Raidījuma "Apollo 1h" viesis - Ministru prezidenta ārštata padomnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors, politologs, moderators, žurnālists, pētnieks un skolotājs - cilvēks orķestris - Mārtiņš Daugulis. Sarunā viņš dalās pārdomās par izglītību, politiku, depresiju, sapņiem un to, kas liek no rītiem celties un turpināt iesākto.

Pastāsti, lūdzu, kā pavadīji savu bērnību?

Es domāju, ka pirmais jautājums būs - kādas sajūtas tevi pārņem lasot tik garu biogrāfiju, kurai nav gala? (Smejas.)

Droši vien tas sākas bērnībā - vairāku dzīves jomu apvienošana vienā. Runājot par bērnību, esmu Pārdaugavas cilvēks. Esmu dzimis Rīgas Dzemdību namā, taču bērnību pavadīju Slokas ielas rajonā. Turpat tālāk turpinājās Rīgas Stradiņa universitātes dzīve un viss pārējais. Man ir bijusi interesanta, laimīga bērnība ar interesantiem vecākiem. 

Mana mamma ir bijusi medmāsa, pēc tam visu mūžu skolotāja, paralēli darījusi dažādus ar medicīnas jomu saistītus darbus. Bērnu fizioterapija un tamlīdzīgas lietas. Tēvs arī ir darījis visus pasaules darbus, ko padomju laikā kārtīgs proletariāts dara. Strādājis būvniecībā, bijis dārznieks, kurinātājs.

Visa mana bērnība ir bijusi caur darba jomu apspēlēšanu. Kamēr vēl mācījos skolā, es palīdzēju tēvam slaucīt ielas. Mans pirmais darbs ir sētnieks. Tas jau ir skolas laikā. Vienmēr ar dziļu pietāti skatos uz darbu kā tādu, jo varu pietiekami cēli paziņot, ka augstāko izglītību es ieguvu tāpēc, ka mani senči strādāja melnām mutēm.

Tajā laikā, kad es studēju, kredīts nebija tik ļoti pieejams. Principā, bakalaura izglītību ir nopelnījis mans tēvs kurinātājs un māte skolotāja, lai varētu samaksāt par izglītību, kas man patlaban ir. 

Vēl tagad brīžiem man rodas nostalģija pret darbu, kuram ir saredzams tūlītējs rezultāts, jo, piemēram, ja esi lektors, tad rezultātu savām lekcijām, ja paveiksies, saredzēsi pēc gadiem. Redzēsi, ka cilvēki, kuriem esi lektorējis, kaut ko dara, kad viņi dod atpakaļ sniegumu sabiedrībai. Ej nu tu sasniedz to mirkli! Bet, ja tu normāli griez krūmus, tad tu redzi - krūmi ir nogriezti. Tie tāpat ataugs, bet redzi to rezultātu uzreiz. 

Tā ir tā mana bērnības sajūta - darbošanās, būšana fiziskā, materiālā darbā. 

Par ko tu sapņoji bērnībā kļūt? 

Tas ir interesanti, visiem bērnības sapņi saistās ar kaut kādām lietām, ko caurvij vienkāršība - taksists, protams, ugunsdzēsējs, bez šaubām ārsts, diezgan lielā mērā aktieris.

Interesanti, ka pie šīm bērnības sapņu funkcijām attālās formācijās atgriežos patlaban.

Teiksim aktieris - nē, bet improvizācijas žanrs man ir bijis tuvs, kas principā ir tāda pašpasludināto ielas aktieru kopa. Grupa, kur ir savi noteikumi un spēles elementi. Ārsts - nē, bet Rīgas Stradiņa universitāte - tāpat. Viena no manām mīlestībām pēdējā laikā ir antropoloģija, esmu iestājies atkal studēt. Tur daudzas lietas saistās ar psiholoģiju un prāta domāšanas mehāniku, kā arī ārstniecību. 

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Kādēļ izvēlējies studēt Rīgas Stradiņa universitātes starptautiskajās attiecībās? Kāpēc tieši šāda izvēle?

Nu kā, mēs visi domājam kaut kādos uzliktos rāmjos, kas katrā no vecuma posmiem ir atbilstoši. Skatoties atpakaļ, cilvēks, kad pabeidz vidusskolu, var sekot priekšstatu kopai. Visticamāk, ka viņš nezina neko līdz niansei, kas tieši būs jāstudē, bet grasās studēt par priekšstatiem, kas viņam attiecīgā jomā ir. 

Starptautiskās attiecības un diplomātijas priekšstatu kopa ir būt vidutājam kaut kādos konkrētos procesos. Tevi interesē ārpolitika un politika. Tas ir saskarsmes lauks, kas var raisīt padziļinātu interesi. Kas interesanti, man bērnībā bija labās fejas lāsts. Es beidzu vidusskolu un man bija totāli atvērts iespēju loks darīt jebko. Proti, ja man ir neliela interese, man tas padodas. Teiksim, labas atzīmes visur, kāpēc ne? Izņemot sportu. Līdz ar to, sportu es atmetu uzreiz. 

Tas nozīmē, ka vari būt gan inženieris, gan literāts, gan dramaturgs, gan aktieris, gan ārsts, gan viss pārējais. 

Tad ieslēdzas visādi vingrinājumi. Piemēram, vecāki izturējās ar pietāti pret mediķiem, jo māte pati nāca no minētā sektora. Viņa saka: "Tur grūta dzīve!"

Raugoties no šodienas skatupunkta, es, iespējams, būtu kļuvis par mediķi. Toreiz manu vecāku priekšstatu grupa nenostrādāja man par labu, tāpēc izvēlējos tuvāko, kas mani varētu interesēt.

Tā bija Stradiņa universitāte, no svara bija arī materiālie apstākļi, tādā ziņā, ka tā atradās desmit minūšu gājienā no mājam. Tas nozīmē, ka man nevajag izgāzt naudu uz otro alternatīvu, kas ir Latvijas Universitāte Lomonosova ielā. Tāds niecīgs aspekts, kā fiziskā pieejamība un materiālā spēja nodrošināt ikdienas dzīvi arī nospēlēja lomu. Kāpēc nestudēt ēkā, kas atrodas turpat? Tu taču mājas varēsi ēst! Pamēģini ēst pilsētā, tas kaut ko maksā, jo naudas jau nav. 

Caurmērā tā ir apstākļu kopa, kādēļ izvēlējos studēt Stradiņa universitātē starptautiskās attiecības. Studijas tur kotējās ārkārtīgi augstu. Bija liels konkurss, ko, ja godīgi, es neizturēju. Tāpēc lielā pieprasījuma dēļ tika atvērta papildu grupa tajā mācību gadā. Tas bija fenomenāls gads uzņemto reflektantu ziņā. Tika atvērta papildu grupa tiem, kas neizturēja iestājeksāmenus.  

Es atceros to dienu kā lielu prieku, man zvanīja un teica: "Nu, jūs tur esat tādi daudzi ar atzīmju līmeni ļoti labu, bet esat aiz svītras." Es smējos - tādā kā "iepalikušo" cilvēku grupiņa. Interesanti, ka mēs, četrus gadus studējot, visus bijām apdzinuši, jo bijām vairāk motivēti. Sapratām, ka visu laiku jāiedzen, bijām tāds kodols ar cilvēkiem, kas tā efektīvi startēja.

Es aizmirsu tavu jautājumu, bet nezinu, vai es atbildēju... Jā, pareizi - kāpēc Stradiņi? Tāpēc, ka tuvu mājam, labi kotējās. Tur bija tāda īpaša aura, ka būs jāstrādā smagāk nekā citur. Man tā auras garša patika. 

Tā ir viena no manām filozofijām - vajag durt iekšā tur, kur ir vissarežģītāk, jo, visticamāk, ka citi tur nedurs.

Tāpēc būs iespēja pašam vislabāk izpausties. Ja kritīsi ārā, tāpat nav ko zaudēt, bet toties esi mēģinājis.

Neiet vieglāko ceļu, bet iet sarežģītāko. Tāda diezgan dīvaina filozofija, tikko sapratu, bet manā skatījumā - diezgan auglīga. 

RSU esi ieguvis gan bakalaura, gan maģistra grādu, kā arī beidzis doktora studiju programmu. Cik sarežģīti tas bija?

Ļoti. Studēt ir sarežģīti, ja dari to ar atdevi. Studēt ir viegli, ja "peldi" pa straumi. Vēl vieglāk studēt ir tad, ja tas tev sagādā prieku un patīk. Tam ir liela nozīme. Jo, ja patīk, esi gatavs "nest" daudz vairāk. 

Piemēram, universitātē bija diezgan daudz jālasa. Objektīvi daudz - vienkārši jāsēž un jālasa. Nevar nelasīt, pretējā gadījumā visi to zinās tuvākajā seminārā un tu kritīsi ārā. 

Man tā studēšanas sajūta tik ļoti patika, ka tagad tādā vidēji statistiskā pusmūžā, pieņemot, ka vīrieši dzīvo līdz 72 gadiem Latvijā, varu teikt, ka man to sajūtu gribējās atkal, tāpēc iestājos studēt. Šajā gadījumā - antropoloģiju pie Klāva Sedlenieka Rīgas Stradiņa universitātē, maģistrantūrā. 

Tāds sava veida RSU patriots?

Es esmu patriots, es to nenoliedzu. Man patīk tā iestāde, es redzu, kā tur viss aug nenormāli un ātros tempos.

Dažreiz ironizēju, ka tad, kad es sāku studēt, RSU bija jāmaksā par tualeti divi santīmi. Lai aizietu pačurāt, tev bija jānoliek divi santīmi un pretī saņēmi biļeti. Tagad esmu tajā stadijā, kad tur ir bezmaksas labierīcības, tāpat kā citur Latvijā (smejas).  Tur dažādas lietas ir augstākajā līmenī. Infrastruktūra, aizej paēst, apkārt runā visās pasaules valodās - arī tam ir nozīme. Multikulturāla vide, augsts serviss it visā. Tam ir nozīmē - gan kā mācībspēkam, gan studentam. 

Par skolu turpinot - esi izskolojies pats un turpini skolot arī citus. Pastāsti, kā nonāci līdz RSU studiju programmas "Politika un politiskā komunikācija" vadītāja un lektora amatam?

Mani uzaicināja. Nevarētu teikt, ka mani palūdza. Tas drīzāk bija uzaicinājums - ultimāts. 

Manī karo divas puses. Tagad esmu nonācis pie secinājuma, ka tas ir normāli.

Agrāk es nevarēju ar to sadzīvot, domāju, ka tā ir tīras raudzes šizofrēnija.

Tagad to pieņemu. 

No vienas puses, dzīve jāņem savās rokās. Jāstūrē tas kuģis - ja noliec mērķi, tad tu viņu sasniedz. Ja tev ir stratēģija, tev būs taktika, ja sekosi taktikai, sasniegsi stratēģiskos mērķus. Vadi, nevis peldi pa straumēm!

No otras puses, ja paraugos uz kaut kādiem cikliem, tad man formula dzīvošanai drīzāk ir bijusi ļaušanās straumēm - burāšana, nevis vadīšana. Motorlaivas dzīšana pret viļņiem, piemēram.

Ja tevi aicina tajā virzienā, tas nozīmē, ka tev ir kapacitāte, kādēļ tevi aicina. Tad izvēlies - sekot tam aicinājumam vai nē. Tas nav viegli, jo nākas kaut ko upurēt. Esi tur un pildi to, uz ko tevi ir aicinājuši, līdz brīdim, kamēr tevi aicina citur. Ja mēs skatāmies tajā nenormāli garajā sarakstā, ko sākumā nolasīji, tad dominējoši nekur pats neesmu pieteicies. 

Būt portālā "TVNET" par moderatoru mani uzaicināja redaktori pēc "Zelta mikrofona" ceremonijas, pienākot klāt un uzrunājot: "Hei, tu vairs nestrādā televīzijā, mums ir vajadzīgs moderators, vai tu negribētu?" Tad domā - gribi vai nē. Ja saki jā, ej un kalpo! 

Ar padomnieku ilgtspējības politikā tieši tas pats. Man zvana un taujā, vai es gribētu. Protams, tas nenotiek no zila gaisa. Es esmu darbojies tajā virzienā universitātē, Kariņa kungs zina manas domāšanas kvalitātes kopš laika, kad strādāju pie viņa par palīgu. Toreiz viņš bija Eiropas parlamenta deputāts. Tur ir sava loģika. Viņš zina veidu, kā es domāju par lietām. Pamatā es domāju pētnieciski akadēmiski, nevis spekulatīvi, acīmredzot, viņam šī manas kvalitātes daļa palīdz.

Brīdī, kad tev zvana, tev ir izvēle. Ar ziņām, kuras moderēju, bija tieši tas pats. Gāju pa ielu un atskan zvans - vai tu vēlies mēģināt vadīt rīta ziņas? Nu kā? No kurienes? Kāpēc šāds jautājums varētu rasties - tāpēc, ka esmu vadījis virkni citu pasākumu, kuros esmu pierādījis kvalitāti, ka spēju kaut ko moderēt.

Manuprāt, man atkal būtu jāatnāk atpakaļ pie šīs domāšanas, jo manī cīnās tās puses. Pirmais variants - uzlikt mērķi un mēģināt to sasniegt, otrais - dzīvot un kvalitatīvi veikt to, ko tu dari, līdz atnāk nākamais aicinājums kur tālāk. 

Nezinu, kāpēc man gribas nolikt to mērķi pa vidu, acīmredzot, tur ir kaut kāds vidusceļš starp ļaušanos procesiem un reizēm agresīvāku paša kājas ielikšanu tajos. 

Kontrolēt?

Jā - ja seko tikai ļaušanās procesam, tad vienā brīdī, esmu ar to naturāli saskāries savā personībā, es izšķīstu uz visām pusēm. Es vairs nesaprotu, kas notiek. Garā esmu arī mazliet vājš cilvēks reizi no reizes.

Tu izšķīsti, tu vairs nesaproti, kam ir nozīme, tāpēc sāk zust dzīvesprieks, parādās visādas depresīvas pazīmes, tādas klīniskās. Tad ir problēmas.

Reizēm fokuss ir nepieciešams, lai tām straumēm, kas tevi nēsā uz visām pusēm, pateiktu nē.

Lai spētu upurēt kaut kādas jomas agresīvāk.

Mans sāpīgais studiju jautājums - disertācijas rakstīšana - tā ir mana vājā vieta. Tur ir tā mana nenobriedusī personība, ka es nevaru pielikt punktu tam papīram, kas ir jāuzraksta. Studijas esmu beidzis, bet disertāciju joprojām rakstu. Nevaru pielikt punktu. Tur esmu tas bērns, kur man nepieciešams nobriest.

Bet tur notiek straujš briedināšanas process, jo pats dekāns ir pārņēmis vājo Dauguli savā vadībā, un jūtu, ka vairs nav nekādas izejas un spirināšanās. Tā kā zutis tieku turēts dzelkšņainos Sprūda kunga (Andra Sprūda, tas kurš dekāns, ne tas kurš maksātnespējas administrators, jo tas būtu mazliet citādāk), cimdos un no turienes es neizbēgšu (smejas). Tas vēl ir tas posms, kur man jākļūst pieaugušam. Ceru, ka līdz gada beigām tas notiks. Tā cerība ir nonākusi līdz punktam, kur vairs nav atkāpšanās ceļa. 

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Tu kā skolotājs strādā Rīgas 41. vidusskolā, kuru pats savulaik esi beidzis. Kādu mācību priekšmetu tu pasniedz?

Politiku un tiesības. Es jau neesmu... Salīdzinot ar tiem pedagogiem, kuri ikdienā strādā ar skolēniem, es neesmu nekāds skolotājs. Tur jānovelk precīza līnija. 41. vidusskolai ir sadarbība ar Stradiņiem. Tā kļūst par sagatavošanas nometni Stradiņa universitātei, līdzīgi kā RTU tā ir inženierzinātņu vidusskola, kur gatavo nākamos studentus. Taču 41. vidusskola skatās uz RSU. Viņas principiāli atrodas vienā teritorijā. 

Attiecīgi RSU nāca klajā ar piedāvājumu sadarboties ar mācībspēkiem, mijiedarboties kā pedagogiem ar vidusskolēniem dažādās jomās. 

Pats sevi saucu par pirmdienu skolotāju. Politika un tiesības vidusskolai. Kāpēc? Atkal izaicinājums, jo ir atšķirība starp grupu "students" un grupu "skolēns". Dažādas pasaules. Skolēns ir jāsaprot.

Man vienmēr ir bijusi tendence raudzīties no pēc iespējas vairāk skatupunktiem uz dažādām lietām.

Šķiet, tas ir bijis gana auglīgi sev pašam. Ceru, ka arī skolēniem tas ir bijis auglīgi, ar kuriem kopā gadu esam mijiedarbojušies šajā procesā. Tas ir ārkārtīgi aizraujošs piedzīvojums. Protams, arī spēku ņemošs. Es tiešām absolūti apbrīnoju tos pedagogus, kuri strādā ikdienā. Tas ir neticami. Jaunieši paņem tādu enerģiju! Visdažādākās enerģijas šķautnes.

Ko viņi no skolotāja prasa?

Brīdī, kad sākam runāt par pedagogiem attiecībā uz atbalstu viņiem? Viegli jau teikt, ka skolotājiem ar algu pietiek. Labi, pamēģiniet skolā pastrādāt no zvana līdz zvanam. Tas ir apbrīnojams darbs. Ar Triju zvaigžņu ordeņiem nepietiktu, lai apbalvotu tos pedagogus, kas tur ir iekšā, jo tas ir ārkārtīgi izaicinoši.

Tad ar slaidu spļāvienu, piemēram, teikt - ziniet, izglītības sistēmā mums ir problēmas, tāpēc mums problēmas ir visā valstī - ir baigā loģikas kļūda. Mēs vainojam to, kurš ir pārāk nodarbināts, lai spētu sevi aizstāvēt. Pārāk noguris, lai spētu pamatot savu viedokli. Tad ir žanra klasika, kāpēc dzīvē neiet - man vecāki bija draņķīgi. Kāpēc viņi bija draņķīgi? Viņiem vecāki bija draņķīgi un tā līdz Ādamam un Ievai. Kāpēc viņiem neiet? Čūska bija vainīga! Un čūska jau nevar runāt. Viņa nevar sevi aizstāvēt. Tāpēc pie čūskas varam palikt, ja?

Tad šobrīd man liekas, ka izglītības sistēma ir kā čūska, ko visi var vainot, jo nav jau spēka runāt pretī. Kāpēc nav spēka? Jo viņa māca šobrīd. Pati nomākta ar dažādiem izaicinājumiem - pilnīga sistēmas maiņa, kompetenču izglītība un viss pārējais. Nav jau tā, ka ar baigi drošu atbalstu tas notiktu. Tas vairāk saistīts ar izdzīvošanu. 

Par kādiem tematiem tu runā ar skolēniem, mācot politiku un tiesības?

Par tiem, kas jāapgūst katram pilsonim. Ko nozīmē Satversme, ko tā ietver? Kādas ir tavas, kā pilsoņa, tiesības un pienākumi? Pasvītrojot pienākumus. Liels komponents ir kritiskā domāšana, kā uzvesties un uztvert informāciju. Kā ar to operēt? Pats es to saucu par tādu kā valstisko mācību, kā funkcionē valsts. Pilsonisku cilvēku kopa. No kurienes tas ir radies? Kādā veidā tas kustas cauri pasaulei un kādas ir tavas iespējas?

Savā pieredzē es mēģinu pasniegt politiku un tiesības caur prizmu - kā tas tev var noderēt? Pirmais, ar ko sastapos - studentiem vēl var stāstīt, no sērijas, tev šis ir jāzina, jo tas ir pamats! Tagad to vajadzētu studēt. Ja aizej uz skolu un pasaki - nu, re, Satversmei ir tāds un tāds pants, štukosim par to tagad, ja? Skolēni saka - nē.

Šobrīd paaudzei, kas patlaban mācās skolā, ir augsta funkcionalitātes vajadzība.

Ja viņi funkcionāli neredz, kur to var izmantot tagad vai nākotnē, viņi to bildi "neķer". Tu runā, bet tur nekā nav, nekas nerezonē. Tu vari viņu objektīvi sist... Nu, nē, nevari. (Smejas.) Mentāli vari sist un spārdīt, viņš neņems to pretī, jo ir tomēr loģika tajā. 

Tad es pārgrupēju domāšanu un sāku ar pilsoņa iespējām. Ja redzi uz ielas bedri, kas būtu jādara, lai tā bedre aizaugtu ciet? Ir vairāki varianti - vari aizrakt pats, bet, ja bedre ir liela un tās ir visur? Kur tu ej un ko dari? Sākam ar to, ka skolā kaut kas pietrūkst - kurp vērsties? Vai, piemēram, sporta laukumā ir armatūras stienis, uz kura var uzkrist virsū un nodurties - kas jādara, ja tu vēlies to mainīt? Soli pa solim, un, izrādās, ka lietas var mainīt labāk, ja grupējies ar citiem cilvēkiem. 

Ja grupējies ar citiem, sākas politika. Grupā ideju pieņemšana, labāko ideju virzīšana tālāk un uzturēšana ir politikas cikls, lai panāktu savu rezultātu. Tā nonāc līdz nevalstiskajai organizācijai. Caur to nonāc līdz partijai. Caur to līdz ietekmes līdzekļiem. Būšana politikā nozīmē ietekmēšanu. Ar politiku vairāk vai mazāk nodarbojamies mēs visi. Pat, ja šķietami ar to nenodarbojamies. Ir ģimenes politika un skolas politika. Studiju politika. Studentu politika. Beigās tas noved pie kaut kādas valsts politikas. Caur to virpinu domu, cenšoties to attīstīt arī skolā. Protams, ir programma, kas tev caur to ir jāpasniedz. 

Kādi mūsdienās ir skolēni?

Pirmkārt, nav tāds viens segments - skolēni. Ir ļoti liela skolēnu dažādība - uz līderību vērsta kultūra ģimnāzijās, tad ir skolas-parastās, lauku skolas, pilsētu skolas, krievu un latviešu skolas. Katrā no tām ir savi parametri un principi. Es varu runāt tikai par tām, ar kurām man ir bijusi tieša saskare ilgtermiņā, tātad skola-parastā, kuru pats esmu beidzis. Tur ir vairāki tādi iezīmīgi raksturlielumi. Viens no tiem mani skumdina - neticība saviem spēkiem.

No kā puses?

Skolēnu puses. Tā ir sapņošana zemu - tā es to saucu. Piemēram, ja tu paskaties uz šīs dienas pasauli objektīvi - iespēju potenciāls ir bezgalīgs. Vari braukt prom, palikt šeit, būt tādā ģeogrāfiskajā kustībā. Ir pieejama izglītība. Mūsdienās kredītu garantē valsts.

Galvenais iet un studēt?

Ej un studē, ej un dari! Vari iet tajās jomās, kas tevi interesē un patīk, vai ne? Problēma ir tā, ka tam cauri vijas arī depresija. Skolēni sāk domāt - ko es sasniegšu, kas tad būs? Dzīve ir milzīga kauja!

Es biju izlaidumā, kur skolēni viens par otru bija rakstījuši ļoti labas lietas - viens būs labs kinologs, otrs labs policists, labs organizators. Tajā vecumā vēl var sapņot kļūt par prezidentu.

Kad beidzu skolu, mēs ar klasesbiedru uzrakstījām vēstuli. Klases audzinātāja bija izdomājusi, ka mums jāuzraksta vēstule, ko pēc 12 gadiem atvērs tajā brīdī pirmā klase. Vēstulē mēs ierakstījām, ka tas, kurš šo vēstuli atver, var nākt pie mums un mēs viņam izmaksāsim desmit tūkstošus.

Es negaidu, ka tas cilvēks tagad atnāks pie manis ar šo vēstuli. Bet, ja viņš atnāktu, es paņemtu kredītu un samaksātu, jo tas ir mans sapnis. Tā bija man tā laika ambīcija. Tad mēs štukojām, ka ap 35 gadu vecumu mums ir jākļūst par miljonāriem, jo tā ir tā vecuma daļa, kad tas notiek. Jauniem cilvēkiem piestāv sapņot.

Vēlāk, loģiski, ka tie sapņi sašaurinās. Tu pieaudz, upurē lietas, no kaut kā nākas šķirties. Nav vairs tas dzinulis, ko dod tie sapņi.

Bet, ja tu sāc ar sapni par darbu pieticīgā pasaulē, esi bez ambīcijām, tad kas būs tā degviela, no kā dzīvosi?

Latviešu grupai "Musiqq" ir dziesma par to, ka viņi būs miljonāri, bet tagad viņi tādi nav. Tur apakšā ir baigā filozofija - jauniem cilvēkiem ir jāsapņo, jo tad, kad viņi būs pieauguši, viņi pārsvarā nebūs sasnieguši to sapni, bet toties būs sevi barojuši ar to degvielu, ar dzinuli.

Tādu Īlonu Masku nekas baigi neatšķir no jebkura cita cilvēka. Viņš ir tāds pats čalis no perifērijas, tikai ar lielāku apjomu. Sapņošanai ir nozīme.

Cik viegli vai grūti ir izvēlēties savu turpmāko karjeras ceļu pēc vidusskolas beigām?

Atkarīgs no cilvēka. Liela bīstamība ir sagrupēt visus vienā grupā. No sērijas - viņiem visiem vajadzētu darīt tā. Cilvēki ir ļoti dažādi. 

Tie, kas ir ar iedrošinājumu ģimenē, kas ir privilēģija un dāvana, ka tevi ģimenē neknābā nost. Iedrošinājums no pedagogiem, kas nozīmē to, ka konkrētajā skolā ir personāls, kurš ir savstarpēji atbalstošs. Direktors ir foršs un tas ir liels iedrošinājums skolēnam.

Mēs varam runāt tikai par trajektoriju, tad cilvēks izvēlēsies to, kur viņš apmierina savas dabīgās personības iezīmes, kas viņam ir dotas. Savus talantus. Tad notiek kustība tajā virzienā un ticība savām spējām. Ja tevi interesē literatūra, kurā neko nepelnīsi - nekas - ej, jo tev patīk literatūra. Dari to, jo būsi labs literatūrzinātnieks.

Ja būsi labs, būsi apmierināts, ja būsi apmierināts, tad viss attīstīsies. 

Tad ir otra puse, kas tam nenotic, un paļaujas "pasaules vētrām", respektīvi, iet tikai tur, kur iespējams nopelnīt. Naudas diktāts, kapitālisms. Tur gan es saredzu problēmas. Ja dodies studēt kaut ko, tikai tāpēc, ka jākļūst par ekonomistu, jo viņi labi pelna, tad, manuprāt, pastāv risks, ka pašam tas riebjas.

Runājot par informācijas trūkumu, es domāju, nav ko sūdzēties. Ja ir elementāra interese, tad šodien ir iespējams izdarīt daudz vairāk nekā agrāk.

Iespējams "pielaikot" studijas, iespējams doties un būt klātesošam vēl esot skolnieka statusā. Miljons Ēnu dienu paveidi, kurus iespējams darīt. Iespēja doties uz sagatavošanas kursiem teju visur. 

Jautājums, kurā brīdi visā šajā piedāvājumā "noslīksti"?

Nu jā. Skatoties uz rietumu pieredzi un modeli, tur skolās, pēc to beigšanas, mēdz ņemt gadu ilgus pārtraukumus. Gads, kurā ceļo, aprodi ar pasauli, saproti, ko tu vēlies, un tikai tad dodies tajā virzienā. 

Kādu brīdi pastrādā nevalstiskajās organizācijās, brīvprātīgo darbu bez atalgojuma. Tajā brīdī saproti, kas ir tava interese, kurā virzīsies tālāk augstākajā izglītībā. Es zināmā mērā atbalstu šo modeli. Ja nezini, tad jānobriest, vēlāk saproti un dodies studēt. 

Zini to fanātismu - ja neiestāsies "īstajā" skolā, tava dzīve tiks salauzta un tā tālāk. Tas arī ir sava veida sludināšanas aspekts. Iestāsies un sapratīsi, ka tas nav tev - nu, iestāsies citur. Dzīve ir koriģējams pasākums.

Jautājums, cik gatava ir sabiedrība, lai to pieņemtu. Minēji pasaules apceļošanu, brīvprātīgo darbu - tam visam jau nepieciešamas finanses.

Protams, mēs esam nabagi. Objektīvi. 

Nesen ir sabrukusi impērija, mēs velkamies cauri uz pilnīgi citu sistēmu. Paldies dievam, esam tikt tālu, ka, manuprāt, varētu teikt, esam Ziemeļeiropa. Pa naža asmeni esam izgājuši cauri milzīgiem vēstures griežņiem.

Tā bada sajūta ir visur. Tā jau it kā sludina un saka - mēs esam super, gandrīz kā Zviedrijā. Bet nav pat jābrauc ārpus galvaspilsētas, lai ieraudzīto šo objektīvo nabadzību. Tas tāds mazliet satraukums, ko es paužu. 

Man personīgi derdzas, bet saprotu arī ierēdniecības valodu. Tagad ir populāri runāt par sociālo nevienlīdzību un vārds nabadzība ir kļuvis par tādu spitālīgo aspektu. Bet tā ir nabadzība. (Čukst.) 

Kā tu slimību nosauc, varbūt tā tu viņu ārstē. Esmu naivs, domājot, ka nabadzību var atrisināt, ja fokusējas uz to. Tas ir mans naivums. 

Nabadzība ir jārisina mērķtiecīgi, tad ir iespējams to pacelt. Piemēram, Apvienotās nācijas pierāda, ka tas ir izdarāms. Ilgtspējīgas attīstības mērķi pierāda, ka to var. Var samazināt cilvēku mirstību, piemēram, ieviešot vienkāršu roku dezinfekciju un viss - cilvēki nemirst. Kolosāli, ne? Protams, skatoties no kādas perspektīvas raugās. Pašai planētai tas varētu arī nebūt tik labi. Par ko mēs runājām? Es aizmirsu. (Smejas.)

Bez sevis un citu skološanas tev vēl atliek laika novadīt kādu pasākumu vai semināru. Pastāsti, ko tieši cilvēkiem stāsti jeb sludini?

Sludinu? Es izvairos no laba un ļauna patiesības paušanas - vienkārši piedāvāju skatupunktu un cilvēki paši var izvēlēties, sekot tam vai nē. Tas, ko es mācu, primāri saistās ar to, ko pasniedzu universitātē. Pamatā tā ir saskarsme. Procesu uzlabošana, efektīvāka to paveikšana un ietekmēšana.

Tiesnešu mācību centrā kopā ar Mārci Viļumu, manu sadarbības pārinieku no prokuratūras, jaunajiem nozares profesionāļiem mācu saskarsmi, komunikāciju, tostarp saskarsmi ar medijiem. Kā runāt savā starpā? Kas ir tie principi, kas darbojas? Emocionālie principi jebkurā sarunā. Lai cik smieklīgi tas būtu, tā ir zinātne. Spēt ilgtermiņā uzturēt un vest smagas sarunas. Piemēram, būt tiesā prokuroram. Tas ir tas, ko mācu gan universitātē, gan korporatīvajā vidē, ja ir pieprasījums vai vajadzība.

Savstarpēji sarunājoties, bieži nedzirdam cits citu.

Ciešam, sarunājoties savā starpā. Liekas, ka visi ir kretīni un idioti. Pārsvarā tas liecina, ka jāieskatās sevī pašā. Kaut arī ir objektīvi ir gan kretīni, gan idioti pasaulē. Bet tie varam būt arī mēs paši. Tas ir lauks, ko aru pēc pieprasījuma. 

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Daudzi izvēlas vienu sfēru vai lauku, kurā strādāt un attīstīties, par tevi to būtu grūti teikt. Kādēļ tā?

Maldīgs priekšstats. Tas lauks ir viens it visā.

Viens ir viss.

Skolā mācu politiku un tiesības, kritisko domāšanu. Principā tas, ko mācu universitātē. Tas ir tas pats, kad vedu sarunas ar Kariņa kungu. Kaut kas, par ko domāju mazliet filozofiskā līmenī, kad lasu grāmatas par to, kā cilvēki mijiedarbojas savā starpā. Tas ir tas, ko devos studēt antropoloģijā. Kā cilvēks uzvedas, sākot no ciltīm. Kāpēc mēs uzvedamies, kā mēs uzvedamies? Kāpēc mums patīk sadalīt lietas? Pasaulē ir karš starp labajiem un kreisajiem. Kur ir tas cēlonis un kā atrast kopainu, lai mazliet kaut ko uzlabotu? Bet, iespējams, nekas nav uzlabojams, izņemot vidi sev apkārt un pašam sevi.

Katram cilvēkam dzīvē ir kāds pavērsiena punkts, kas maina viņa dzīves virzienu. Vai tev tāds ir bijis?

Laikam visu laiku. Nevaru nodefinēt vienu pagrieziena punktu. Drīzāk varam runāt par pagrieziena cilvēkiem tādā perspektīvā, kā, piemēram, skolotājiem. Tie, no kā vari skoloties un mācīties. Miljoniem. Nē, tik daudz arī nē. (Smejas.) Daudzi. Man vienmēr ir veicies ar priekšniekiem. Vecākajiem - tā es viņus dēvēju. Vecākie vienmēr man ir ļāvuši un devuši kaut ko, no kā mācīties. 

Tad es varu iet cauri tam sarakstam, kuru tu lasīji par manām darbavietām, un katra no tām ir ļāvusi man mācīties. 

Es varētu teikt, ka esmu priviliģēts ar izciliem kolēģiem ziņu dienestā, no kuriem esmu ļoti mācījies lietas - tā, ka smadzenes vārās. Ļoti liela pieredze man bija, kalpojot kā palīgam Eiropas parlamenta deputātam Krišjānim Kariņam. Es ārkārtīgi daudz iemācījos tajos piecos gados. Tīri, kāda ir uzņēmējdarbības mācīšanās vide. Kā strādā politika? Kā strādā Eiropa? Tīri caur sarunām ar vecāko, teiksim tā. 

Brīžos, kad jūtu, ka attīstība apstājas, parādās cits lauks - tad eju mācīties tajā. 

Piemēram, tavam portālam māsīgajā portālā "TVNET" esmu ļoti daudz mācījies, kā strādā interneta medija vide, kādas milzīgas iespējas tur pastāv. "Re:Baltica" - fantastiska pieredze tajā, ko nozīmē politiskā satīra un kā to uzbūvēt. Tas nav vienkārši eksponēties, un es pieņemu, ka tu to brīnišķīgi saproti, ka nav viegli eksponēties kaut kam mūsdienās, jo tu par sevi uzzini visu. Par savām, pārsvarā, vājajām pusēm. Tā ir liela, raupja, bet ļoti laba skola. Galvenais dzinulis man ir kaut ko apgūt priekš sevis jaunu. 

Gala rezultātā mēs visi nomirstam, vai ne?

Globāli, civilizācijas kaut kādā brīdī izbeidzas. Dabūt to gandarījuma sajūtu, hormonu devu smadzenēs, ka esi kaut ko apguvis un dabūjis - man tas kalpo. Vai tas kalpo kādam citam? Tas ir cita cilvēka jautājums. Bet es pieļauju, ka tas mūža meklējums ir katram sevi atrast. 

Varētu tevi raksturot kā cilvēkpētnieku. Vai nākas pētīt arī pašam sevi?

Tas jau katram ir. Visu lietu mērs ir mūsu cilvēcība, vai tās neesamība, droši vien. Es lasu kādu grāmatu ar psiholoģiskiem procesiem, loģiski, ka pielīdzinu to savai uzvedībai. Patlaban lasu Margaretas Mīdas klasiku. Jaunieši un seksualitāte, un viss pārējais. Lasu un, loģiski, ka tāpat pielīdzinu sev. Kā tas notiek mūsu sabiedrībā, kā pats uz to skatos.

Pētnieka lielais izaicinājums ir turēt sevi distancē no sevis. Jungs laikam par šo bija stāstījis, ka ir ego apziņa un patiesā apziņa, ko ezotēriķi sauc par virsdvēseli, dievišķo apziņu un tā tālāk. Interesanti ir tas, ka vari likt viņām abām būt dialogā. Saproti, ka ego tagad brēc, jo ir tā un tā, bet īstenībā ir savādāk. Tur ir savi domāšanas slazdi, jo tas, kas saka, kā ir īstenībā, arī var būt daļa no ego. Visticamāk, ka tā arī ir.

Šīs vasaras uzdevums ir cenšanās uzklausīt pašam sevi.

Savu sirdsapziņu. Balsi, kas ar tevi runā. 

Tagad daudzi domā - ahā, šizofrēniķis! Iespējams viņiem ir taisnība, bet to es neatklāšu. Doma ir tāda, ka ar sirdsapziņu var runāt, un, ja uzklausa, var notikt dažādas brīnumainas lietas. Viņa tev saka - ir tādas un tādas stulbas lietas, kuras dzīvē dari. Vienīgais, kas atliek - pārstāt tās darīt, kas, protams, ir ārkārtīgi grūti. 

Vai zināšanas, ko iegūsti, lai pētītu cilvēkus un viņu domāšanu, reizēm traucē pašam?

Vai labāk būt laimīgai cūkai vai nelaimīgam cilvēkam? Tādā izpratnē, ka aiz neziņas plīvura laimes koeficients, iespējams, ir lielāks. 

Pārfrāzējot jautājumu - vai tu traucē savai laimei? 

Jā, protams. Ir svētība, kas nāk līdzi ar jaunu lietu apzināšanu. Piemēram, jaunas disciplīnas apgūšanu. Esmu sapratis absolūtu atklāsmi, kas atnāca diezgan pasen. Es ļoti piesardzīgi izturos pret jēdzienu gudrs vai intelektuāls - jo vairāk es apgūstu, jo vairāk apzinos savu muļķības neierobežoto lauku. Es kļūstu katru gadu aizvien dumjāks, reāli. Mans briedums ir tas, ka mani tas vairs nesatrauc. 

Vienā brīdī es par to ļoti uztraucos. Manā pieredzē ir tā - jo vairāk apgūsti, jo plašāks lauks paveras, ko vēl iemācīties. Tad vienā brīdī nonāc pie secinājuma, ka ar dzīvi jau nepietiks. Visas grāmatas jau neizlasīsi. Nekad visu neuzzināsi. Tad ir kaut kāds muļķības apjoms, ar ko ir jāsadzīvo. Nevajag būt pārāk ambiciozam un domāt, ka zini. Vēl interesantāk - nevajag būt pārāk ambiciozam un domāt, ka kāds zina. 

Cilvēkiem liekas, ka pasaulē ir kāda virssmadzene, kas zina, kā lietas patiesībā strādā.

Es zināmā mērā esmu haosa teorijas piekritējs. Pasaule brīžiem ir absolūti haotisks process. Ir spoži prāti, kas zina, bet reizēm ir tā, ka tie spožie prāti var visu sačakarēt vēl vairāk, jo izrādās, ka viņi nezina ilgtermiņā.

Par dažādām sociālām vienlīdzībām, par dažādām tīrībām dažādos aspektos, kas ir katastrofa. Tās ir katastrofālas idejas kopsummā, un es ar pietāti izturos pret cilvēkiem, kas grib superātri un vienkārši mainīt pasauli. No sērijas, ja mēs atnāktu, tad varētu sakārot pasauli, pakarot pašu zarnās tieši konkrēti "šo" sabiedrības daļu.

Un tad - davaj, karam! Es, tādā ziņā, esmu par vecu revolucionārām pārmaiņām. Man liekas, drīzāk tāda pakāpeniska, uzmanīgā taustīšanās ir vērtīgāka, nekā kaut kas nenormāli straujš. Ko mēs mainām, kaut ko likvidējot? Parasti tie, kas maina, domā, ka viņi ir tie, kas likvidēs. Beigās revolūcija apēd savus bērnus. Esmu tāds evolūcijas, nevis revolūcijas pārstāvis.

Kas tevi dzen uz priekšu?

Ikdiena. Pienākuma apziņa. Tas, ka man kaut kur ir jābūt, kaut kas jādara. Mani dzen uz priekšu loģiski sapņi. Interese, garšas izjūta par kaut kādām lietām. 

Gaidu pirmo septembri, jo man atkal būs garša pasniegt. Šogad man ir jāstrādā pilnā laikā ar starptautiskajiem studentiem. Tas nozīmē, ka man kā lektoram būs augstāka funkcionalitātes latiņa. Mani dzen uz priekšu apziņa, ka atjaunojas mācību gads. Pašam būs jāsāk studēt. Tās ir lietas, kas mani dzen uz priekšu.

Man šķiet, ka degradējos, ja man nav augstas intensitātes pienākumi, tas mani dzen izmisumā. 

Teiksim tā, bez darba esmu depresīvs cilvēks. Es esmu darbaholiķis. Vai tas ir labi vai slikti - es nezinu, jo šad un tad es izdegu. Tātad - slikti, bet ritms man ir vajadzīgs. 

Kādiem jābūt priekšnoteikumiem vai īpašību kopumam, lai spētu ilgtermiņā šādi, līdzīgi kā tu, funkcionēt?

Es nezinu, jo nav nekādas garantijas, ka nebūs tāds milzīgs uzraksts: "Arī viņš sadega darbā!"

Man reiz bija diskusija ar draugu. Mēs runājām par nabadzību un iziešanu no tās. Viņš teica - tas viss ir sūds, katram vajag šansēt un kapāt. Nevajag dzert un viss būs labi! Tad es aizdomājos, kāds mums ir priekšstats par sociālā riska grupām. Viņi paši vainīgi, bet sociālā riska grupā, primāri, mums ir māte ar bērnu. Vēl lielākā riska grupā ir māte ar diviem bērniem. Kāpēc? Jo vīrieši dominējoši mēdz ģimenes pamest, nemaksāt alimentus, kā mēs lasām "Apollo".

Pamēģini dzīvot apstākļos, kad esi viens un nav uzturlīdzekļu. Un tad valsts tur kaut ko piešpricē, bet mūsdienu dārdzības apstākļos tā ir drāma un traģēdija. Tā ir sociālā atstumtība un nabadzība. Tādos apstākļos nevajag daudz, lai ieslīgtu depresijā. 

Tur ir jādomā, kā to labot sistēmiski. Nevari pateikt - pats tu esi savs laimes kalējs! Ja piedzimsti atstumtos apstākļos, tu tur vienkārši esi. Tu nevari nonāk līdz tam domāšanas stāvoklim, ka vari kļūt par Īlonu Masku - tur ir objektīvi ierobežojumi, jo netiec klāt tai informācijai. 

Vai esi saskāries ar izdegšanu vai depresiju?

Jā, protams. To es arī stāstu - cilvēkiem vajag, ja viņi jūt, ka krīt ciet vai pasaules aina kļūst tik drūma, ka jāsāk apstrīdēt eksistence kā tāda, tad var nonākt pie tā, ka netiec pats ar to galā. 

Mēs dzīvojam akla pozitīvisma stulbumā.

No sērijas - atrodi sev hobiju, ēd vairāk šokolādes, tev vajag justies laimīgam! Bet tā doma jau ir tāda, ka tev ir disbalanss organismā. Fizioloģiski nav laimes hormona - tas neizdalās kaut kādu iemeslu dēļ, un tad ir vajadzīga profesionāļu palīdzība.

Līdzīgi, kā ar mašīnu. Tu brauc un jau jūti, ka ātrumkārbā kaut kādā brīdī būs krīze, jo sajūgs nedarbojas kā vajag. Un vai tad tu saki sajūgam - vajag strādāt labāk? Apšļaksti to ar svēto vai strukturēto ūdeni un tad ceri, ka viss būs kārtībā? 

Nē, tā ātrumkārba nodegs, iekritīs sajūga pedālis iekšā un varēs saukt autoevakuatoru. Ar motoru tas pats - ja tu viņu dedzināsi, viņš sadegs. Brauksi pirmajā ātrumā ar 130 kilometriem stundā kādu laiku - būs problēmas.

Tad tu dari ko? Tu savu mašīnu uztici servisam.

Bet kāpēc tu sevi neuztici "servisam"?

Ir pietiekami daudz profesionālu cilvēku, kuri gadiem ilgi studējuši un apguvuši medicīnu. Šie speciālisti nenorāda uz cilvēku trūkumiem un nesniedz pareizās atbildes, taču ļauj pašam koordinētā procesā nonākt pie tā, kas jādara.

Mani "izsita" vienkārši fiziska pārstrādāšanās. Strādāju rīta stundas, pēc tam strādāju dienas stundas, vakara stundas, bija par maz miega. Ilgtermiņā šāds dzīvesveids radīja dažādas problēmas. Bet tad arī atbildīgi, kā pieaugušais, ej un tās risini! 

Kur visam smelies spēku un enerģiju?

Cilvēkos. Tajā brīdī, kad man ir tas aktīvais darbošanās posms, piemēram, pasākumu vadīšana vai lekcijas lasīšana, esmu tajā iekšā un tas dod spēku. Pēc tam jūtos noguris. Bet pats process dod spēku. Tas ir līdzīgi, kā ar dārzniecību. Tev patīk kopt dārzu? Tu kop dārzu, jūties noguris, bet tas dārzs dod arī spēku.

Jā, tātad procesā. Protams, man patīk lasīt grāmatas, tas ir forši. Man patīk klusas vides, kuras ir piesātinātas ar informāciju - bibliotēkas un tamlīdzīgas vietas.

Vai tev ir izstrādājusies kāda metode, kā plānot savu laiku un veicamos darbus?

Jā, papīra plānotājs. Nekādas digitālās ierīces man šajā pasākumā nav, viena iemesla dēļ -ja tev ir digitālā ierīce, tad tu aizpildi visu savu laiku pat nedomājot. Tev piezvana un vaicā, vai vari - protams, ka varu! Tad piefiksē to, pēc brīža atjēdzies pie vesela lēruma ar darbiem. Papīra plānotājs ir mans laika plānotāja ideāls. 

Tu esi arī tētis - vai darba dunā atliek laika paša bērnam?

Jā un nē. Vienmēr varētu atlikt vairāk. Es domāju, ka tas standarts, ko pats sev esmu uzlicis, ir kopā pavadīto laiku aizvadīt pēc iespējas pilnvērtīgāk. Būt atsaucīgam, klausīties un runāt. Mijiedarboties. Jā, būt vecākam, tas ir pilnīgi cits spēles laukums, nevis būt vienkāršam karjeristam. 

Būt vecākam liek tev šķirot, ko vēlies darīt, kas vēlies būt.

Tīri prāta vingrinājums. 

Tu zini, ka tavs bērns pieaugs un skolā viņam būs jāstāsta, ko dara tavi vecāki. Droši vien ir vēlme, lai paša bērns to dara ar foršu izjūtu, ar entuziasmu. Lai nav atbilde uz jautājumu, ko dara tavi vecāki - nesit tik daudz kā agrāk! (Smejas.) Droši vien tas nav mans tas modelis. 

Mēģinu pēc labākās sirdsapziņas un sajūtas līdzdarboties, lai bērns jūtas vajadzīgs, klātesošs. 

Ko vēlies meitai iemācīt?

Nu, tu arī pajautāji! Es nezinu. Teiksim tā - kaut ko, kas noderētu.

Droši vien es vēlētos viņai iemācīt runāt ar cilvēkiem. Nespriest par viņiem tāpat, no ārienes. Iedziļināties citos cilvēkos, mēģināt pasauli ieraudzīt caur dažādām acīm. Saprast, ka viss ir viens liels organisms. 

Gribētu iemācīt, ka kaut kādas grūtības patiesībā ir forši.

Ka tas ir uz labu. Ka tas ir tāds pārbaudījums. Ejot caur grūtībām, tu stiprinies.  

Nevajag tiekties pēc trulas laimes izjūtas, bet drīzāk pēc spēles, kurā laime var būt un var nebūt, ka laime ir kā blakusprodukts, ne galaprodukts. 

Kas ir lietas, kuras nespēj paciest?

Šis labs jautājums. Man derdzas takta trūkums. Man derdzas necieņa, ko izrāda pret cilvēkiem. Man ir problēmas ar emociju kontroli. Esmu bijis situācijās, kurās līdz kautiņam ir bijis ļoti maz. 

Es skatos lielveikalā, kurā ir pārdevēja un pēkšņi skolnieks. Skolnieks kaut ko tur pērk un kasierei mainās attieksme pret viņu tikai tāpēc, ka viņš ir skolnieks. Viņa brauc viņam virsū par kaut kādām lietām, jo viņš ir mazāks un nav autoritāte. Tad pastāv liela iespēja, ka es braukšu virsū viņai, ka es iesaistīšos konfliktā vai uzbraukšu kasierei. Vai arī, ja es būšu vājš tajā dienā, tad es novēršošu to situāciju un apmēram trīs stundas ārdīšos pie sevis par to, kas tur ir bijis, vainošu sevi, ka neiejaucos. 

Mani tas tracina, ka cilvēki izmanto savas pozīcijas, lai pierādītu savu varu pār citiem. Mani tas besī ārā. Man ir grūti sadzīvot ar tādām situācijām. Jautājums - ko ar to darīt? Manī droši vien vaina. Varbūt jāvēro un viss?

Pagaidām neesmu tādā mentālā stadijā, man gribas iejaukties tādos pasākumos un tā. Pieķēru sevi pagājušovasar pie tā, ka es agresīvi kliedzu uz vienu sievieti Vecrīgā, nu, tā, no sirds. Cērtu durvis un ir vienkārši fantastisks konflikts. Es jūtos tik labi pēc tā, jo es ar savu agresiju manā priekšstatā sakārtoju to vidi, atjaunoju sociālo taisnīgumu. Tas bija tik dīvaini.

Jā, sociālā taisnīguma atjaunošana mirkrolīmenī ir tas, kas mani reizēm satrauc.

Kas ir viena lieta, ko savā dzīvē nožēlo, ka esi izdarījis?

Nav nekā tāda īpaši. Daudz dramatisku lietu, kļūdu, netaisnību pret citiem ir pieļauts. Objektīvi mēs sāpinām, kāpjam virsū cilvēkiem miljoniem reižu. Tas ir traki, bet tas viss jau veido tagadnes mirkli. Ir izdarīts - nevajag to atkārtot nākamībā, protams. Ieslīgt pašmeditācijās, cik tas bija grūti un slikti, arī nevajag.

Ja ļaujos tādam pašnožēlas principam, man aiziet ciet širmis. Tad man atkal ir jāmeklē palīdzība.

Foto: Mārtiņš Daugulis 

Reiz kādā intervijā minēji, ka plūsti, jebšu dzīve tevi nes, kā tev šķiet, kur tā aiznesīs tevi pēc 10 gadiem?

Godīga atbilde - desmit gadi ir pietiekami ilgs periods, man nav ne jausmas. Tādās vadlīnijās varu cerēt, ka būšu plūdumā universitātē un akadēmiskajā vidē.

Par pārējo - laiks rādīs. Tāds totāls briedums no 35 uz augšu līdz 50. Tas ir posms, kurā var notikt maģiskas lietas. Gan pasaulē, gan personībā. 

Man ir tāds izsapņots modelis, ka mēs, maza komanda, sanāksim kopā, paņemsim kādu pilotrajonu un atrisināsim tur smagu sociālu problēmu. Iegūto pieredzi dosim tālāk un mēs kaut ko baigi sakārtosim. Tas ir viens modelis pie kā domāju.

Es tiešām saku, ka esmu naivs, bet reizē uzskatu, ka vēsturē ir pietiekami daudz pierādījumu, ka milzīgas problēmas var sakārtot ar risinājumiem, ja patiešām to vēlies un skaties uz to fokusēti. 

Gribu kalpot sabiedrībai kaut kādā aspektā.

Nevis ar plakāta tekstiem, bet strādājot. Man patīk teiciens each one reach one. Katrs augšiņā pievelk to, kas ir procesā uz turieni. Padomā, cik fantastiski būtu, ja katrs cilvēks Latvijas sabiedrībā, kurš ir ar vairāk vai mazāk kaut kādu kredibilitāti, apņemtos ievilkt iekšā augstāk izglītībā vai karjerā cilvēku, kurš to objektīvi nevar izdarīt. Cilvēku no laukiem. Ar labām atzīmēm, lai viņš spētu tikt līdz Hārvardai.

Tāds mecenātisms?

Jā, mecenātisms.

Lai būtu interesantāka intervija, varu apsolīt, ka tuvāko trīs mēnešu laikā es varētu sākt sociālo kampaņu - katrs pazīstams cilvēks, es tajā skaitā, ievelk iekšā kādu citu un ļauj viņam brīvāk sapņot. 

Manuprāt, tas ir veids, kā sabiedrībai vajadzētu skatīties uz lietām. Caur mecenātismu mēs paši novērtējam, kur esam, kas savukārt dod gandarījumu. 

Man visvairāk sniedz gandarījumu pasākumu vadīšana, kuri ir bezmaksas, kādam labam mērķim. Dzīves garšu veido gandarījuma sajūtu kopa un grupa. Man vismaz. Citiem tas ir mazliet savādāk, katram savs. 

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams