Pirms 33 gadiem - naktī uz 1986. gada 26. aprīli - pēc tehnikas kļūmes eksplodēja Černobiļas atomelektrostacijas (AES) ceturtais reaktors. Sprādziena rezultātā radās milzīgs radioaktīvā piesārņojuma mākonis, izraisot plašāko kodolkatastrofu cilvēces vēsturē. Portāls "Apollo" atskatās uz dramatiskajiem notikumiem, skaidrojot, kāda liktenīgajās dienās bijusi PSRS un starptautiskās sabiedrības reakcija, pateicoties kam katastrofa neiznīcināja visu Eiropu un kādas ir traģēdijas sekas vēl šodien.
Černobiļas atomelektrostacija būvēta pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados netālu no Ukrainas pilsētas Pripjatas.
/nginx/o/2019/04/23/11972380t1h3f16.jpg)
AES kopumā uzbūvēti četri reaktori, kas sāka darboties periodā no 1977. līdz 1983. gadam. Blakus AES tika izveidota mākslīga ūdenskrātuve vairāk nekā 20 kvadrātkilometru platībā, lai nodrošinātu ūdeni atomelektrostacijas dzesēšanai.
AES darbojās četri kodolreaktori "RBMK-1000" - to dizains mūsdienās tiek uzskatīts par nepilnīgu un potenciāli bīstamu.
Saskaņā ar Pasaules Kodolenerģijas asociācijas (WNA) datiem Pripjatā 1986.gadā bija aptuveni 50 000 iedzīvotāju, bet Černobiļā – 12 000 cilvēku. Šāda veida reaktors izmanto bagātinātu urānu, lai uzkarsētu ūdeni, tādējādi radot tvaiku, kas darbina reaktora turbīnas un ražo elektroenerģiju, vēsta zinātnes tīmekļa vietne "Live Science".
Naktī no piektdienas uz sestdienu bija paredzēts veikt eksperimentu, kura mērķis bija noskaidrot, kā nodrošināt ātrāku elektrības piegādi reaktora dzesēšanas sistēmai reaktora ārkārtas izslēgšanas gadījumā. Eksperimentu veica AES nakts maiņas darbinieki, kas nebija pienācīgi sagatavojušies tā veikšanai un kuri pieļāva arī būtiskus drošības noteikumu pārkāpumus.
Eksperimenta gaitā bija plānots samazināt ceturtā reaktora jaudu, taču kļūdas rezultātā tā tika samazināta krietni vairāk par plānoto, kas reaktoru padarīja nestabilu.
Rezultātā reaktors pārkarsa un izraisīja tvaika eksploziju, kurai mirkli vēlāk sekoja vēl viens sprādziens un ugunsgrēks.
Pirmajā sprādzienā atvienojās aptuveni 1000 tonnu smagais pārsegs, kura mērķis bija aizsargāt reaktora kodolu. Šā sprādziena rezultātā notika radiācijas noplūde un tika pārtraukta dzesēšanas šķidruma ieplūšana reaktorā. Tam sekoja krietni jaudīgāks otrais sprādziens, kas daļēji saspridzināja reaktora ēku un izkaisīja grafīta un reaktora kodola detaļas reaktora ēkā un tās tuvumā, izraisot vairākus ugunsgrēkus.
Radiācijas līmenis, kas atmosfērā nonāca pēc reaktora eksplozijas, 400 reizes pārsniedza radioaktīvo vielu daudzumu Hirosimā pēc atombumbas sprādziena Japānā Otrā pasaules kara laikā.
/nginx/o/2018/07/04/8045599t1h93ec.jpg)
Mēģinot novērst avārijas sekas un apslēpt notikušo, padomju amatpersonas uz avārijas vietu nosūtīja tūkstošiem nepietiekami aizsargātu glābšanas dienestu un tiesībsargājošo institūciju darbinieku un karavīru. Pēc spēcīgā apstarojuma glābēji izdzīvoja tikai dažas nedēļas, radiācijas ietekmē mirstot mokošā nāvē.
Seku likvidēšanas darbi zonā ir bijuši dažādi - 70 ciemos piesārņojums bija tik liels, ka tos nolīdzināja līdz ar zemi un gruvešus apraka. Černobiļas pilsētā tika norakta 3 metrus bieza augsnes kārta un aprakta dziļi zem zemes.
Ne visur tas bijis iespējams - piemēram, Pripjatā, kas no avarējušā reaktora atrodas vien trīs kilometru attālumā. Savulaik saukta par "cerību pilsētu", Pripjata tikusi uzbūvēta īpaši reaktoru apkalpojošajam personālam un viņu ģimenēm. Nu tā ir visradioaktīvākā pilsēta pasaulē.
/nginx/o/2018/07/04/8045601t1h7bcc.jpg)
Pirmie trauksmes signāli starptautiskā līmenī izskanējuši vien divas dienas vēlāk - 28. aprīlī, kad Zviedrija bija konstatējusi neizskaidrojamu radiācijas līmeņa palielināšanos.
Pripjatas iedzīvotāji tika evakuēti vien 36 stundas pēc notikušās katastrofas – šajā laikā daudz pilsētas iedzīvotāji jau bija pakļauti būtiskām radiācijas devām.
Reaktora sprādzienā bojā gāja vien divi strādnieki, taču nākamo četru mēnešu laikā no radiācijas mira vēl 28 glābēji un stacijas darbinieki. Avārijas seku likvidēšanā piedalījās tuvu miljonam cilvēku - ap 800 000 dažādu glābšanas dienestu darbinieku un brīvprātīgo no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas, Latvijas un citām valstīm, vēsta LETA.
No Latvijas šajos darbos tika iesaistīti vairāk nekā 6000 iedzīvotāju.
/nginx/o/2018/07/04/8045603t1h3f82.jpg)
Lai gan kopš katastrofas apritējis nu jau vairāk nekā trešdaļa gadsimta, eksperti joprojām strīdas par precīzu cietušo skaitu: Ukraina apgalvo, ka dzīvību zaudējuši vairāk nekā 25 000 avārijas seku likvidētāju, ANO 2005. gadā publiskojusi informāciju par četriem tūkstošiem nāvju, kurām varētu būt tieša saistība ar katastrofu, tikmēr pēc starptautiskās vides aizstāvju organizācijas "Greenpeace" aplēsēm, Černobiļas katastrofa izraisījusi nāvējošu vēzi 100 000 līdz 200 000 cilvēku.
Pēc katastrofas virs reaktora lielā steigā tika uzbūvēts milzu vairogs, lai nepieļautu turpmāku piesārņojuma noplūšanu, taču šī būve novecojusi, un tikts pieņemts lēmums virs reaktora būvēt jaunu aizsargbūvi, kas novērstu iespējamo radioaktīvu materiālu noplūdi vismaz gadsimta garumā. 2016. gadā reaktors apklāts ar jaunu aizsargslāni - "sarkofāgu".
Par sarkofāgu dēvētās būves augstums ir 108 metri, un tā ir augstāka par Ņujorkas Brīvības statuju. Milzīgā velve sver 36 000 tonnu, un tas ir trīs reizes vairāk nekā Parīzes Eifeļa torņa svars. Tas uzskatāms par pasaulē lielāko metāla struktūru.
2,1 miljardu eiro vērtā konstrukcija, kuras būvniecību sponsorēja Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, uzstādīta virs vecā pārsega, kuru padomju dienesti uzbūvēja lielā steigā uzreiz pēc katastrofas.
/nginx/o/2018/07/04/8045606t1he657.jpg)
Neilgi pēc radiācijas noplūdes no Černobiļas AES tās tuvākajā apkārtnē esošie meži gāja bojā no pārmērīgi augstā radiācijas līmeņa.
Šis reģions vēlāk tika iesaukts par "sarkano mežu", jo mirušie koki palika spilgti sarkanīgi oranžā krāsā. "Sarkanais mežs" tika izcirsts, bet koki – aprakti.
Černobiļas slēgtajā zonā izveidojies viens no pasaulē unikālākajiem dabas "rezervātiem", kur, cilvēku netraucēti, lielā skaitā dzīvo brieži, lūši, vilki un citi dzīvnieki. Tas gan nenozīmē, ka situācija Černobiļā būtu būtiski uzlabojusies – teritorija ap pasaules vēsturē postošākās kodolkatastrofas norises vietu nebūs "tīra" un pavisam droši apdzīvojama vēl tūkstošiem gadu. Zinātnieku vidū bijušas bažas par to, ka radiācijas dēļ dzīvnieki varētu paaudzēs tālāk nodot "mutantu" gēnus, taču zinātnieki šādu iespējamību noraidījuši.
Neskatoties uz radīto piesārņojumu un bažām par drošību, Černobiļas AES turpināja savu darbību. Tās otrais reaktors tika slēgts 1991. gadā pēc ugunsgrēka, savukārt pirmais reaktors darbojās līdz 1996. gadam. AES pārstājis darboties pilnībā vien 2000. gada decembrī, līdz ar trešā reaktora slēgšanu.
Lai arī Černobiļas katastrofas slēgtā zonā ir neapdzīvojama, tajā uz dzīvi savās bijušajās mājās atgriezušies vairāki simti cilvēku.
Iepriekš iekļūt slēgtajā teritorijā varēja tikai ar īpašām atļaujām. Kopš 2011. gada Ukraina atļāvusi Černobiļas AES katastrofas slēgto zonu apmeklēt arī tūristiem, un kopš tā laika tā kļuvusi par vienu no populārākajiem apskates objektiem Ukrainā. Tūristu uzturēšanās slēgtajā zonā gan tiek stigri plānota un uzraudzīta, lai līdz minumam izslēgtu jebkādus riskus ceļinieku veselībai.
Lasīt un pievienot komentāru
