanā un es strādāju izdevniecībā. Tā mēs iepazināmies. Aigars atrakstīja, tajā laikā, kad vēl bija peidžeri, - vai es nevēlos uztaisīt “Jumpravai” (mūzikas grupai) klipu. Es, protams, teicu: “Jā, es gribu!” Man nebija ne jausmas, kā to dara, bet es piekritu. Savulaik 15 gados Amerikā nopirku kameru, filmēju, montēju, pati iemācījos. Tolaik vēl bija VHS maģi (magnetofoni). Saslēdzu maģi ar vadiem un televizoru, kasešu spēlētāju. Tagad neko tādu dzīvē nedarītu. Toreiz smējos, ka man vēl tikai gludekļa trūka! Un es montēju! Nesapratu, kā tas darbojās, bet man ļoti patika veidot video. Uzfilmēju “Jumpravai” klipu. Pēc tam mani uzrunāja Andrejs Ēķis, kurš savukārt bija Aigara Graubas draugs – un vēl aizvien ir, un jautāja, vai es negribot uztaisīt TV šovu. Jā, es gribu! Par ko mēs runājam, nodomāju. Tā tapa divi piedzīvojumu šovi - " Ekspedīcija" un " Ekspedīcija - Tālavas mantinieki. "Nenoslīkām", radās pieredze," - Aija ir pārliecināta, ka cilvēki mācās praksē.

"Laiki mainās, viss mainās. Tagad man praksē nāk jaunieši, un, vidēji rēķinot, džeki ir lielāki ņergas. Lai neviens neapvainojas un piedod manus vārdus! Meitenes ir citādākas, apķērīgākas. Man šķiet, ka ir notikusi kaut kāda ģenētiskā maiņa, jo sievietes šobrīd ir spēcīgākas – vidēji ņemot. Mans novērojums – jauni puiši mūsdienās biežāk imitē darbību, bet meitenes biežāk “ņem aiz pautiem”," vērtē Aija.

Foto: Publicitātes foto

"Par darbu runājot, es pirms pāris gadiem izdomāju, ka nedarīšu neko, ko negribu. Man vēl jāiemācās izdomāt, ka nedarīšu par daudz, tas nav viens un tas pats," viņa atzīst, ka to neprot. "Es vienmēr darīšu par daudz, tur nav variantu! Tāda esmu. Pat manam vīram, kad viņš sāk žēloties, ka par daudz strādāju, saku, ka tur nav variantu, jo tā ir bijis un vienmēr būs. Nedarīšu lietas, kurām neredzu jēgu. Darīšu lietas ar pievienoto vērtību. Tādā veidā man sakārtojas domas un “viss sakrīt pareizajās atvilktnēs”.

Līdz ar to uzradās labi cilvēki, kas man jautāja, ko es vēlos darīt, un pat iedeva naudu, lai varu realizēt projektus. Tagad varu rīkoties tā, kā uzskatu par pareizu - un tā ir laime. Piemēram, TV projekts “Caur ērkšķiem uz...” iesākās kā doma par sievišķīgu pārvērtību šovu, bet es nepiekrītu, ka meitenēm jāmācās garlaicīgi uzvesties, obligāti jāstaigā svārkos un jākrāsojas, jo ir dažādi cilvēki. Ir vīrišķīgas meitenes, ir lesbietes - skaistums ir dažādībā, visiem cilvēkiem nevajag uzvesties vienādi. Tā izlēmām palīdzēt reālām sievietēm nevis sapucēties, bet dzīvot - tādām sievietēm, kurām dzīvē neviens cits tā nopietni nepalīdz. Tagad vismaz man ir labs attaisnojums, kāpēc trīs nedēļas neesmu mājās, jo daru kaut ko labu. Ģimene, es ceru, to saprot. Un tas ir forši!"

Aija arī bērniem māca mīlēt savu darbu. "Dari to, kas tev patīk! Ja gribi lēkāt ar skūteri, dari to! Kāpēc tev ir jāsēž bankā, ja tu vari pelnīt to pašu miljonu, lēkājot ar skūteri? Jo kāds jau nu nopelnīs! Ja ne tu, tad kāds cits! Vienmēr kāds lēkās, un vienmēr kāds sēdēs bankā," Aija spriedelē.

Foto: Publicitātes foto

Uz jautājumu, ko viņa dzīvē obligāti vēlas izdarīt, viņasprāt: "Man par šo tēmu ar vīru ir nesaskaņas. Viņš man ik pa laikam prasa, ko dzīvē vēlos sasniegt. Es saku: “Neko!” Es nesaku, ka tas ir labi. (Pauze.) Man ir ok. Vai gribu uzstādīt mērķus? Man tie tāpat ir, es tos vienkārši neesmu noformulējusi. Varbūt pie tiem tāpat nonākšu un pēc tam sapratīšu – tas ir tas, ko gribēju! Tas uzliek lielu slogu, ja tev ir baigais mērķis, un tad rodas “nē, es nevaru, nē, man nesanāks” enerģētika. Man ir otrādāk. Paskatos atpakaļ un redzu, ka man ir tas, ko pirms pieciem gadiem esmu gribējusi. Es gribētu dzīvot katru dienu tā, lai vēl pēc pieciem gadiem varētu teikt to pašu. Vīrs uzskata, ka mērķim ir jābūt nesasniedzamam, bet kam man vajag kaut ko nesasniedzamu? Tad tu vienmēr jutīsies apčakarēts. Tas, ko tiešām praktizēju un kas patiesībā ir šausmīgi, – viss, ko vēlos, piepildās. Esmu “atkodusi”, kā tā shēma strādā, un viss notiek.

Man cilvēki bieži pēdējā laikā jautā, kā tu proti atslēgties. Tas ir ļoti aktuāli, jo kādreiz  nepratu, saucu ātros katru dienu, man bija veģetatīvā distonija, toreiz nemācēju izolēties no lietām, ko nevaru iespaidot. Tomēr pēdējos gadus esmu sapratusi, ka vienkārši brutāli ir jānovelk līnija un nav jādomā par lietām, kas tevi neskar: “šis stāsts nav par mani”. Es pati sev to atkārtoju. Parasti visas problēmas atrisinās pašas par sevi, un tu nevari iespaidot visus notikumus un “turēt roku uz pulsa”."

Ģimene, ambīcijas, veiksmes atslēga un fanu būšana

"Apprecējos 25 gados. Es nezinātu, ko darīt ar meitiņu, jo pati augu “biksēs”, tā sakot. Es neprastu ar viņu apieties. Laikam tāpēc man ir puikas," Aija smejas.

Foto: Publicitātes foto

Jautāju, vai, kad puikas bija mazi, Aija arī tik daudz strādājusi. "Kad pirmais dzima (Adrians), piezvanīju un pateicu, ka rīt filmēšanas nebūs, jo man dzimst bērns," Aija atkal iesmejas. "Man draudzenes vēl tagad smejas, ka viņām naktīs murgi esot rādījušies par to, ka viņas pieņems man dzemdības, jo es strādāju līdz pēdējam brīdim. Es ar to biedēju savas kolēģes. Skrēju un darīju, man viss bija mierīgi un labi. Ar otro puiku (Albertu) tāpat. Kad viņi bija maziņi, strādāju mājās. Ņēmu aukli, man palīdzēja krustmāte. Tas ir gēnos, un es laikam tikai citā dzīvē varētu sēdēt mājās. Man ir paziņas, kam “Instagram” sekoju par tēmu "kā dzīvo citas mammas". Jā, tas ir forši, bet es tā nevarētu (sēdēt mājās ar bērniem)."

Foto: Publicitātes foto

"Mēs ģimenē esam ļoti patstāvīgi, kodols ir četri. Abi ar Aigaru esam Lauvas.

Mūsu gadījumā veiksmes atslēga ir nemaisīties otram pa kājām. Tas izklausās skarbi, bet man liekas, ka tā ir, un es, protams, pieļauju, ka ir tādi cilvēki, kas “roku rokā” iet kopā pa dzīvi, kopīgi dzer tēju no krūzītes, bet mūsu gadījumā – nē. Tas nedarbojas.

Mums katram ir savas ambīcijas. Aigaram ir savi plāni, man tas pats. Nevajag otru “norakt”, traucēt. Mēs esam pārāk lielas individualitātes.

Man cilvēki ir jautājuši – ko tu neej uz Aigara koncertiem? Es saku – esmu bijusi. Tas ir viņa darbs. Es esmu un neesmu “Jumpravas” fane, jo ir arī citi koncerti, uz kuriem eju. Es neesmu tā, kas stāvēs pirmajā rindā un kliegs: “Jē, mīļais, dziedi!” Man nav šī faila. Ja man gribas, varu, protams, aiziet uz koncertu ar draugiem, bet saprotu, ka tas ir vīra darbs, un lai es ietu pirmajā rindā lēkāt? Nē, maz ticams," viņa atzīst.

"Reiz mana skolasbiedrene Laura stāstīja, ka es skolas laikā esot rāpusies uz skatuves prasīt no Aigara autogrāfu, kurš vēl joprojām atrodas pie viņas. Taču es pat tādu koncertu neatceros! Es nekad dzīvē apzināti neesmu prasījusi nevienu autogrāfu. Vienīgais autogrāfs, kuru esmu prasījusi, ir no “Modern Talking” dziedātāja Dītera Bolena, bet tas ir bijis piespiedu kārtā, jo tēvs mani burtiski aizvilka aiz rokas. To atceros, bet tādu Aigara Grāvera autogrāfu pie pilnas apziņas es neesmu prasījusi. Par autogrāfa emocionālo vērtību, acīmredzot, liecina tas, ka tas šobrīd atrodas pie citas meitenes. Es droši vien iebāzu Laurai somā un viss. Tāpēc mani reizēm mulsina, ja cilvēki jautā, kā iet “Jumpravai”, jo es pārāk labi nezinu. Aigars nezina, cikos manam raidījumam ir ēters, es nezinu, cikos viņam ir koncerts."

Aija ar savu lielo ģimenes draugu - suni Alfonu / Foto: Publicitātes foto

Baumas un popularitāte

Mēs mazliet aprunājamies par baumām, kā tās ietekmē dzīvi un kā ir vērts reaģēt, un Aija ieminas, ka kāds kādreiz aizrādot, ka viņa jau ar Grāveru esot apprecējusies tikai tāpēc, ka tas esot bijis izdevīgi. "Tā gluži neesot," Aija nosaka, "bet dzīvē tas ir daudz ko arī devis, to nevar noliegt. Man ir pieeja studijai, tehnikai, es varu daudz ko mācīties."

Kā atpazīstamību izjūt puikas? "Domāju, ka viņi to jūt, bet īsti vēl nesaprot, ko ar to darīt. Tas ir tas, pie kā es gribētu ar viņiem piestrādāt. Viņi saprot, ka tētis ir mūziķis un mamma – režisore, bet gribu, lai viņi saprot, ko viņi no tā var iegūt. Tas ir sava veida kredīts. Vajag izmantot dotās iespējas. Adrians tīri labi montē, viņam patīk filmēt, viņš varētu strādāt šajā jomā. Tad viņam saku – kamēr tu sēdi telefonā, citi čaļi montē, un tad, kad tu izdomāsi to darīt, viņi jau filmas taisīs. Tā būs. Ja tu gribi taisīt filmas, tev ir jāsāk tagad. Tu nevari gaidīt, ka to iemācīsies augstskolā, jo, kad iesi augstskolā, viņi jau piedalīsies konkursos, un tad būs grūti, visi būs tev priekšā. Jādara tagad!

Tas, kas mani vairāk satrauc, ir nevis tas, vai mani bērni vairāk zinās par manu bērnību, bet, kad man būs 80 gadu, vai es pratīšu lietot to pašu “gadžetu”, ko viņš lietos. Man svarīgi “vilkt” viņiem līdzi."

Depresija

"Tagad man uzklups visi tie, kas saka, ka depresija ir slimība. Protams, tā ir arī slimība, bet domāju, ka tu nevari katram savam “sviestam” piedzīt diagnozi," Aija pārliecinoši pauž. "Tu nevari katru savu slinkumu, ņergāšanos pamatot ar kādu psiholoģisku diagnozi. Un punkts. Nesen lasīju, ka uzmanības nenoturības sindroms, ko novēro, teiksim, skolās, mūsdienās tiek definēts kā slimības paveids, bet manā un tavā jaunībā to sauca vienkārši - slinkums, un to ārstē ar darīšanu, braucot talkā rakt kartupeļus vai burkānus." Skolās šī populārā diagnoze esot ļoti izplatīta, un, kā Aija smejas, viņas bērniem katru sestdienas rītu esot šāds sindroms - miegainība, uzmanības nenoturība, pavājināta uztvere. Čīkstēšanu savulaik tīri labi ārstēja ar lāpstu un kartupeļu vagu - domāju, ir laiks pie šīs tradīcijas atgriezties un kādu psihologa apmeklējumu aizstāt ar lapu grābšanu un sēņu lasīšanu."

Visbeidzot Aija gribētu iedrošināt tās sievietes, kurām ir nepieciešama jauna elpa jaunai dzīvei: "Ja ir nepieciešams dzīvē kaut kam tikt pāri, ir jānovelk robežas, jāuzceļ siena un situācija jānogriež kā ar nazi. Ja vēlies tikt vaļā, piemēram, no neveiksmīgām attiecībām, dari to, citādi tas ir kā mēģinājums peldēt ar pie kājas piesietu akmeni. Tas tevi velk lejā. Cilvēks pats bieži vien rada problēmas un velk līdzi. Nav jāstaigā visu laiku ar akmeni. Ja dzīvē rodas kāda neērta situācija, ir jāizanalizē, jāaizmirst un jāiet tālāk, jo – kuram negadās!"

Maini lietas, vietas, darbu, visu! Dažkārt var vienkārši uzlakot nagus, smuki saģērbties un justies labāk - bet ja vajadzīgas radikālas pārmaiņas, jāpieņem radikāli lēmumi. Ejot pa to pašu ceļu, bet tikai galopā, tu tāpat nonāksi tajā pašā galamērķī. Ja gribi nonākt citur - ej pretējā virzienā!

Foto: Publicitātes foto
Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams