Foto: TVNET

Žurnālisti Vika un Mārtiņš no portāla "Tvnet" sesto dienu ceļo pa Transsibīrijas maģistrāli un turpina ziņot par piedzīvoto. Šoreiz par emocijām, iepazīšanos un "Sibīrijas mazo Latviju".

"Neticami! Nācās pieveikt vairāk nekā 3000 kilometru pa Transsibīrijas maģistrāli un pēc tam vēl dažus simtus pa Krievijas neceļiem, lai parunātu latviski." Šodien apmeklējām vienu no mums svarīgākajām pieturām šajā ceļojumā - Bobrovkas ciemu jeb "Sibīrijas mazo Latviju". Ļoti daudz emociju, negaidītas iepazīšanās un dvēseliskas tikšanās.

Iesākumā pateicības

Mārtiņš: "Šodienas piedzīvojumu aprakstu vēlos sākt ar to, ko vajadzēja izdarīt jau sen. Pateikt jums visiem milzīgu paldies. Mums pienāk vēstules sociālajos tīklos, komentāri, pateicības. Ticiet man, katrs jūsu atbalsts un tas, ka sekojat līdzi mūsu gaitām, šeit, tālienē, mums nozīmē ļoti daudz. Paldies, draugi!"

"Tiesa, arī ieguldīt kreatīvu darbos paliek aizvien smagāk. Iespējams (un labi, ka tā), nekas traks nav noticis, līdz ar to rakstās grūtāk, bet varbūt esam septiņu dienu laikā nedaudz apraduši ar vidi."

"Piemēram, šodien ejam pa ielu, paskatāmies pa labi -  no taigas izripo milzu matrjoška ar Putina seju virsū. No tās izlec ārā lācis un sāk dejot "Kazačoku", vienā ķepā viņam Kalašņikova automāts, otrā šņabis. Paskatāmies pa kreisi - tur arī nekā nav. Ejam tālāk. Domu uztvēri.""-

Foto: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

"Viena no visgaidītākajām dienām - Augšbebru ciema apmeklējums, tāpēc piecēlāmies pavisam laicīgi. Taras pilsētā, mūsu viesnīcā "Medved" dzīvoju "deLux" klases numuriņā. Man šeit ir sava tualete numurā, to arī nozīmē "deLux", un vairāk man nepienākas. Kādas vispār brokastis? Tā nu mēs devāmies uz ēstuvi relatīvi netālu. Es pasūtīju hačapuri šķēli, Viktorija nokodās un nokomentēja: "Garšīgi, protams, bet tas nav īsts hačapuri." Es tēju ar šņabi aizrijos deviņos no rīta: "Kā nav īsts? Kas ir īsts, Vika, paskaties kartē, kur mēs atrodamies, un tad parunāsim, kas ir un kas nav īsts!" Kam viņa nosarkstot piekrita."

"Jā, te valda patriarhāts pat man neomulīgā līmenī."

"Izejot ārā, pie mums piesteidzās kāds blakus tirdziņa pārdevējs un, zelta zobiem zibot, teica, ka viņš man anekdoti pastāstīšot, tikai Viktorijai gan jāpaiet tā tālāk no mums. Tas arī tika izdarīts, tad viņš pieliecās man neomulīgi tuvu un stāstīja:

"Tātad, latvietis un igaunis atnāk uz priekamāju Krievijā, pieklauvē pie lodziņa. Dāma atver, prasa - ko tad gribot?

- Mums meiteni, lūdzu!

- Cik jums naudas līdzi?

- 32 lati!

- Par šādu naudu paši savā starpā pamīlējieties!

Lodziņš aizveras. Pēc nepilnas pusstundas atkal latvietis ar igauni klauvē pie loga.

- Ko atkal vajag?

- Paldies! Gribējām zināt, kur norēķināties!"

Foto: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

"Tad saņēmu smieklu šalts siekalu nokrišņus savā sejā un, izstāstījis divas vēl  mazāk interesantas anekdotes, vīrs aizdevās ikdienas darbos, jo klienti laikam jau rindā gaidīja."

"Sagaidījām savu taksistu un devāmies tur, kur jau tik sen vēlējāmies pabūt, uz  Augšbebru ciemu, kuram nule jau kā 120 gadi! Taksists mums pagadījās jauns un, atšķirībā no pēdējiem, pat runāja ar mums. Sapņojot aizbraukt prom no Krievijas, sapņojot pārvākties uz Latviju, kur esot bijis un jau paspējis iemīlēt. 40 kilometri caur taigu mums izmaksāja aptuveni 1000 rubļus (~13 eiro)."

Foto: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

"Triecāmies caur taigu solīdā ātrumā pa Brīvības gatves cienīga izmēra meža ceļu. Vaicāju taksistam, kad tad būs tās briesmas, par kurām viņš mūs brīdināja, piesakot, ka esot ar vasaras riepām. Normāls meža ceļš, priekš Latvijas vispār ceļa maģistrāle, es pie sevis nodomāju."

"Tad vienā mirklī viņš nogriezās pa labi un atbildēja uz manu jautājumu: "Tagad sākas tas pi****s, par ko teicu." Lai arī ceļa izmērs nemainījās, pēkšņi pārklājums no slapja pārvērtās par sniega un dubļu sajaukumu un, vasaras riepām nepaklausīgi slīdot, kur grib, mēs tādā pa pusei sānslīdē pievarējām pēdējos desmit kilometrus."

"Iebraucot Bobrovkā jeb Augšbebros, ciemā, kuram ir vismaz 120 gadu vēsture un kurā dzīvo vien nedaudz vairāk par 100 cilvēkiem, saņēmām tonnu svaigā taigas gaisa un dubļus uz kājām. Tā nav sūdzēšanās, vienkārši atskaite par ceļojumu, priekšā jau vietējais kultūras nams ar foršākajām dāmām, kādas satiktas, un, ierodoties absolūtā nekurienē un sadzirdot "labdien", vien metas patīkamas skudriņas uz rokām."

GALERIJA: "Sibīrijas mazā Latvija" - Bobrovkas ciemats

"Ciems kā ciems, būsim reāli, tādi ir mūsu lauki, tāda ir teju puse Krievijas, tomēr apziņa, ka gandrīz visi šeit nekurienē runā latviski, ir ļoti patīkama. Kultūra, kas saglabājusies simts gadus un vairāk, ir unikāla. Uzņem mūs silti un ar apskāvieniem. Mums bildējot ciematu, kāds pilnīgi svešs cilvēks knapi pabāzis galvu no sētas, skaidrā latviešu valodā atņem sveicienu ar "sveiki"!"

Foto: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Tagad Augšbebros dzīvo apmēram 113 cilvēki. Līdz pat šai dienai tur dzirdama latviešu valoda.

Foto: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Viens ciems Sibīrijā from ELM MEDIA on Vimeo.

Pilno raksta versiju atradīsi šeit.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams