/nginx/o/2019/08/23/12492904t1h09ea.jpg)
FOTO: Jānis Škapars/TVNET
Raidījuma "Apollo 1h" viešņa - sabiedrībā pazīstamā psihoterapeite un kādreizējā sarunu šova "Aina" vadītāja - Aina Poiša. Sarunā viņa dalās pārdomās par ģimenes vērtībām, aktuālākajām problēmām, ar ko cilvēki saskaras savā ikdienā, kā arī skaidro, kā tikt galā ar dažādām krīzes situācijām.
Pastāsti, lūdzu, kā pavadīji savu bērnību?
Bērnību es pavadīju laukos. Esmu dzimusi Rucavā. Tā ir neliela pierobežas pilsēta pie Lietuvas.
Dzimusi esmu slimnīcā. Turpat netālu ir ļoti skaista baznīca, centrs un krogs, kurā reizēm mans tēvs aizkavējās, un es devos viņu meklēt. Mana māte bija šuvēja, pie viņas nāca kundes. Atceros ļoti labi, ka viņai bija kājminamā šujmašīna, tas troksnis... Es bieži šūpojos uz viņas kājām. Man ļoti interesanta likās tērpu pielaikošanai un sieviešu sarunas - tā principā pagāja mana bērnībā.
Savas skolas gaitas uzsāku Liepājā. Pēc sirds aicinājuma esmu liepājniece. Visa mana agrā jaunība līdz 18 gadiem aizritējusi Liepājas vējos. Esmu Liepājas skartā.
Par ko tu sapņoji bērnībā kļūt?
Mans pirmais nopietnais sapnis bija kļūt par balerīnu. Nezinu, kāpēc, bet no žurnāliem griezu ārā nofotografētās balerīnas no Rīgas baleta. Zināju jau populārākos vārdus - Velta Vilciņa, Inta Karule... Un tie skaistie vīrieši! Nevaru izskaidrot, kāpēc, bet man tas likās ļoti svarīgi.
Tad viena pati iestudēju sev dažādas dejas, saucu kaimiņus kā skatītājus, lai varētu viņu priekšā izpildīties. Tikai otrajā klasē sāku tā pa īstam nodarboties ar baletu, gāju pulciņā. Atceros savas pirmās puantes - visas kājas tulznās, bet sajūta, ka tuvojies savam sapnim, ir neaizmirstama.
Tas aizgāja, nāca citas intereses...
Kā tu raksturotu savu bērnības sajūtu par baletu?
Man tā likās kā feju pasaule! Kur maza meitene var dzīvot fantāziju un ilūziju pasaulē. Tas viss likās skaisti, viegli un īpaši, jo esmu dzimusi 1957. gadā. Es domāju, ka tolaik visas tās ģimenes attiecības un situācijas nebija tik skaistas un saulainas. Es biju vienīgais bērns ģimenē, un parasti tieši tie arī kavējas savā fantāziju pasaulē. Viņi agri sāk lasīt, interesējas par kaut kādām lietām un iztēlojas kā būtu, ja būtu. Es domāju, ka tas pietuvina tam, ka attīsti sevī radošo garu. Nav jābūt nemitīgi pieaugušo aprūpē starp brāļiem un māsām.
Kad esi viens, iemācies sadzīvot ar vientulību un pats sevi nodarbināt. Iztēloties dažādas lietas. Spēlēties.
Esi studējusi režiju, pastāsti, kādēļ šāda izvēle?
Jaunībā dejoju, skaitīju dzejoļus, spēlēju teātri - biju ļoti iekšā visā kultūras dzīvē. Domāju, ka režisora profesija apvieno ļoti daudz mākslas.
Vidusskolas beigās pastiprināti interesējos arī par mākslu, glezniecību - gāju un fakultatīvi studēju. Vēlējos kļūt par tādu erudītu cilvēku, viena konkrēta mērķa man nebija. Tad liku savā groziņā iespaidus, attīstījos, man likās, ka režija ir tā, kas to visu apvieno. Kāpēc ne? Es domāju, ka tas man kā cilvēkam ļoti daudz deva.