TV raidījumu vadītāja Kristīne Virsnīte un viņas ģimene - Kristīnes vīrs, populāra recepšu bloga veidotājs Kaspars Virsnītis, kā arī pāra atvases Amēlija un Kaspars šī gada 18. novembrī ir devušies desmit gadus lolotā piedzīvojumā - divus mēnešus ilgā ceļojumā pa Āfriku ar pašu rokām uzbūvētā kemperī.
Seko līdzi Virsnīšu piedzīvojumiem portālā "Apollo"!
1. daļa
Pirmo reizi Marokā nonācām pirms pieciem gadiem, kad bijām padzirdējuši par lētajām avio biļetēm un to, ka šī zeme ir tik koša, ka palaist garām tās piedzīvošanu nebūtu laba doma. Salikuši pāris mugursomas, devāmies ceļā, lai Marokā pavadītu piecas nedēļas. Toreiz nenojautām, ka Maroka tā noraus jumtiņu, ka mēs turpināsim tajā atgriezties vēl un vēl, līdz šī gada 18. novembrī startēsim savā pirmajā lielajā ekspedīcijā ar pašu būvētu māju uz riteņiem.
Šo ekspedīciju mēs plānojām sen, lai neteiktu vairāk - vismaz gadus desmit. Vienmēr kaut kas atgadījās - viena bērna piedzimšana, tad otra, simtiem atrunu, kāpēc mēs to nevaram darīt, kāpēc mums nesanāks.
Šogad vasaras izskaņā sapratām - atpakaļceļa vairs nav, ir jādodas, ja vēlamies būt darītāji, nevis sapņotāji.
Pie sava kempera tikām laikā, kad dzīvojām Krievijā, esot atvaļinājuma braucienā kaut kur pie Volgas. Pirms Uļjānovskas Kaspars internetā uzgāja pikapā ievietojamu māju, uz to brīdi vienīgo Latvijā pieejamo, kuru sadūšojāmies nopirkt, tāpēc to šobrīd mīļi dēvējam par "Volgu". Protams, vēl arī tās krāsa - pelēka, kā kādreiz lepnajiem autiņiem, ar kuriem nevarēja braukt kurš katrs.
Mājas būvniecība aizņēma krietni vairāk laika nekā bijām iedomājušies, jo sākotnējā iecere to tikai nedaudz renovēt drīz vien atkrita.
Māja pāris gadu laikā, kamēr gaidīja savu renovāciju, bija krietni pabojājusies, tāpēc to izjauca detaļās un uzbūvēja no jauna, izmantojot vērtīgākās sastāvdaļas - logus, paceļamo jumtu, ledusskapi, virtuvi un apkuri. Jā, mums mājā ir sava apkure, kura darbojas uz gāzes. Bez tās doties cauri Eiropai šajā laikā būtu bijis čābīgi, arī Marokā naktis ir vēsas - tiklīdz noriet saule, un tas notiek jau ap 19:00 vakarā, iestājas dzestrums, kurš tikai pieņemas spēkā.
Ceļojuma sākuma skrējiens cauri Eiropai bija pamatīgs, tādu braukšanu bez apstājas piedzīvojām pirmo reizi, jo izbraucām ar trīs dienu nobīdi no plāna.
Visi strādāja bez apstājas 20 stundas diennaktī, auto serviss mūs nebija gatavs palaist ceļā, nesavedot visu kārtībā, jo pārvietojāmies ar 1999. gada "Toyota Hilux", kas ir brīnišķīgā stāvoklī savā vecumā, tomēr vecums ir krietns un to nevar neņemt vērā. Kāpēc šāds auto? Jo Āfrikā zina, ko ar to iesākt, ja rodas tāda nepieciešamība. Rūdīti kemperisti saka - ar šo autiņu var doties uz jebkuru pasaules malu. Pieveicot pirmos 5000 kilometrus, arī mums ir radusies šāda sajūta.