/nginx/o/2019/12/16/12815798t1hecfd.jpg)
FOTO: No personīgā arhīva
Virsnīšu dienasgrāmatas trešajā daļā ģimene stāsta, kur sākas "īstā Āfrika", kas ir Mauritānijas zelta dzīsla un kādas ēšanas tradīcijas ievēro vietējie. Portāls "Apollo" piedāvā ceļojuma laikā sekot līdzi Virsnīšu jaunākajiem piedzīvojumiem, interesantākajiem stāstiem un noderīgiem ieteikumiem.
TV raidījumu vadītāja Kristīne Virsnīte un viņas ģimene - Kristīnes vīrs, populāra recepšu bloga veidotājs Kaspars Virsnītis, kā arī pāra atvases Amēlija un Kaspars šī gada 18. novembrī ir devušies desmit gadus lolotā piedzīvojumā - divus mēnešus ilgā ceļojumā pa Āfriku ar pašu rokām uzbūvētā kemperī.
Seko līdzi Virsnīšu piedzīvojumiem portālā "Apollo"!
Pirmo daļu vari lasīt ŠEIT.
Otro daļu vari lasīt ŠEIT.
Katru reizi, esot Marokā, mēs dzirdējām vārdu savienojumu - šī nav īstā Āfrika, jo Āfrika sākoties, kad šķērsota Marokas robeža dienvidu virzienā. Kaut kā savā galvā biju izdomājusi, ka Mauritānijai tomēr jālīdzinās Marokai, jo tur arī arābi, tur arī cilvēki zina berberu valodu (patiesībā berberu valoda Ziemeļāfrikā ir ļoti izplatīta, tajā runā 32 miljoni cilvēku) - iespējams, šī informācija bija tā, kas piedalījās maldīga priekšstata būvēšanā par to, kāda ir Mauritānija.
Valstī, kas plešas Sahāras tuksnesī, dzīvo gandrīz četri miljoni cilvēku, no tiem pusotrs miljons galvaspilsētā Nuakšotā.
Tiklīdz bijām šķērsojuši Marokas - Mauritānijas robežu, aina burtiski nomainījās.
Lai arī Marokas dienvidos ir tuksnesis, tas, kāds tas ir Mauritānijā, nelīdzinājās nekam iepriekš redzētam. Nobraucot vien dažus kilometrus, tālumā lēni virzījās viens no garākajiem un smagākajiem vilcieniem pasaulē - tas ved rūdu no valsts austrumiem cauri Sahārai līdz pat Atlantijas okeānam, kur to iekrauj kravas kuģos un izved no valsts.
Dzelzs rūda ir Mauritānijas zelta dzīsla.
Vietējie saka, ka ar to apjomu, kas tiek iegūts, vajadzētu ar uzviju pietikt visai valstij, lai cilvēki dzīvotu labi, taču pietiek vien augstāk stāvošajiem, lai tie dzīvotu lieliski.
Dzelzs rūdu uzpērk galvenokārt Francija un Austrālija, to pavēsta vietējie. Teritorija, kurā notiek pārkraušanas darbi, ir slēgta, arī sievas, kas nes saviem vīriem pusdienas, netiek ielaistas šajā teritorijā. Darbs esot mežonīgs un veselībai nedraudzīgs, cilvēki daudz vairāk slimojot, taču par to saņem kompensāciju - viņiem nav jāmaksā par dzīvošanu un tiekot atbrīvoti no nodokļiem. Mūsu pavadonis Omārs saka, ka viņi apzinoties, ka uzņemas savai veselībai riskantu darbu.
Ierodoties vienā no trijām Mauritānijas pilsētām - Nuadibu (Nouahdibou), pārņem neparasta sajūta, kate patiesi sākas Āfrika - cilvēkiem ir tumša āda, mūs vēro, kāds iesaucas: "Esiet sveicināti īstajā Āfrikā!".
Sānieliņās ganās kazas, cilvēki dzīvo pavisam pieticīgi - visapkārt plastmasa, kura biezā slānī klājas arī ceļmalās, kur vien dodamies. Vietējie sarunājas franču valodā, kuru kā mantojumu atstājuši francūži kopš kolonizācijas laikiem, skan arī vietējo valodas, kuras šeit ir vairākas.
Tiekam aicināti nomazgāt rokas, jo vakariņas jau gaidot. Ar ūdeni šeit apietas uzmanīgi - akai līdzīgā krātuvē tas tiek savākts dienās, kad šai pilsētas daļai tiek pieslēgta ūdens padeve, kas knapi tek caur krānu.
Mazgāšanās notiek ar ūdens pasmelšanu ķobītī un liešanu sev virsū, duša ir ierīkota tikai turīgo cilvēku mājās un viesnīcās, kurās cenas līdzinās Eiropas cenām.
Ēšanas rituāls Mauritānijā ir svarīgs - te visi sasēžas uz grīdas, tiek noklāts palagam vai lakatam līdzīgs audums, uz kura uzliek lielu metāla šķīvi - tajā ir vai nu rīsi, vai smalki makaroni. Šķīvja vidū, ja laimējas, ir vai nu zivs vai vistas gabals.
Te katram nepienākas vistas stilbiņš, tas ir viens uz visiem.
Vietējie ēd ar rokām, karotes un galdus izmantojot tie, kuri jūtas turīgi vai grib dzīvot kā balto cilvēku pasaulē dzīvo.
Sadzīve pilsētā ir lēna, vietējiem patīk pēc pusdienām nesteidzīgi vārīt tēju, kas ir vesels rituāls, jo tā tiek laistīta no vienas glāzītes otrā, sildīta, šķaidīta ar cukuru, pievienota piparmētra un atkal sildīta. Šādu tēju dēvē par Mauritānijas alu, tai vienmēr jābūt ar putiņām, tā ir stipra un palīdzot pārstrādāt ēdienu, kā arī iedod tik ļoti vajadzīgo enerģiju, lai var atkal darboties.
Ja marokāņi ir atvērti un draudzīgi, kas tik pat labi var būt tēlots draudzīgums, tad šeit cilvēki ir daudz piesardzīgāki, jo nezina, ar kādiem nolūkiem esam ieradušies.
Mauritānijā cilvēki nelabprāt ļauj sevi fotografēt un filmēt, jo nevēlas nokļūt mūsu sociālajos tīklos un negrib, lai valsts tiktu atspoguļota kā nabadzīga vieta bez iespējām.
Mēs ļoti priecājamies par to, ka nenobijāmies un devāmies šīs valsts virzienā, jo te paveras citādāka pasaule, tāda, par kuru ziņās stāsta baisas lietas. Eesot uz vietas, tik baisi nešķiet, lai gan nevarētu teikt, ka turpmāko ceļojumu sarakstā tā būtu ierindojama augšgalā - vienīgi tad, ja prasās ekstrēmas sajūtas.
To, ko mēs piedzīvojām Mauritānijā, kādus cilvēkus tur satikām un vai patiesi mums nebija nemaz bail būt vietā, kur neesam īpaši gaidīti, uzzināsiet, TV piedzīvojumu šovā "Virsnīši Āfrikā" jau drīzumā 360TV un lietotnē Shortcut.lv!
Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 3. daļa
Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 2. daļa
Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 1. daļa
Lasīt un pievienot komentāru
