Viens no viņas tēva arābu kolēģiem sacīja, ka viņš ir gatavs precēt Vaitu, kaut arī viņa bija tikai bērns.
"Tētis nāks mājās, un viņš saka, ka arābs man iedeva 15 000 frankus pūram, vispirms piedāvāja divus ēzeļus un liellopus, un tad vēlāk viņš turpināja cenu paaugstināt, uz ko es atbildēju, ka viņa ir tikai bērns, un viņai jāiet vēl skolā."
Viņas vecāki par iemīlējušos arābu tikai smējušies, kamēr Vaira bija satraukta.
Drīz tomēr ģimene pārcēlās uz Kanādu.
Vaira ieguva darbu bankā, 16 gadu vecumā, un devās uz skolu pa vakariem. Viņa iestājās Toronto Universitātē. Un tur Vaira satika kādu vīrieti, ar kuru pēc tam apprecējās, Imantu Freibergu, citu latviešu trimdnieku.
Viņa studēja psiholoģiju, kā arī ieguva doktora grādu 1965. gadā. Bet Vaira atklāj, ka viņas izvēlētā tēma bija "likteņa pirksts".
"Reģistratūrā bija priekšmetu saraksts, un es paskatījos uz to otrādi un ieraudzīju garu vārdu, kas sākas ar P un beidzas ar Y, un es tam pielieku pirkstu un sacīju - kungs, tas ir tas, ko es gribu mācīties!"
Eksprezidente ātri saprata, ka sievietes universitātē tiek vienkārši uzņemtas, nevis gaidītas.
"Mūsu dārgais profesors vienā semināra teica - labi, ka mums šajā doktorantūras programmā ir trīs precētas sievietes, tas ir tik izšķērdīgi, jo viņām kaut kad drīz būs bērni, un viņas faktiski aizņem mācību vietas, kuras varēja ieņemt puiši, kuri arī nākotnē kļūtu par zinātniekiem."
"Un mēs visas, meitenes, kas bijām tajā seminārā, mēs to atceramies visu savu mūžu."
Vaira saka, ka viņa ar savām studiju biedrenēm nolēma parādīt savam seksistiskajam profesoram, ka "mēs, sievietes, varam gūt panākumus pat labāk nekā viņa mīļie zēni".
Vaira 33 gadus pavadīja Monreālas universitātē. Viņa brīvi pārvalda piecas valodas un uzrakstīja 10 grāmatas.
1998. gadā 60 gadu vecumā viņa tika ievēlēta par emeritēto profesoru un nolēma aiziet pensijā.
Bet kādu vakaru viņa saņēma telefona zvanu no Latvijas premjerministra, kuš viņai piedāvāja vadīt jaunu Latvijas institūtu.
Vaira atceras, ka tolaik valdība vēlējās, lai "kāds no diasporas būtu daudzvalodīgs, saprot Rietumu mentalitāti, bet arī ar labu izpratni par latviešu kultūru".
Īsi pēc atgriešanās, viņa nonāca Latvijas prezidentūras kandidātu sarakstā.
Vaira atteicās no Kanādas pases, lai kandidētu vēlēšanās, un tikai astoņus mēnešus pēc atgriešanās viņa kļuva par Latvijas pirmo prezidenti - sievieti.
"Es biju kāds, kurš nebija ieinteresēts nopelnīt naudu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet vienkārši pildīt savus pienākumus."
Vairai Vīķei-Freibergai bija liela loma Latvijā, iestājoties gan NATO, gan Eiropas Savienībā 2004. gadā.
"Būt sievietei bija priekšrocība. Es atceros, ka Stambulas NATO samitā prezidents [Džordžs W] Bušs mani paņēma aiz elkoņa, jo man bija augsti papēži."
"Es darīju visu iespējamo, lai pateiktu viņam, cik svarīgi ir paplašināt NATO, un lai pārliecinātos, ka Latvija ir iekļauta un cik lielu progresu mēs esam panākuši un cik esam bijuši labas gribas pilni," atceras eksprezidente.
"Mēs staigājām lēnām un izbaudījām laiku, un es darīju visu iespējamo, lai viņam ausī "ielietu" pēc iespējas vairāk latviešu propagandas. Es nedomāju, ka tas sāpēja," viņa saka.
Vairas otrais sasaukums beidzās 2007. gadā, dažus mēnešus pirms viņas 70. dzimšanas dienas. Viņa līdzdibināja "Club de Madrid" - bijušo vadītāju organizāciju ar pilnvarām veicināt demokrātisku vadību un pārvaldību.
Eksprezidente arī īpašu uzmanību pievērš sieviešu tiesību palielināšanai. Joprojām viņu vajājot atmiņas par profesoru Kanādā un viņa saprot, ka cīņa vēl nav uzvarēta.
Foto: Bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga