Tiklīdz bijām visi sarakstīti uz lapām, devos līdzi Omāram, lai iegūtu automašīnas ievešanas atļauju valstī - tā kā tā ir uz mana vārda, dokumenta noformēšanas brīdī klāt ir jābūt arī man, Kaspars to manā vietā nevar paveikt. Taču, ak tavu skādi, mošejā sākās aicinājums uz lūgšanu un pusdienu pārtraukums iestājās pirms 15:00.
Turpmākās stundas pacietīgi gaidījām un vērojām, kā robežsargi ar īpašu svarīgumu novelk kurpes, nomazgā pēdas un nozūd lūgšanu telpā.
Tad viens pēc otra dodas mazgāt rokas, jo ieturējuši pusdienas - kā ierasts Mauritānijā, rīsi un nedaudz zivs.
Visam šim sekoja lēna un nesteidzīga tējas dzeršana, tējas glāzītes pienesa izsūtāmie un turpināja to darīt atlikušo laiku, kuru pavadījām robežpunktā. Ik pa brīdim kāds ar kādu sarokojās, norādot uz mums, vai arī pienākot un jautājot, cik katram ir gadu - tāda it kā nevainīga saruna, taču ar aizdomīguma pieskaņu. Teju katrs par vēlējās sarokties ar mazo Kasparu, kuram šis viss bija par daudz un viņš nemaz nedomāja spiest roku nepazīstamiem vīriešiem. Sakot, ka šī nav laba doma, manā virzienā tika raidīti stingrāki skatieni.
Visinteresantākais un reizē nogurdinošākais sākās pie kādām metāla durvīm, aiz kurām tiek izsniegtas vīzas iebraukšanai Mauritānijā. Cena par vienu vīzu ir 55 eiro, un to izsniedz uz mēnesi, taču ar vienreizēju iebraukšanas un izbraukšanas atļauju. Kā izrādās, lai iegūtu daudzkārtēju vīzu, tā ir iepriekš jāpiesaka Mauritānijas centrālajā vīzu birojā, tad robežpunkts saņemot ziņu un varot mums tādas izsniegt.
Kad, esot vēl Latvijā, sazinājāmies ar Mauritānijas vēstniecību Lielbritānijā, kas ir tuvākā vēstniecība, mums skaidroja, ka daudzkārtējā vīza jāprasa uz robežas. Par šādu informāciju robežsargi bija izbrīnīti un teica, lai aizmirstam, tā tas nestrādājot.
Pie jau pieminētajām metāla durvīm, pusdienu pārtraukumam iestiepjoties jau otrajā stundā, sāka uzrasties arvien vairāk cilvēku, katrs ar savu pavadoni kā mēs ar Omāru - tālbraucēji no Ganas, marokānis no Francijas un vēl krietns bariņš, ar kuriem nepārmijām ne vārda.
Tiklīdz pie apvāršņa parādījās divi kungi melnās žaketēs, visi sarosījās, Omārs skrēja pie durvīm, vicinādams mūsu pasu kopijas, sakot, ka mēs esam pirmie rindā, taču tomēr pirmie ieslīdēja citi, arī otrie, trešie, tad sieviešu pulciņš un katrs slepenajā kabinetā aiz metāla durvīm uzturējās ilgi.
Sapratām, ka te ir jācīnās par savu vietu un nākamie patiesi bijām mēs, kuri tika "vīzu centrā".
To, kāds izskatījās kabinets, ir grūti aizmirst - vairāki apputējušis skeneri kaudzēs, uz grīdas viss, kas vairs nav vajadzīgs un vadu mudžekļi. Viens robežsargs reģistrē pasi un fotografē vīzai, otrs to izprintē un ielīmē mūsu pasēs. Abi savā starpā sazinās teju bez vārdiem, pametot pases un naudu dažus centimetrus otra virzienā.
Pirms bijām iekļuvuši vīzu kabinetā, mani aizrāva uz vietu, kur tiek pasē iespiests zīmogs, ka drīkstu ievest automašīnu. To mums iedod uz nedēļu, tas nozīmē, ka pēc nedēļas tā ir jāpagarina vai jāpamet viesmīlīgā valsts, ko mēs arī plānojam darīt. Pēdējais un noslēdzošais posms - automašīnas apdrošināšana - un varam doties.
Kamēr grozījāmies robežpunktā, sarunās ar kādu marokāni no Francijas sapratām, ka viņam caurbraukšanu atļāva tikai eskorta pavadībā, jo vienkārši tā robežsargi nolēma - tevi pavada automašīna un tev ir jāapmaksā tās izdevumi.
Ja man godīgi jāsaka - mēs tiktu cauri arī bez pavadoņa. Tas aizņemtu ilgāku laiku, taču cauri mēs tiktu, jo baltos cilvēkus ar maziem bērniem neviens īsti čakarēt negrib. Mūs vispār uztver priviliģēti bērnu dēļ - redzēt mazu, baltu bērniņu viņiem ir brīnums.
Jau drīzumā skatieties TV piedzīvojumu šovu "Virsnīši Āfrikā" 360TV un lietotnē Shortcut.lv!
Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 2. daļa
Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 1. daļa