FOTO: Viktors Devjatovs/TVNET

"Ir jārēķinās ar to, ka, pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, vajadzīgi gadi, lai iedzīvotos, sakārtotu visu." Par iedzīvošanos svešā zemē, dzīvi Venecuēlā, būvuzņēmēju dzīvi, atgriešanos Latvijā no Venecuēlas, mecenātismu Latvijā, "Vītolu fondu" un "Likteņdārzu". Par to visu un vēl vairāk - sarunā ar mecenātu Vili Vītolu raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni". 

Sveicināti! Jūs skatāties raidījumu "Jā", un šoreiz pie mums ciemos ir uzņēmējs, mecenāts, viens no "Vītolu fonda" un "Likteņdārza" iniciatoriem un veidotājiem Vilis Vītols.

Sveicināti, Vītola kungs.

Man ir virkne jautājumu, un protams, cilvēkus interesē – jūs esat nonācis un diezgan ilgu laiku pavadījis latvietim, vispār eiropietim svešādā vidē un atkal atgriezies šeit Latvijā. Jūsu ģimene, ja nemaldos, 1944. gadā devās trimdā, tad klasiski – DP nometne Eslingenā, tad 1948. gadā droši vien jūsu tēva vadībā devāties tālāk.

Man nekāda teikšana toreiz vēl nebija, man bija 14. 

Venecuēla. Samērā eksotiska, svešāda vide, arī tai laikā bija tā dēvētā Revolucionārā hunta, Militārā hunta, ģenerālis ģenerāļa galā, vai nelikās nedaudz riskanti tur doties?

Es pilnīgi droši nevaru apgalvot, kādi bija tie iemesli, bet mēs ar tēvu esam to pārrunājuši. Un bija tā – kad sākās tā izceļošana no Vācijas uz dažādām mītnes zemēm, tad sākumā kāds vēlējās braukt uz angliski runājošām zemēm ASV, Kanādu vai Austrāliju, vispirms bija jābrauc ģimenes apgādātājam vienam, lai vispirms sameklētu tur darbu, dzīvokli, un tikai tad varēja braukt ģimene. 

Kara laikā mēs bijām izšķirti visi, tēvs bija iesaukts leģionā, mēs bijām kaut kur Dienvidalpos, māte bija smagi slima Prāgā, un tikai laimīgu apstākļu dēl tēvam atkal izdevās mūs atrast.

Un vecāki negribēja riskēt, ka mēs varētu būt atkal izšķirti. Varēja būt, ka tēvs aizbrauc kaut kur iekārtoties un sākas atkal karš. Jo tajā laikā, 1948. gadā, ļoti daudz runāja par to, ka varētu izcelties Trešais pasaules karš. Tas bija viens iemesls.

Otrs – es zinu, ka tēvs ļoti uzmanīgi pētīja tās zemes, uz kurām varētu braukt. Viņš bija uzzinājis, ka Venecuēlā ir milzīgas naftas rezerves, lielas bagātības. Ne tikai nafta, zelts un rūda, ļoti liela bagātība, ko tik var iedomāties.

Un vēl – tanī laikā Venecuēlā bija diezgan augsts analfabētu līmenis, vecākiem abiem bija augstākā izglītība, viņi domāja, ja viņiem tur nav tā izglītība, tad mums būs vieglāk izsisties uz augšu. Un, protams, ir vieglāk vienā zemē, kas ir bagāta, nekā tādā, kas varbūt nav bagāta. Cik es zinu, tie bija tēva iemesli, kāpēc viņš izšķīrās par Venecuēlu.

Jūs var uzskatīt par lielāko latviešu būvuzņēmēju pēckara gados. Jūs ar tēvu -  arī Vili Vītolu – nodibinājāt uzņēmumu un sākāt būvniecību. Un tā bija veiksmīga un diezgan vērienīga. Cik zinu, lielākais objekts ir "Centro Letonia". Cik īsti jūs esat uzbūvējuši ēkas?

Tajā 20 gadu periodā, kamēr mēs strādājām kopā ar tēvu, mēs uzcēlām apmēram 100 būves, dažos gadījumos mēs bijām kopā tikai ar tēvu, dažos bija vēl kādi partneri.

Kas jums no būvēm pašam tuvāks, kas bijuši veiksmīgāki projekti?

Tas "Centro Letonia", tā ir pēdējā lielākā mūsu uzņēmuma būve, tēvs jau gan bija tad miris, to mēs uzbūvējām ar vēl citiem ieguldītājiem. Tajā laikā, kad to pabeidzām, tā noteikti bija labākā ofisu māja Karakasā.

Tagad ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, varbūt ir uzceltas jaunas. Lai gan tagad būvniecībā Venecuēlā nekas liels nenotiek, tur patreiz ir pilnīgs haoss. Tur ir pat tāda situācija, ka trūkst ēdiens, trūkst zāles, trūkst riepas, detaļas automašīnām.

Un nupat viens tāds bēdīgs gadījums. Pirms pāris dienām nomira Guntars Gedulis. Viņš bija ļoti aktīvs cilvēks, latvietis, viņš bija studējis arhitektūru, bet viņa galvenā nodarbošanās bija kori, viņš arī strādāja mūsu latviešu sestdienas skoliņā. Un viņš nomira no kuņģa čūlas, un man ārsti ir teikuši, ka šodien no kuņģa čūlas nevajadzētu mirt, ja ir zāles un pareiza medicīniskā palīdzība. Bet es pieņemu, ka tas notika, jo trūka zāles.

Pat tā.

Ir pat tā, ka daži mūsu radi, kas tur joprojām dzīvo, atved zāles vai nu no Eiropas vai Amerikas.

Kurā brīdī jums izdevās "aizķert" darbus, projektus kā uzņēmējiem, kurā brīdī jūs sapratāt, ka aizies tā lieta?

Bija tā, ka pirmos 10 gadus mēs nodzīvojām ļoti nabadzīgos apstākļos. Ļoti grūti bija iedzīvoties. Tēvs bija tirgotājs, caur un caur tirgotājs, un viņš bija uzsācis nelielu veikaliņu, importēja preces, galvenokārt no Vācijas, kur viņam bija pazīšanās vēl no Pirmās republikas laikiem, un mums gāja ļoti grūti.

Bet vecāki tomēr ārkārtīgi pastāvēja uz to, ka mums abiem ar brāli jāstudē, tāda īsta latviešu pieeja. Kad mēs ar brāli bijām pabeiguši studijas un sākām strādāt kā inženieri, tad ģimenē sāka iet labāk. Sākumā es kādus astoņus gadus strādāju algotu darbu lielākajā Venecuēlas būvfirmā.

Es piedalījos tai procesā, kā viņa kļuva par lielāko būvfirmu. Tā piederēja trīs cilvēkiem, diviem ārkārtīgi spējīgiem inženieriem un vienam itālim. Strādājot šai firmā, es guvu labu pieredzi, tai laikā arī ieguvu maģistra grādu Savienotajās valstīs, arī celtniecībā, ar Forda stipendiju.

Un tad mēs vienā brīdī ar tēvu norunājām – un es domāju, ka tas bija tas labākais lēmums, ko es savā dzīvē esmu pieņēmis – ka es iešu prom no tās firmas un viņš likvidēs savu veikalu, izpārdos visas preces, un mēs sāksim kopā inženieru biroju. Un tas bija 1964. gadā, kad mēs sākām strādāt kopā. Un tā pirmā māja, ko mēs uzbūvējām – mums bija ļoti maz naudas.

Tēvs bija kaut ko ar veikalu iekrājis, es biju kaut ko iekrājis, mēs dabūjām lielu bankas kredītu. Un to pirmo māju mēs uzbūvējām ar lielu taupību, pašiem ļoti piestrādājot pie visa kā – tēvs pats visus rēķinus kārtoja, es atkal visu biju aprēķinājis, mana sieva vienmēr brauca iztīrīt to paraugdzīvokli, kas bija iekārtots iespējamiem pircējiem.

Mēs katrs tur pielikām roku. Un mēs ļoti, ļoti labi nopelnījām ar to māju. Un tad bija īpatna sajūta – kad pēc tiem garajiem gadiem, pēc visām traģēdijām, kas iesākās 1940. gadā, kariem, nelaimēm, zaudējumiem, pirmoreiz kaut kas izdevās labi.

Tātad jums tur bija vajadzīgi vismaz desmit gadi, lai atspertos.

Jā... Un to es esmu teicis daudziem cilvēkiem, kas atgriežas Latvijā – ir jārēķinās ar to, ka pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, vajadzīgi gadi, lai iedzīvotos un sakārtotu visu.

Nu, te jau dažs labs grib, lai viņam biznesā jau pirmajā gadā būtu 100% peļņa.

Vienam otram laimējas. (Smejas.) Īslaicīgi varbūt tā var laimēties.

Jums doma nebija, ka te Latvijā vajadzētu ar būvniecību nodarboties? Jūs izveidojāt banku - "Māras banku".

Es jums tā precīzi nevaru atbildēt. Bija dažas pārdomas, kuru dēļ es nolēmu, ka nenodarbošos ar būvniecību. Viens no iemesliem – es pie sevis tā domāju, ka diemžēl mums iedzīvotāju skaits nepieaug, cilvēki brauc prom, tātad jauni pircēji nenāk klāt.

Mums ir liels inventārs būves, kas ir agrāk uzcelts. Tāpēc nolēmu būvniecību te nesākt. Varbūt es kļūdījos. Vēl viens aspekts, es jau pašā sākumā manīju, ka te alga tiek maksāta aploksnēs, un es to negribēju darīt. Pirmais atbrauca mans znots ar meitu, un es viņiem no pirmās dienas teicu – jūs Latvijā maksāsiet visus nodokļus. Tas mums ir pamatprincips un vienmēr esam darījuši tā. Un redziet, ja citi nemaksā nodokļus un jūs maksājat, tad jūs kļūstat konkurētnespējīgs.

Jums Venecuēlā viss bija sakārtots. Kas notika – vai tur bija kādi politiski traucējumi? Kāpēc pieņēmāt lēmumu braukt prom?

Tam lēmumam nebija nekāda sakara ar Venecuēlu. Man no jaunības bija skaidrs – tiklīdz būs iespēja atgriezties Latvijā, es to darīšu.

Tas bija mērķis un lēmums, un par to man nebija ne mazāko šaubu.

Mēs atbraucām samērā vēlu, 1999. gadā, bet tas bija tādēļ, ka viena meita vēl nebija pabeigusi studijas un mēs nolēmām pagaidīt.

Lai var visa saime kopā būt.

Bet pirms tam es jau biju nepārtraukti braucis uz Latviju. Pirmoreiz mēs ar sievu atbraucām 1978. gadā. Ļoti drūmi laiki, cilvēki baidījās runāt un tā. 1999. gadā, kad pārcēlāmies uz Latviju, tas man bija 23. brauciens uz Latviju. No sākuma jau atļāva tikai deviņas dienas Latvijā.

Jā, jā, un nevarēja tālāk no Rīgas braukt par 50 kilometriem.

Un nedrīkstēja pa nakti pie radiem pārgulēt, visādi ierobežojumi bija.

Mēs varētu parunāt par jūsu "Jā" darbiem, un viens no tiem ir jūsu "Likteņdārzs". Ar ko sākās ideja? Tā nāk personīgi no jums?

Jā, ideja nāk no manis, no pārrunām ģimenē. Mēs runājām par to, cik Latvijai ir bijuši drausmīgi zaudējumi pagājušajā gadsimtā un ka nekur nav uzcelts tāds piemineklis, kas parādītu to zaudējumu lielumu. Tas viss sākās ar to, ka es aizgāju pie toreizējā Kokneses domes vadītāja Viestura Cīruļa kunga...

Jūs pats noskatījāt to vietu? Bija vairāki varianti?

Manam vectēvam tuvumā bija lauku mājas, kas arī piegulst Daugavai. Tā pirmā doma bija – veidosim piemiņas vietu tajās lauku mājās.

Bet es biju tikai viens no mantiniekiem, pārējie teica, ka viņi nevar atļauties. Šo "Likteņdārza" vietu es zināju agrāk, zināju, cik tā ir skaista. Un tad es aizgāju pie Cīruļa kunga, un viņš uzreiz teica – jā, darīsim to.

Viņš pats bija cietis, viņa vecāki bija miruši Sibīrijā, tā kā viņš ļoti izjuta to problēmu.

Bet viņš bija ļoti apzinīgs saimnieks un teica, ka viņam vispirms jārīko aptauja pagasta iedzīvotājiem, ka šādu vērtīgu vietu izlieto piemiņas vietai.

Redziet, runa ir par tiem zaudējumiem, minēts ir, ka 600 000 latviešu gājuši bojā, bet mana pārliecība ir, ka tas skaitlis ir daudz lielāks. Ņemot vērā tos, ka ir bijuši spiesti aizbraukt no Latvijas, kas ar varu ir aizvesti no Latvijas jeb nepiedzimušos bērnus.

Pirms 1905. gada revolūcijas Latvijā bija tāds pats iedzīvotāju skaits kā Dānijā un Norvēģijā, Somijā bija drusku vairāk – 2, 3 miljoni, Latvijā pat bija drusku vairāk nekā Norvēģijā. Tagad Somijā un Norvēģijā ir pieci miljoni katrā, mums ir zem divi. Trīs miljoni cilvēki ir Latvijai kaut kur izkūpējuši gaisā. Tā ir tā īstā traģēdija.

Bet jūs definējat to kā piemiņas vietu? Kā varētu to būtību definēt?

Es teiktu, ne tikai piemiņas vieta. Tas ir arī piemineklis mūsu tautas izturībai un sīkstumam. Un tā ir vieta, kurā jābūt domām un plāniem par latviešu tautas nākotni. Tas japāņu autors (ainavu arhitekts Shunmyo Masuno) tā arī ir ieplānojis, ka viena ir pagātnes daļa, un ir arī tagadnes un nākotnes daļas. Jo tikai atcerēties būtu par maz. Un ziniet, kas man patīk – ka tur ir redzamas Kokneses pilsdrupas, tās ir simbols vācu varas sabrukumam Latvijā. Tāpēc es domāju, ka to Uzvaras pieminekli vajag nojaukt un tos gružus iebērt Daugavā pretī "Likteņdārzam". 

Kad Rīga būs gatava, kādu jūs redzat to gatavo "Likteņdārzu"?

Tāpat kā Rīga tas nekad nebūs gatavs. Tur vienmēr nāks kaut kas klāt, un cilvēki vienmēr vēlēsies kaut ko mainīt. Tam, ko tas japānis ir uzprojektējis, mēs jau dažas lietas esam pielikuši klāt. Tā sabiedriskā, multifunkcionālā ēka jau ir latviešu arhitektu projektēta. Kad tas japāņa projekts būs pilnībā pabeigts – es būšu drusku pesimists – 20 gadi.

Kas ir tie aktuālie objekti? Kas ir projektā paredzēts?

Tur ir jāpabeidz pašā centrā kalns. Pirmā lieta, kas mums jāpabeidz, ir tā sabiedriskā ēka, jo ir vajadzīga viena vieta, kur sanākt, ja ir slikti laika apstākļi. Ir jāpabeidz galvenā aleja, kur tiek likti bruģakmeņi ar ziedotāju vārdiem, tad ir paredzēta piemiņas vieta, kur tiks iemūžināti visi tie cilvēku vārdi, kas pagājušā gadsimtā gājuši bojā.

Tie kaut kā metodiski tiek noskaidroti?

To dara vairākas citas institūcijas, piemēram, Okupācijas muzejs, vēsturnieki.

Ir vērts atzīmēt, ka šajā darbā ir japānis piedalījies. Es tā sapratu – viņa motivācija bija, ka arī japāņi ir cietuši gan karā, gan Sibīrijā.

Esmu saņēmis pārmetumus par to, ka tas nav bijis latviešu autors. Bet kas tajā brīdī notika? Es gribu uzsvērt, ka neesmu vienīgais, kas to projektu ir iekustinājis, tur bija 15 cilvēku grupa, visi izcili cilvēki. Un vēl kas man jāatzīmē, es vairs nevadu "Kokneses fondu", to vada Sandra Kalnietes kundze.

Es atzīšos, ka jutos sevi izsmēlis, es vairāk nevaru neko dot tam projektam. Tur bija jānāk jaunākam cilvēkam, man tūlīt būs 86 gadi. Un Kalnietes kundze ir ļoti enerģiska, viņa to "Likteņdārza" domu sajūt ļoti intensīvi, jo viņa ir dzimusi Sibīrijā, viņas radi gājuši bojā tur. Viņa ir efektīvs un mērķtiecīgs cilvēks un viņa to turpinās.

Jums ir arī fonds. Pirms es jums jautāju par "Vītolu fondu", es gribu jums pajautāt – kā jums izskatās – vai ar mecenātismu Latvijā viss ir kārtībā? It kā, kad nāk tās labdarības akcijas uz Ziemassvētku laiku, tad cilvēki saziedo naudiņu slimiem bērniem un tamlīdzīgi, bet tie ir cilvēki ar vidējiem vai maziem ienākumiem. Tā nedzird, ka turīgais mazākums, tie 10%, – un finansiāla vidusslāņa Latvijā, var teikt, nav – ka tas aizrautos ar labdarību. Bet varbūt es kļūdos. Kādi ir jūsu vērojumi?

Jūs nekļūdāties, tā tas ir. Bet es teiktu, ka situācija pamazām uzlabojas. Un varbūt "Vītolu fonda" piemērs ir drusku palīdzējis pie tā.

Ziedošanas kultūra kļūst arvien spēcīgāka.

Man jāpiemin tas, ka "Vītolu fondam" ir apmēram 250 atbalstītāju, lielākā daļa no viņiem ziedo katru gadu. Vispār eiropieši ziedo daudz mazāk nekā amerikāņi.

Vai mecenātisms – tā ir jūsu dzimtas tradīcija? Kad jums radās vēlme atbalstīt, ziedot, palīdzēt, dot?

Tiklīdz mums tā saimnieciskā situācija atļāva, mēs ziedojām galvenokārt divām lietām – vietējai latviešu draudzei, baznīcai un Ulda Gravas izveidotajam "Latvijas brīvības fondam", tas neizdeva ziedoto naudu, bet tikai to, kas ienāca no procentiem. Es biju fonda pārstāvis Venecuēlā, es vācu līdzekļus arī no citiem cilvēkiem. Proporcionāli latviešu skaitam, kas bija mītnes zemēs, Venecuēlā saziedoja visvairāk.

Tad man ir jautājums – es paskatījos, jūs prioritāri dodat stipendijas jauniem cilvēkiem studijām. Un tie noteikumi nav tik vienkārši, piemēram, vidusskolas beidzējam vidējai atzīmei bija jābūt 7,5. Ja jaunais cilvēks studijas nepabeidz, viņam nauda jāatdod atpakaļ. Tas nozīmē, ka jūs atbalstāt jauniešus, kas izrāda zināmu mērķtiecību. Bet kāpēc tieši izglītība? Jūs esat pats konkrēti izjutis to, ka jūs ir virzījusi izglītība?

Es teiktu, ka modernajā pasaulē, tādā, kāda tā ir, izglītība ir nepieciešama, lai vispār varētu piedalīties tai dzīves konkurencē.

Tas fonda pamatprincips ir – nedot zivi, dot makšķeri.

Jā, pareizi, tas vecais ķīniešu teiciens. Es gribu drusku pakomentēt – teorētiski, ja kāds nepabeidz studijas, viņam vajadzētu stipendijas atmaksāt, bet, nu, tas dažreiz notiek, dažreiz nenotiek, bet mēs jau nevienu tiesā neesam sūdzējuši. Bet vispār no mūsu stipendiātiem studijas nepabeidz mazāk kā divi procenti. Un, ja nepabeidz, tad lielākoties nevis slinkuma dēļ, bet veselības problēmu dēļ.

Es palasīju arī jūsu veiksmes stāstus. Kādās pamatīgās sliedēs cilvēkiem ir dzīve iegājusi – viens ir izstudējis Ekonomikas augstskolā un nonācis tādā palielā firmā kā "Procter & Gamble", kāds izmācījies klasisko filoloģiju un apguvis sengrieķu valodu, kāds cits izstudējis Jelgavā mežsaimniecību un tagad strādā uzņēmumā "Latvijas Valsts meži", daudz veiksmīgu pavērsienu dzīvē. Jūs varētu pastāstīt, kuri ir tie gadījumi, kas jums pašam sirdi īpaši sasildījuši?

Es teiktu, ka katrs no viņiem zināmā veidā ir veiksmes stāsts. Ar fonda atbalstu studijas ir beiguši vairāk nekā 3 500 jaunieši. Un katrreiz, kad iznāk ar viņiem tikties, ir pacilājoša sajūta. Tad es vienmēr nodomāju – Latvijai ir nākotne, viss būs labi.

Es saku "mēs", bet tā galvenā darītāja jau ir Vita Diķes kundze, viņa ir fonda sirds un dvēsele, viņai ir vislielākie nopelni, ka tas fonds ir izaudzis tāds, kāds viņš ir audzis.

Ar stipendiātiem tikties – tā ir bauda. Un to pašu saka arī visi tie ziedotāji, ja vien nav kaut kur tālu, viņi tā kā drusku rūpējas par tiem saviem stipendiātiem, parasti vismaz vienreiz gadā satiek, uzlūdz uz kādām pusdienām, uz operu jeb kaut ko tādu.

Vēlreiz par ziedotājiem runājot. Lielākais ziedojums laikam ir 3,5 miljoni eiro? Vai jūs varētu iezīmēt tos mērogus, kā tas izskatās finansiāli?

Tas ir vislielākais ziedojums, kādu fonds ir saņēmis. No Austrālijas latvieša Gunāra Šterna, viņš savā testamentā atstāja piecus miljonus Austrālijas dolāru. Pirms tam viņš vairākus gadus deva vienu stipendiju un vēroja, kā fonds darbojas un vai tie jaunieši pabeidz studijas.

Tas viņa ziedojums bija visiem liels pārsteigums. Viņš labi pelnīja kā augsta līmeņa grāmatvedis un visu mūžu bija pircis Austrālijas akcijas, un veiksmīgi – bijušas pat akcijas, kas simtkāršojušās savā vērtībā.

Tur ir tāds akcents jūsu fondam, ka jūs atbalstāt trūcīgākus jauniešus vai tādus, kuriem ir sarežģījušās dzīves. Bāreņi, ģimenes, kas nonākušas finansiālās grūtībās. Vai to tā var izpētīt? Vai fonds ir arī proaktīvs?

Fonds sazinās ar sociālo darbinieku pagastā, jo ne tik daudz atbalsta cilvēkus no Rīgas un citām salīdzinoši turīgākajām pilsētām, kur var palīdzēt arī pašvaldības, bet vairāk jauniešus no laukiem un mazajām pilsētām.

Man vēl ir jākomentē jūsu teiktais par to atzīmi, ka tai jābūt 7,5 balles augstai, nobeidzot vidusskolu.

Mēs jau esam devuši arī gadījumos, kad tā atzīme ir zemāka, bet ir bijuši grūti, dažreiz traģiski apstākļi.

Bet dažkārt diemžēl ir tā, ka tie, kuriem vidusskolā tā atzīme zemāka, netur universitātē līdzi un nepabeidz savas studijas, tāda neliela negatīva pieredze ir. Bet parasti mēs vērojam, ka tie jaunieši, kas nāk no grūtiem apstākļiem, viņi universitātē saņem labākas atzīmes nekā vidusskolā.

Jo acīmredzot augstskolā viņiem ir mazāk rūpes par dzīvošanu un viņiem ir vairāk laika mācīties. Viņi ir jau ar raksturu, jo ir gājuši dzīvē cauri grūtām situācijām.

Jums vienmēr ir bijis raksturīgs arī sociālais temperaments, jūs esat bijis aktīvs trimdas politiskajā dzīvē, vienubrīd arī šeit Latvijā. Man šai sakarā jums jautājums – kādi ir jūs vērojumi un secinājumi, kā valsts attīstās? Daudzi tomēr ir vīlušies, ir jau daudzi gadi pagājuši kopš neatkarības atgūšanas. Tā vīzija vai visiem bija, ka ap šo laiku mēs jau būsim Zviedrijas līmenī. Kaut kas nenotiek pareizi?

Man iespaids par Latviju ir ļoti pozitīvs. Situācija lēnām, lēnām, bet stabili uzlabojas.

Man ārkārtīgi patīk tas Lidijas Lasmanes-Doroņinas teiktais intervijā, ka mūsu tauta nekad nav dzīvojusi tik labi. Un ja mēs paskatāmies atpakaļ – nu, tā sauktie ulmaņlaiki bija labi laiki, bet es domāju, ka, piemēram, sociālie atbalsti šodien ir lielāki nekā ulmaņlaikos. Un viss pamazām, bet stabili iet uz augšu, visi rādītāji, kaut vai tas iekšējais kopprodukts mums ir virs vidējā Eiropā.

Vienīgā tiešām lielā problēma, un tur nu man ir tāds rūgtums attiecībā pret mūsu eliti – ka netiek pievērsta uzmanība demogrāfijai. Tauta izmirst.

Un tā problēma ir risināma ar naudu, ar budžeta līdzekļiem.

Tas citās zemēs ir izdarīts un tas ir izdarāms arī Latvijā. Es biju uz vienu sanāksmi, ir tāds "Nākotnes fonds", kur darbojas Ilmārs Mežs, kas visvairāk ir darījis demogrāfijas jautājumos, apgaismojis cilvēkus. Un es piedalījos vienā sanāksmē ar finanšu ministru [Jāni] Reiru, ziniet, pilnīga neizpratne un nevēlēšanās kaut ko darīt, citas prioritātes. Bet pirmā prioritāte ir demogrāfija, jo ko mums līdzēs viss pārējais, ja mums vairs nebūs latviešu tautas?

Ilmārs Mežs to nemitīgi atgādina, bet tā bīstamība netiek novērtēta. Bieži vien ir argumenti, ka ir taču kari un mēri bijuši, bet, nu, esam dzīvi, viss ir atkal kārtībā. Bet latvieši jau vairs nedzīvo viensētās, kur izaudzināt četrus līdz sešus bērnus bija norma varbūt,, un tad tauta atjaunojās. Bet var atrast pasaules vēsturē pietiekami piemērus, ka tautas pazūd no zemes virsas, tas nav nekas nereāls.

Tas nav mierinājums.

Saka, ka ar naudu nekas nav atrisināms, es esmu pārliecināts, ka ir gan atrisināms.

1

Bet ir vajadzīga arī izglītošanas kampaņa, noteikti jābūt cilvēkiem nodokļu atlaidēm, pabalstiem. Patreiz pabalsti daudzbērnu ģimenēm ir smieklīgi.

Jums pašam ir liela dzimta, ģimene. Tas ir jauki arī, ka jūs visi reizē atgriezāties Latvijā.

Diemžēl visi vēl nē, tas man ļoti sāp.

Jums ir pieci bērni? Un četri no tiem ir šeit.

Trīs ir šeit.

Ar ko jūs bērni nodarbojas, pa kādiem ceļiem viņi ir aizgājuši?

Vecāka meita Kristīne desmit gadus strādāja arhitektu uzņēmumā. Bet tagad viņa strādā kopā ar mani, mums ir tāda maza holdinga kompānija. Otra meita Laura – viņas galvenā nodarbošanās ir samāriešu organizācijā, tipisks labdarības cilvēks. Vienīgais dēls Vilis, tas ir īsts biznesa cilvēks, paldies dievam, viņam arī labi iet.

Tad jūs esat Viļi Vītoli kādās četrās paaudzēs?

Piecās.

Un jūsu kundze Marta līdzdarbojas fondā.

Jā, viņa aktīvi piedalās "Vītolu fondā". Kopā ar Driķes kundzi katru gadu izvērtē tos stipendiju pieprasījumus. Te man jāpiemin, ka tad, kad mēs no Austrālijas saņēmām to lielo Šterna kunga ziedojumu, situācija fondā kardināli mainījās – mēs varam piešķirt stipendijas visiem, kas to pieprasa un atbilst fonda nosacījumiem. Līdz ar to, piemēram, šogad ir 760 stipendiāti.

Paldies par sarunu!

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO