Foto: No personīgā arhīva

Virsnīšu dienasgrāmatas ceturtajā daļā ģimene stāsta par Senegālas kontrastiem, krāsainajām kāzām un pašpārliecinātajām sievietēm. Portāls "Apollo" piedāvā ceļojuma laikā sekot līdzi Virsnīšu jaunākajiem piedzīvojumiem, interesantākajiem stāstiem un noderīgiem ieteikumiem.

TV raidījumu vadītāja Kristīne Virsnīte un viņas ģimene - Kristīnes vīrs, populāra recepšu bloga veidotājs Kaspars Virsnītis, kā arī pāra atvases Amēlija un Kaspars šī gada 18. novembrī ir devušies desmit gadus lolotā piedzīvojumā - divus mēnešus ilgā ceļojumā pa Āfriku ar pašu rokām uzbūvētā kemperī.

Seko līdzi Virsnīšu piedzīvojumiem portālā "Apollo"!

Trešo daļu vari lasīt ŠEIT.

4. daļa

Par Mauritānijas un Senegālas robežpunktu Rosso pilsētā bijām dzirdējuši baisus stāstus, jau kādā brīdī šķita, ka tā arī varētu neiekļūt kārotajā Senegālā, tāpēc pieņemam lēmumu šķērsot mazāk zināmu robežu Diama ciemā, uz kuru ved bezceļš.

Diama, kā izrādās, netiek pieminēta nevienā ceļvedī, arī daudziem pasaules apceļotājiem tā ir sveša informācija, lai gan nu jau pēc savas pieredzes varam teikt, ka tik vienkāršu robežas šķērsošanu Āfrikā negaidījām, turklāt šajā robežpunktā bijām divreiz - gan turp, gan atpakaļceļā.

Nokārtojuši visus nepieciešamos dokumentus ar platu smaidu, saulei rietot un siltumam apņemot mūs, mēs ierodamies Sentluisā - pilsēta pie Atlantijas okeāna un Senegālas upes, kur teju katrā ieliņā ir piemiņa no koloniālisma laikiem.

Vēl tuvojoties pilsētai un piestājot ceļmalā nopirkt arbūzus, saprotam, ka Senegālā var iemīlēties burtiski dažu minūšu laikā.

Tagad, kad esam jau sen kā prom no saulainās Senegālas, mīlestība nebūt nav noplakusi, absolūti pretēji, ir sajūta, ka kādreiz vēl tur atgriezīsimies.

Sentluisā ir jūtama festivāla noskaņa - ielas rotātas ar lampiņām, cilvēki smaida, sievietes tērpušās pasakaini krāsainās un košās kleitās, kas izceļ sievišķīgās formas, ne miņas no lakatos savīstītiem tēliem, kādi slīd Mauritānijas pilsētu un ciemu ieliņās.

Tik pašpārliecinātas un drošas sievietes vēl dzīvē nebijām satikuši - viņas zina, ko vēlas, viņām ir viedoklis un pārliecība ikkatrā tik stipra, kā mums Latvijā visām kopā knapi varētu sanākt.

Sentluisas ielu restorāniņos skan Kubas ritmi, galdos tiek celti gardi ēdieni un prieks līst pāri malām.

Lai gan mūsu lielais galamērķis šī piedzīvojuma laikā bija Dakāra, to sasniedzot, jau pirmajās minūtēs pārņem sajūta, ka gribas bēgt - liela, skaļa kā milzu tirgus, kur katrs pārdod, ko vien var, tradīcijas mijas ar mūsdienu pasaules jaunumiem un nav skaidrs, kāpēc būt šeit, ja Senegālā ir tik daudz, ko piedzīvot.

Uzaustot rīta gaismai, dodamies Rozā ezera virzienā, par kuru dzirdēts un lasīts daudz - sāļš ezers, kura krāsa patiesi iezīmē rozā notis, te iegūst sāli un vairāku gadu desmitus šis ezers ir bijusi rallija "Parīze - Dakāra" finiša vieta.

Cauri maziem Senegālas ciemiem, kur nu jau jūtam, ka Dakāra atkāpjas un piezogas pavisam īsta Āfrika, nonākam Rozā ezera apkaimē. Te ir kluss miers, vien sāls ieguvēs strādājošie lēni, taču mērķtiecīgi veic savu darbu, šī noteikti ir viena no vietām, kurā noteikti būt, ja esat Senegālā.

Pavadījuši vairākas dienas Dakāras apkaimē filmējot, atvadāmies no mūsu video operatora un dodamies ķert Āfrikas sajūtas vieni, bez kameru klātbūtnes. Pārņem patīkams atvieglojums, uzzinot, ka operators veiksmīgi nonācis Latvijā un viss nofilmētais materiāls ir drošās rokās.

Viens no košākajiem Senegālas piedzīvojumiem noteikti ir nokļūšana kāzās, kuras tiek svinētas vismaz trīs, ja ne visas septiņas dienas.

Sievietes trīs reizes dienā pārģērbjas un tiek cienāts viss ciems ar svētku mielastu.

Arī mēs, saposušies vietējo tērpos, mēģinām palikt nepamanīti kāzu viesu starpā, kas nepavisam neizdodas, jo tubab (tā vietējie uzsauc baltajiem) tomēr ir pārāk atšķirīgi. Ap mums spieto sievietes, mēs tiekam apčamdīti, kāds ik pa brīdim mēģina kaut ko no mums palūgt, taču kopumā sajūtas ir kosmiskas - nekad nebijām domājuši, ka ko tādu piedzīvosim.

Kāzās nokļuvām, jo precējās Omāra radiniece un mēs kopā ar Omāru bijām ieradušies ciemos pie viņa māsas Kumbas, kas, precējusies ar senegāli, dzīvo jau te daudzus gadus - starp okeānu un Rozā ezeru.

Dažas dienas te aizvadījuši - gatavojot ēdienu kopā ar vietējiem, nesot ūdeni no akas uz galvas, mazgājot drēbju kalnus ar rokām pazūdam dziļāk Senegālā - pieredzot Gore salu, kas vairāk nekā trīs gadu simteņus bijusi verdzības epicentrs, no kurienes vairāk nekā 20 miljoni cilvēku tika ar laivām aizvesti Amerikas un Karību virzienā, no kurienes tā arī nekad neatgriezās. 

Šodien sala ir pasakaina oāze - klusas ieliņas, skaistas ēkas, kaut kur dzirdamas džeza skaņas, kas pāriet džambu ritmu rīboņā, vieta, kura noteikti ietilpst Senegālas pieredzes topa trijniekā.

Taču topa pirmo vietu nepārspēt nekam - Kedugu reģions ar māla un salmu būdiņām, vietējām ciltīm, džungļiem, kuros mudž dzīvība un Gambijas upi, kurā veldzēties.

Vienas no skaistākajām šī ceļojuma dienām, kad saproti, ka Āfrikas spēks slēpjas dabā un cilvēkus vada pavisam cita pasaules sajūta.

Un tās Senegālas pludmales - tās patiesi ir baltas, ūdens tirkīzzils un palmas tik staltas kā šokolādīšu reklāmās. To visu, kas piedzīvots Senegālā, tā īsti vārdos nav iespējams ietērpt - krāsas, garšas, cilvēku prieks, daba skaistums un siltums, kas tevi pieradina tik ļoti pie labas jušanās, ka doma par atgriešanos Latvijā stindzina.

TV piedzīvojumu šovu "Virsnīši Āfrikā" skatieties jau drīzumā 360TV un lietotnē Shortcut.lv, pastāstīsim, ko piedzīvojām Marokā, Mauritānijā un Senegālā!

Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 4. daļa

Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 3. daļa

Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 2. daļa

Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 1. daļa

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams