Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, «25 Wolves» komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.

Vasara ir atkāpusies, atstājot aiz sevis ābolu nokaisītas ceļmalas un skaistas skumjas par brīžiem neizturami karstajām dienām.

Ceļā no Rīgas uz Limbažiem visvairāk ābeļu ir posmā no Vidrižiem, to zari ir pilni ar sārtiem un dzelteniem āboliem. Runā, ka Ulmanis esot licis gar jaubūvējamiem ceļiem stādīt ābeles, lai izsalcis ceļinieks tiek līdz mājām. Arī Staļinam, kurš šo modi ir noskatījies Vācijā, paticis, ka ceļmalās aug ābeles, un tas ir pasargājis ne vienu vien lauku ceļu no pārtaisīšanas par autostrādi.

Braucot pa ābeļu aleju, kuras ziedēšana pavasaros ielīksmo prātu, tā vien gribas piestāt un pielasīt klēpi ar āboliem. Tiesa, šīs ābeles ir stādītas pirms daudziem gadiem un, visticamāk, nekoptas vairāk līdzinās mežābelēm, savukārt āboli, ja arī garšo labi, diez vai ir pasargāti no auto satiksmes negatīvās ietekmes. Pārgājienos nereti uzduramies vientuļām mežābelēm, kas ir palikušas kā pēdējā kādreizējās cilvēku sadzīves liecība.

Laukos mums bija plašs ābeļdārzs, kurā iegriezāmies vairākas reizes dienā. Vienā no ābelēm bija iekārtas šūpoles, vairākās ābelēs bija iekārtoti putnu būrīši. Tuvāk mājai bija iestādītas ābeles, kuru augļi nogatavojas agrāk, piemēram, dzidrie un rožāboli, savukārt tālākajā daļā auga rudens āboli – serinka un antonovka. Ņemot vērā mūsu kā bērnu augošu organismu aktīvo vielmaiņu, ābeļdārzs bija būtiskāks pārtikas avots. Kad vien tas bija iespējams, es dienu sāku ar pāris āboliem. No negatavajiem āboliem parasti piepūtās vēders un kļuva jutīgi zobi, tomēr tas nekad nebija iemesls neēst vēl.

Mašīnu atstājam pie Lielezera dabas takas sākumpunkta. Salīdzinot apmeklētās dabas takas, šajā savvaļas dabas nav daudz, tomēr var tikai paslavēt limbažniekus, kuriem ir izdevies izveidot dabas saliņu pilsētā, turklāt vietā ar salīdzinoši lielu sabiedrisko slodzi. Pašā takas sākumā ir neliels ābeļdārzs, kura zemi klāj piebiruši āboli. Kādreiz te ir bijis žogs, par kuru liecina daži nodauzīti betona stabi. Piesardzīgi šķērsoju iedomāto ābeļdārza robežu un pielasu pilnas kabatas ar divu šķirņu āboliem. Jau pēc pirmajiem kodieniem saprotu, ka mute būs jēla. Ābeles ir vecas un daba lēnām tās pārveido atpakaļ par mežābelēm.

Pa labi koptu celiņu nonākam Limbažu airēšanas bāzē, kuras apkārtnē ir izvietoti moderni atpūtas un izklaides objekti, ieskaitot labirintu, kuru Elizabete izmēģina ar lielu entuziasmu. Tālāk taka ved pa koka laipu, garām skaistiem bērziņiem, pāri Donaviņai. Šī tikai vairāk kā kilometru garā upīte Lielezeru savieno ar Dūņezeru, un, ja var ticēt nostāstiem, tad kādreiz ir kalpojusi liellaivām par pēdējo posmu Svētupes–Limbažu ūdensceļā. Taka aizved līdz putnu vērošanas tornim, pie kura balstiem mētājas neskaitāmi saldumu iepakojumi un tukšas pudeles.

Ainaviskā koka laipa beidzas tikpat ātri, cik sākusies. Ezers šodien ir nemierīgs, un tā krastos sanestas biezas putas. Otrā krastā dragā krosa motocikli. Atpakaļceļā salasām kaudzi ar āboliem, kurus es viens pats līdz Rīgai noēdu. Vēders ir uzpūties un zobi jūtīgi. Kaifs.

Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams vietnē www.25wolves.com, kā arī sociālajos tīklos – «Facebook» un «Instagram».

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams