Rojs Puķe, jeb Pipars, ar Valsts prezidentu Egilu Levitu.

FOTO: Roja Puķes personīgais arhīvs

Kulinārais blogeris un "YouTube" video veidotājs Pipars jeb Rojs Puķe ir pazīstams ne tikai ar savu harismātisko personību un gardajām receptēm, bet arī dažādām labdarības iniciatīvām. Viena no tām arī kļuvusi par iemeslu, kādēļ šis 14 gadus vecais puisis ir kļuvis par vienu no desmit 2019. gada "Latvijas Lepnumiem". Par to, kāda ir bērnība kulinārā ģimenē, kā bija satikt Valsts prezidentu un kā radās soļankas kūka - Pipara sarunā ar portālu "Apollo".

Pastāsti mazliet par sevi - no kuras puses tu nāc, ar ko nodarbojies ikdienā? 

Vispār esmu Bauskā dzimis rīdzinieks, taču pēdējos gados dzīvoju Saulkrastos. Tiesa, ir doma atgriezties Rīgā, jo dažādu darbu un projektu dēļ uz galvaspilsētu jābraukā gandrīz vai katru dienu. Mana mamma ir ēdienu stiliste - fotogrāfe un to, protams, izmantoju arī es! Man, ja tā var teikt, ir pašam savs personīgais bloga fotogrāfs. Tētis strādā mārketinga sfērā un vada grila skolu, kurā esmu iesaistīts arī es - mācu bērniem gatavot burgerus.

FOTO: No Roja Puķes personīgā arhīva

Vai atceries pirmo reizi, kad palīdzēji pagatavot kādu maltīti vai arī gatavoji pats?

Ļoti labi atceros savu pirmo gatavošanas pieredzi - tie bija makaroni ar sieru, bet stingrā mammas uzraudzībā. Kad man bija pieci gadi, vecāki izveidoja recepšu portālu "bonappetit.lv" un mūsu virtuve sāka vairāk līdzināties fotostudijai - visur bija mazie ceļamkrāni, gaismas, filtri un statīvi. Pirms jebkas mūsu mājās tika apēsts, tas bija jānofotografē.

FOTO: No Roja Puķes personīgā arhīva

Vispār, tāda interesanta štelle! Mammai regulāri pasūtīja kāda ēdiena bildi, līdz ar ko pēc tam visu to kompozīciju mēs ēdām pusdienās vai vakariņās. Agrāk man bija mazliet jocīgi skatīties uz to recepšu portālu - tur principā bija dokumentētas mūsu ikdienas brokastis, pusdienas un vakariņas, tikai, protams, "garšīgi sabildētas". Nu jau vairākus gadus šo portālu apsaimnieko cits uzņēmums.

Kā tieši tev deviņu gadu vecumā radās ideja veidot pašam savu blogu un vēlāk - "Youtube" kanālu?

Tas notika tieši tādēļ, ka vecāki darbojās ar recepšu izveidi un fotografēšanu. Tādā vidē augu un tad kādu dienu es izteicu, ka arī gribu savu recepšu portālu. Vecāki neiebilda un atbalstīja! Sākumā gatavoju mammas uzraudzībā un rezultātus izlika ar informāciju, ka šo recepti gatavojis Rojs, 9 gadi. Un, lai cik jocīgi tas nebūtu, tās receptes ne tikai skatijās - ar vecākiem sazinājās "Māmiņu klubs" un sarunāja, ka manas receptes publicēs savā mājaslapā. Viņiem šķita interesanti, ka recepti gatavo 9 gadus jauns puika! Tātad - ja to varu pagatavot es, tad to var jebkurš manā vecumā!

FOTO: No Roja Puķes personīgā arhīva

"YouTube" kanāls radās daudz vēlāk. Manam blogam jau bija trīs gadi un tāpēc par kanāla tēmu nevajadzēja domāt īpaši ilgi - sapratu, ka filmēšu video par garšām un eksperimentiem virtuvē! Tā pamazām "aizgāja".

Sākumā klases biedri nezināja, bet tad jau sāka runāt un pamazām sākās - "redzēji ko Rojs iefilmēja?!" Palēnām mani sāka saukt par Piparu. Šobrīd draugiem pārsvarā esmu Pipars, retāk Rojs.

Kas ir tavs pašlaik vismīļākais apskatītais ēdiens? Kas ir tavs mīļākais ēdiens?

Vienu nemaz nevar nosaukt! Man simpatizē daudzi ēdieni, bet ne no "smalkā gala". Tā noteikti nav cepta pīles krūtiņa zilā siera mērcē... Man garšo picas, suši, dažādi burgeri, kā arī laba karbonāde un kotletes. Ļoti garšo labs steiks! Ar mērcēm var bagātināt jebkuru ēdienu, tāpēc man patīk eksperimentēt, radot dažādus mērču maisījumus. Garšo arī paša gatavota pasta jeb makaroni. Garšo arī dažādas zupas. Esmu gandrīz visēdājs! Tiesa, jūras veltes nav "mans". Arī kūkas un tortes ne visai, bet neko nesaku - varbūt vēl neesmu baudījis to īsto, gardo un lielisko kūku!

FOTO: No Roja Puķes personīgā arhīva

Laikam kulinārija ir kā visums - tā ir ļoti daudzveidīga un, ja ļaujies, katru reizi viens un tas pats ēdiens garšos savādāk! Mazliet vairāk garšvielu, nedaudz vairāk pavāri, pasautē, vai gluži otrādi - mazāk pacep.. Tas viss ir nebeidzams eksperiments! Jāspēj atrast savu umami.

Man patīk vērot cilvēkus veikalā, kā viņi pie garšvielu plauktiem pēta uz paciņām rakstīto!

"Tā... Šo labāk nē! Šis ir cūkgaļai, bet mēs gatavosim vistu!" It kā tā garšviela to vistu saraus gabalos, jo uz paciņas bija rakstīts "cūkgaļai"!

18

Man patīk garšvielas samalt pašam un meklēt savu īsto kombināciju. Tagad runājot, liekas, ka "nosmaržoja" pēc raudenes. Man ļoti raudene patīk. Šobrīd tāds laiks.

Kā tev radās doma par soļankas kūku un cik ļoti tev pašam tā garšo?

Oi, tas bija labs... Bija tā, ka šovasar kādā portālā parādijās ziņa, ka Viļņā divas māsas, Lina un Rasa Kalinauskaites, savā kafejnīcā piedāvā aukstās zupas torti un ka šī torte strauji kļuvusi par šīs vasaras jauno "kulta ēdienu". Man tas likās pietiekami interesanti un arī es pamēģināju pagatavot aukstās zupas torti. Izdevās! Bija garšīga un recepti nopubicēju savā blogā. Nu un tad sākās...

Foto: Pipars TVNET raidījumā "Slavenības uz oglēm"

"Āaaa! Nošpikoji no lietuviešu māsām! Āāāā! Par tādu kūku jau dzirdējām!" Man tas radīja tādu "bāc"! Es taču pats pagatavoju! Izdomāju, kā tas varētu būt un pagatavoju! Bet, ja neviens nenovērtē, pagatavošu ko īpašu, ko tādu, ko neviens nav gatavojis!

Tā tapa soļankas kūka! Man pašam tā garšo labāk nekā aukstās zupas kūka, bet - abas labas. Tiesa, neviens "nefanoja". Mums vispār ir tāda vēsa tauta - ja kaut ko radi, tad tas ir vai nu muļķīgi, vai nekas. Ja kāds ko rada ārpus mūsu valsts, kaut vai Lietuvā - tad gan tas ir pasākums! Nemākam priecāties par savējiem! Žēl.

Pastāsti par akciju "#piparspogai"!

Doma par labdarības akciju man radās brīdī, kad mans "Youtube" kanāls sasniedza piecus tūkstošus abonentu. Es aizdomājos, ka, ja katrs no maniem sekotājiem noziedotu labdarībai kaut pāris euro, tie jau būtu desmit tūkstoši! Tad, tā teikt, "zvaigznes salikās".

Es biju dzirdējis par kādu zēnu, kurš ir slims, un viņa vecāki atvēra kafijas namiņu, lai savāktu bērna ārstniecībai naudiņu. Mani tas aizķēra un es no sirds gribēju palīdzēt. Sazinājos ar kafijas namiņa īpašniekiem un sarunājām tikšanos, kuras laikā gribēju piedāvāt pastāstīt par viņu projektu plašāk. Plānoju par to vēstīt maniem sekotājiem - kopā mēs varbūt varētu līdzēt! Tiesa, es tur nostāvēju kādu stundu, bet viņa mamma uz tikšanos tā arī neatnāca un pēc tam neatbildēja ne uz zvaniem, ne vēstulēm.

FOTO: No Roja Puķes personīgā arhīva

Tas nekas, es esmu diezgan spītīgs! Vecākiem jautāju - kā un kam varu palīdzēt? Tētis teica, ka mūsu valstī ir ļoti daudz bērnu kuriem nepieciešama sabiedrības palīdzība. Tā radās doma sazināties ar rehabilitācijas centru "Poga" un tur man pastāstīja par Markusu.

Markuss piedzima priekšlaicīgi un bija sīciņš, vien 39 centimetrus garš un svēra 1260 gramus. Markusam ir bērnu cerebrālā trieka, hipoksiski išēmiska encefalopātija un psihomotorās attīstības aizture. Kopš divu gadu vecuma zēns pārvietojās tikai rāpus, bet viņš centās celties kājās, varēja nostāvēt ar atbalstu, sēdēja arī tikai ar atbalstu.

Tad es sapratu, man ir jāpalīdz Markusam! Man ir jāpalīdz, lai Markuss varētu staigāt!

Mēs ikdienā staigājam, skrienam, ejam pa kāpnēm un pat neaizdomājamies, ka kādam tas ir sapnis! Kādam sapnis ir staigāt! Vai mēs novērtējam to, kas mums ir? To, ko mēs varam?

18

Foto: Pipars labdarības pasākumā

Ikdienā - noteikti nē. Tad nu es savā video aicināju Latvijas "jūtūberus" vai nu ziedot Markusam vismaz piecus euro, vai apēst čili piparu! Tā palēnām, video aiz video, un "aizgāja" - mēs pāris mēnešu laikā savācām vairākus tūkstošus eiro, taču ar to nepietika. 

Kā jau teicu, esmu spītīgs. Nolēmu, ka pusceļā neapstāšos, un izveidoju labdarības burgeru ballīti pie rehabilitācijas centra "Poga", lai pievērstu uzmanību šai problēmai. Mūsu valstī par labdarību ierasti atceras Ziemassvētku laikā, bet tie bērni, kuriem ir nepieciešama palīdzība, dzīvo mums blakus visu gadu! Viņiem mūsu palīdzība ir nepieciešama arī pavasarī un vasarā! Šos bērnus neatved no citas planētas, viņi ir tepat - mūsu pilsētā un ciemā!

FOTO: No Roja Puķes personīgā arhīva

Ko esmu no šī iemācijies? Ka ir jārīkojas! Un to, ka mums blakus ir ne tikai cilvēki, kuriem ir nepieciešama palīdzība, bet arī cilvēki, kuri šo palīdzību sniegs neminstinoties. Tas priecē!

Kādas bija sajūtas, saņemot godpilno "Latvijas Lepnuma" balvu?

Uz manu "Instagram" kontu uzrakstīja Zane Eniņa, kas teica, ka grib uzrakstīt par mani un pastāstīja, ka esmu nominēts "Latvijas Lepnuma" balvai. Sākumā domāju, ka tas ir kāds joks! Pat "ieguglēju" vai šāda žurnāliste maz pastāv... Izrādījās, ka pastāv gan - mēs tikāmies, jauki parunājāmies, taču ar to nekas vēl nebeidzās! Man paskaidroja, ka žūrija vēl vērtēs visus pieteikumus un izrādījās, ka to ir vairāki simti. Es domāju, ka palikšu nominantos, taču tā nenotika, par ko jūtos patiesi pagodināts.

FOTO: No Roja Puķes personīgā arhīva

Es sirsnīgi pateicos tiem cilvēkiem, kuri par mani rakstīja pieteikumus un tiem, kas ievēroja manus darbus un aktivitātes.

18

Paldies arī žūrijai, jo tas noteikti nebija viegli, atlasīt desmit titula ieguvējus. Esmu saņēmis balvu kategorijā "Jauniešu iniciatīva" un uztveru to kā avansu! Es turpināšu nodarboties ar labdarību un turpināšu atbalstīt tos, kuriem ir nepieciešama palīdzība.

Kāda bija balvas saņemšanas diena?

Diena sākās agri. Tā kā mācos talmācībā, man no rītiem patīk pagulēt, jo ikdienā uz skolu neceļos, taču - ko jādara, to daru. Desmitos no rīta bija svinīgas brokastis restorānā "Ferma". Māris Astičs ar savu komandu bija sarūpējis lieliskas brokastis. Pēc maltītes saņēmām dažādas piemiņas veltes no projekta atbalstītājiem. Bija laiks iepazīties arī ar citiem šī gada "Latvijas Lepnums" titula saņēmējiem un jāsaka, ka tie ir ļoti pozitīvi un gaiši cilvēki! Mēs tagad regulāri sarakstamies un sekojam viens otram sociālajos tīklos. Man ir patiess prieks, ka dzīve mani ir savedusi ar tik lieliskiem un pozitīviem cilvēkiem!

FOTO: No Roja Puķes personīgā arhīva

Mēs esam apņēmušies turpināt komunikāciju un mūsu "desmitnieks" ik pa brīdim tiksies - tāda ir šībrīža apņemšanās. Pēc brokastīm devāmies uz pieņemšanu pie Valsts prezidenta. Tas piešķira visam pasākumam šķipsniņu svarīguma, nopietnības un vedināja aizdomāties:

"Roj, tev ir tikai četrpadsmit gadu, bet tu jau dodies pie valsts galvenās amatpersonas uz pieņemšanu!" 

18

Bija tāda kā bijība. Tiesa, pašā pilī viss norisinājās daudz brīvāk. Prezidents ar katru aprunājās, izjautāja par ko esmu nominēts un ar ko nodarbojos. Tad viņš pateica, ka man ir forša frizūra! Arī prezidenta kundze Andra bija ļoti pozitīvi noskaņota un paspējām pārmīt pāris vārdus. No prezidenta saņēmu īpašu "Parker" firmas pildspalvu ar piemiņas gravējumu. Pēc prezidenta pils apmeklējuma devāmies uz Rīgas kinostudiju, kur notika svinīgās ceremonijas filmēšana un koncerts. Šī diena kā īpaša man noteikti paliks atmiņā visu dzīvi!

No sava blogera un video veidotāja skatupunkta raugoties - kādam, tavuprāt, ir jābūt mūsdienu blogerim? 

To var katrs! Tā ir tāda kā dienasgrāmata - tiesa, dažiem sanāk to rakstīt tā, ka to ir interesanti lasīt vai skatīties arī citiem, bet ir tādi, kuriem tas nepadodas. Taču tas, iespējams, nav galvenais. Svarīgi ir saprast, ka, ja cilvēki seko tieši tev un tavs sekotāju skaits ir vairāki tūkstoši, tev ir jābūt atbildīgam.

Ir jādomā, ko tu raksti, ko saki un uz ko aicini. Jo auditorija - tas ir spēks! Savu auditoriju nedrīkst pievilt. Tev ir jāciena savi sekotāji - tad viņi cienīs tevi un sanāks forša komunikācija.

18

Tas tiešām ir jauki - apzināties, ka manis ierakstīto vai iefilmēto un ziņu apskata vairāki tūkstoši cilvēku, un šiem cilvēkiem tas, ko tu dari, šķiet saistoši un interesanti. 

Kur "Pipars" dosies tālāk? Kādi ir tavi nākotnes sapņi un mērķi?

Es vēlos nodibināt savu labdarības fondu. Diemžēl, man vēl nav astoņpadsmit gadu un mūsu likumdošana neļauj reģistrēt sabiedriskās organizācijas, ja neesi pilngadīgs, bet es noteikti izveidošu savu fondu, lai vieglāk un ātrāk varētu palīdzēt tiem, kuriem tas ir nepieciešams.

FOTO: No Roja Puķes personīgā arhīva

Pavisam drīz startēs mans projekts "Laba Soma" - tie būs iepirkumu maisiņi no auduma (atbalstu arī "zero waste" ideju) ar interesantiem zīmējumiem - tos būs radījuši bērni ar īpašām vajadzībām. Maisiņi būs ierobežotā daudzumā un iegādājoties maisiņu "LABA SOMA", katrs varēs palīdzēt konkrētam bērnam. Kad bērnam būs savākta nepieciešamā nauda, taps nākamie maisiņi ar nākamajiem zīmējumiem. Sanāk, ka bērns, kurš uzzīmē zīmējumu šim maisiņam, nevis lūdz naudiņu, bet gan to nopelna ar savu zīmējumu! Turklāt, ejot pa ielu ar šādu maisiņu, visi apkārt zinās, ka maisiņa īpašnieks ir labs cilvēks - tas taču ir jauki!

Man ir vēl kāda aizraušanās - tā ir japāņu koka rotaļlieta "kendama". Neesmu nekāds dižais kendamas spēlētājs, taču man patīk! Katru dienu cenšos kādu stundiņu atlicināt kendama spēlēšanai.

FOTO: No Roja Puķes personīgā arhīva

Savā dzīvē esmu saticis daudz jauku cilvēku un viens no tiem ir Ingus Rutulis, kurš ir ASV radīta kendamu zīmola "Sweets kendamas" pārstāvis Baltijas valstīs. Pateicoties Ingusam uzņēmumā  "Sweets kendamas" top mana dizaina kendama! Jā! Viens no lielākajiem kendama ražotājiem pasaulē ražo īpašu "Pipara kendamu"! Pavisam drīz tā būs ierobežotā versijā iegādājama "KE KE Kendama" veikalos. Arī šo es pieņemu ar lielu pagodinājumu un augstu novērtēju šo sadarbību.

Kulinārija noteikti no manas dzīves jau nekur nezudīs, jo cilvēki ēdīs cilvēki vienmēr! Turpināš pilnveidoties, rakstit savu blogu un filmēt video savam "Youtube" kanālam. Iespējams, atvēršu arī kādu nelielu burgernīcu. Laiks rādīs - tepat jau būšu!

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO