Kad Ints ticis līdz trepēm, kuģis jau sācis svērties uz sāna. "Stāvā, kur atradās mana kajīte, neredzēju nevienu cilvēku. Cilvēki bija pie trepēm citos stāvos, pa kurām jau vairs nebija iespējams kāpt, nācās vilkties pa trepju margām līdz pat piektajam klājam. Kad nonācu augšā, kuģis bija sasvēries uz sāna, viss, kas nebija piesiets, – restorānu iekārtas, spēļu automāti, trauki - gāzās, krita cilvēkiem virsū.

Cilvēki mēģināja turēties, pie kā pagadās, vienlaikus cenšoties tikt ārā no iekštelpām," baisās nakts notikumus atceras Ints. 

Viņš stāsta, ka neesot bijis nekādas informācijas, bijusi viena doma - tikt ārā.

Viss noticis tik ātri, ka neesot bijis iespējams tam izsekot un kaut ko vispār aptvert.

"Lai no trepēm tiktu ārā uz klāja, bija jātiek pāri tukšai vietai. Tur stāvēja cilvēks no kuģa apkalpes un palīdzēja cilvēkus pārvilkt pāri," stāsta vīrietis. 

Citi katastrofu pieredzējušie atceras, ka daudzi cilvēki bijuši gluži sastinguši no bailēm. "Daudzi bija sastājušies ar vestēm rokās un kaut ko gaidīja. Es pirms tam ilgus gadus biju nodarbojies ar airēšanu, man bija skaidrs, ka kuģis nogrims."

Ints sapratis, ka ar glābšanas vesti atklātā jūrā būs par maz, tāpēc kopā ar vēl diviem vīriem sācis raisīt vaļā glābšanas plostus. Tas esot bijis sarežģīti. Pirmo plostu nav izdevies veiksmīgi atsaitēt, tas procesā ieķēries. Knapi paspēts ar otro, jo tobrīd kuģis jau bija vēl vairāk sasvēries uz sāniem. 

"Kuģa sāns bija tādā slīpumā, ka pa to varēja paiet. Sākām stumt plostu uz ūdeni, mūs pamanīja citi cilvēki un skrēja šurp... Metās viens otram virsū, nezinu, cik tur sakāpa, plosts bija pilns. Brīdī, kad jau bijām tikuši līdz ūdenim, kuģis apgāzās otrādi."

No liela augstuma cilvēki iegāzās jūrā.

"Bija grūti noturēties virs ūdens, nemaz nerunājot par to, ka kaut kur varētu aizpeldēt. Ūdens bija stindzinoši auksts, pagājušajā gadā es gan vēl šajā laikā peldējos, bet tajā naktī tas bija stindzinošs aukstums.

Pēc kāda laika atguvu elpu un pamanīju, ka netālu no manis jūrā ir vēl kāds plosts. Es piepeldēju pie šī plosta, tajā bija cilvēki. Pieķēros pie striķa, bet nespēju saviem spēkiem tikt iekšā. Cilvēki palīdzēja cits citam ierāpties, tostarp arī man. Man blakus bija arī kāds skandināvs un latvietis.

Kad tikām plostā, sapratām, ka kuģa pakaļgals, kas vēl vīdēja ārā no ūdens, ir mums ļoti tuvu. Viļņi plostu cilāja augšup un lejup, mums atlika cerēt, ka mūs neuznesīs virsū kuģim un plosts nesaplīsīs," atceras vīrietis. 

Kuģa priekšgals atdūrās pret grunti, aste palika ārā.

"Visapkārt jūrā kārpījās cilvēki. Mēs palīdzējām, kam varējām. Sākās mūsu nakts ceļojums plostā. Mūs izglāba tikai nākamajā rītā," stāsta Ints. 

Glābšanas operāciju apgrūtināsi vētra un lielie viļņi. Tās laikā arī gājuši bojā cilvēki. 

Arī pēc glābšanas operācijas vētra nebija rimusies - uz prāmja "Isabelle" izjūtas bijušas trauksmainas. 

"Visu dienu mūsu kuģis vēl braukāja, meklējot izdzīvojušos. Vējš joprojām bija spēcīgs, kuģi atkal stipri šūpoja, atkal gāzās trauki. Mēs sapratām: ja tagad grimsim, glābties vairs nebūs spēka. Visi izglābtie tika novietoti kuģa restorāna telpā, mums sniedza medicīnisko palīdzību, ietina folijā, segās.

Pie katra no izglābtajiem pienāca cilvēks un pierakstīja vārdu, uzvārdu un personas datus. Kāda cita vietā šādu informāciju pateikt nevarēja.

Kā zināms, daļa cilvēku, kurus izglāba un kuri parādījās izglābto sarakstos, vēlāk pazuda. Helsinkos mūs aizveda uz slimnīcu. Visi bijām nobrāzti, sasisti."

Ints stāsta, ka toreiz liels pluss bijis, ka 22 gadus vecais puisis nav baidījies no ūdens, jo aktīvi nodarbojies ar airēšanu. Tāpēc bijis gan spēks, gan veiklība. Tiesa, pienācis brīdis, kad Inta spēki bija beigušies. 

"Estonia" katastrofā izdzīvoja seši cilvēki no Latvijas.

Ints stāsta, ka palikuši vien četri. "Viens puisis gāja bojā autokatastrofā. Nesen aizgāja bojā vēl viens. Pārējiem dzīve turpinās – bērni, ģimene."

Cilvēki sabiedrības modeli veido, cenšoties viens pār otru izcelties – "spicāka" mašīna, vairāk naudas.

Tajā naktī ieraudzīju – vienkārši pienāk diena, kuru neviens nav gaidījis un gribējis, bet kurā visi ir vienādi". 

Jautāts, vai viņam ir bail no jūras, Ints atklāj, ka nav. "Kādreiz, kad skatījos kara filmas, kur kara veterāni satiekas un kavējas atmiņās, likās, ka viņus saprotu. Patiesībā jau nesapratu. Ir lietas, kuras var saprast tikai tas, kurš tās pats izdzīvojis.

Tā sajūta, ka jāpiedod jūrai... Ne par sevi, par tiem, kas savus tuviniekus nesagaidīja mājās". 

Video: LNT Ziņu sižets