Foto: No personīgā arhīva

Divi mēneši mājiņā uz riteņiem, 15 tūkstoši kilometru bīstamā apvidū kopā ar diviem maziem bērniem - tieši tā uz Āfriku izvēlējusies ceļot Virsnīšu ģimene. Portāls "Apollo" piedāvā ceļojuma laikā sekot līdzi Virsnīšu jaunākajiem piedzīvojumiem, interesantākajiem stāstiem un noderīgiem ieteikumiem.

TV raidījumu vadītāja Kristīne Virsnīte un viņas ģimene - Kristīnes vīrs, populāra recepšu bloga veidotājs Kaspars Virsnītis, kā arī pāra atvases Amēlija un Kaspars šī gada 18. novembrī ir devušies desmit gadus lolotā piedzīvojumā - divus mēnešus ilgā ceļojumā pa Āfriku ar pašu rokām uzbūvētā kemperī.

Seko līdzi Virsnīšu piedzīvojumiem portālā "Apollo"!

1. daļa

Pirmo reizi Marokā nonācām pirms pieciem gadiem, kad bijām padzirdējuši par lētajām avio biļetēm un to, ka šī zeme ir tik koša, ka palaist garām tās piedzīvošanu nebūtu laba doma. Salikuši pāris mugursomas, devāmies ceļā, lai Marokā pavadītu piecas nedēļas. Toreiz nenojautām, ka Maroka tā noraus jumtiņu, ka mēs turpināsim tajā atgriezties vēl un vēl, līdz šī gada 18. novembrī startēsim savā pirmajā lielajā ekspedīcijā ar pašu būvētu māju uz riteņiem.

Šo ekspedīciju mēs plānojām sen, lai neteiktu vairāk - vismaz gadus desmit. Vienmēr kaut kas atgadījās - viena bērna piedzimšana, tad otra, simtiem atrunu, kāpēc mēs to nevaram darīt, kāpēc mums nesanāks.

Šogad vasaras izskaņā sapratām - atpakaļceļa vairs nav, ir jādodas, ja vēlamies būt darītāji, nevis sapņotāji.

Pie sava kempera tikām laikā, kad dzīvojām Krievijā, esot atvaļinājuma braucienā kaut kur pie Volgas. Pirms Uļjānovskas Kaspars internetā uzgāja pikapā ievietojamu māju, uz to brīdi vienīgo Latvijā pieejamo, kuru sadūšojāmies nopirkt, tāpēc to šobrīd mīļi dēvējam par "Volgu". Protams, vēl arī tās krāsa - pelēka, kā kādreiz lepnajiem autiņiem, ar kuriem nevarēja braukt kurš katrs.

Mājas būvniecība aizņēma krietni vairāk laika nekā bijām iedomājušies, jo sākotnējā iecere to tikai nedaudz renovēt drīz vien atkrita.

Māja pāris gadu laikā, kamēr gaidīja savu renovāciju, bija krietni pabojājusies, tāpēc to izjauca detaļās un uzbūvēja no jauna, izmantojot vērtīgākās sastāvdaļas - logus, paceļamo jumtu, ledusskapi, virtuvi un apkuri. Jā, mums mājā ir sava apkure, kura darbojas uz gāzes. Bez tās doties cauri Eiropai šajā laikā būtu bijis čābīgi, arī Marokā naktis ir vēsas - tiklīdz noriet saule, un tas notiek jau ap 19:00 vakarā, iestājas dzestrums, kurš tikai pieņemas spēkā.

Ceļojuma sākuma skrējiens cauri Eiropai bija pamatīgs, tādu braukšanu bez apstājas piedzīvojām pirmo reizi, jo izbraucām ar trīs dienu nobīdi no plāna.

Visi strādāja bez apstājas 20 stundas diennaktī, auto serviss mūs nebija gatavs palaist ceļā, nesavedot visu kārtībā, jo pārvietojāmies ar 1999. gada "Toyota Hilux", kas ir brīnišķīgā stāvoklī savā vecumā, tomēr vecums ir krietns un to nevar neņemt vērā. Kāpēc šāds auto? Jo Āfrikā zina, ko ar to iesākt, ja rodas tāda nepieciešamība. Rūdīti kemperisti saka - ar šo autiņu var doties uz jebkuru pasaules malu. Pieveicot pirmos 5000 kilometrus, arī mums ir radusies šāda sajūta.

Visvairāk priecē degvielas patēriņš - tie ir ap divpadsmit litriem uz 100 kilometriem, kas ir pārsteidzoši, zinot, ka auto ir iekrauta krava. Mūsu kemperis tā arī saucas - vieglā automašīna ar kravu, tas nav nekā īpaši jāreģistrē. Šī pasaulē ir jau gadiem pieredzēta prakse, ir pat vesela kustība ceļotājiem, kuri pārvietojas ar pikapiem un kravas kastē iekrautu dzīvojamo telpu. Ātrums uz lielceļa ir tieši atļautajās robežās: 90-100 km/h. Var, protams, izspiest vairāk, taču nav vajadzības.

Vienas no lielākajām bažām pirms došanās ceļā, protams, bija robežu šķērsošana, jo dzirdēti daudzu ceļotāju stāsti un tie nav īpaši iepriecinoši. Kamēr Eiropai tu vienkārši dodies cauri, tikai pamanot, kā mobilā telefona tīkls pielāgojas vietējam pakalpojuma sniedzējam, nokļūt Āfrikā ir cits stāsts.

Iespējams, veiksme, varbūt vienkārši tā bija jābūt, taču uz Marokas robežas pavadījām ne vairāk kā 15 minūtes - viss notika veikli, pat automašīnas apdrošināšanu nelūdza uzrādīt, tik vien kā ielūkojās mūsu mājā un apvaicājās par ieroču klātesamību, kuru mums, protams, nebija, jo ne jau uz Maroku devāmies ieročus tirgot.

Ierodoties Marokā, ir nepieciešama zaļā karte - apdrošināšana, kas maksā lēti - ap 14 eiro uz trīs mēnešiem. Nenokārtojot to savā valstī, var nākties šķirties no vairākiem simtiem eiro, ja robežsargam trāpījusies lielāka apetīte. Iespējams tie ir tikai makšķernieku stāsti, taču tādus var izlasīt ārzemju blogos.

Mums priekšā vēl divas robežas, viena no tām tiek dēvēta par Āfrikas elli: Mauritānijas - Senegālas robeža, tur korupcija plaukstot un zeļot.

Šodien aprit nedēļa kopš esam Marokā - dateles ir saldas, apelsīnu sula plūst straumēm, Atlantijas okeāna viļņos sērferi ķer prieku, tirgū katrs sauc savu labāko cenu.

Tagazū līcis pie Agadiras ir Marokas Dieva auss - te ziemā ir vissiltāk, jo saule spoži spīd teju 360 dienas gadā, cilvēki draudzīgi un atvērti. Ja ir doma doties šajā virzienā, var veiksmīgi nokļūt par draudzīgu avio biļešu cenu vienas dienas laikā.

» Par Kristīnes Virsnītes un viņas ģimenes piedzīvojumiem Āfrikā būs skatāms realitātes šovs

Mēs šeit neesam ieradušies tāpat vien, jo jau nākamajā nedēļā sāksies TV raidījuma filmēšana, kuru varēs pēc mūsu atgriešanās vērot 360TV un Helio. Mūsu video operatoram biļetes tika iegādātas šodien, jau esam sarunājuši pirmās filmēšanas vietas. Saprotam, ka pasaule tomēr ir atvērtāka nekā sākumā šķiet!

Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 1. daļa

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams