Jevgeni teeb Koplis Paljassaare garaaži - de linnaku lähedal endale lageda taeva all süüa – linn on talle abi pakkunud, aga ta eelistab kõi - gega ise hakkama saada.  

FOTO: Mihkel Maripuu

Starp rajonu pie sliedēm, kas ir tuvu sabrukšanas robežai, milzīgu, līdz ūkai piebāztu izgāztuvi un vairākiem smirdīgiem dīķiem, savas dienas vada desmiti sabiedrības atstumtu cilvēku. Par viņu ikdienas cīņu par izdzīvošanu vēsta portāla "Postimees" žurnālists Aivars Pau.

Zombijs pie garāžām

Parasti garāmgājēji, kuri ir ieklīduši šajā pilsētas daļā, visticamāk, nemaz neatradīs šo cilvēku apmetni - to no garāmgājēju skatieniem slēpj milzīgs atkritumu kalns, kas nu jau ir noaudzis ar zāli. Ironiski - blakus atrodas arī sociālais nams. No austrumiem apmetnei piekļuvi liedz ūdens attīrīšanas centra atkritumu dīķi.

"Dzirdējāt balsi? Skat, tur kāds staigā! Zombiji!" caur vēja vērpetēm un smagām lietus lāsēm savam biedram kliedz kāds garāmgājējs, kurš pietuvojies atkritumu kaudzes apēnotajām garāžām.

No sākuma uzrunātais netic. Apkārt ir tik daudz netīrības, ka ir grūti izdomāt kādu puslīdz ticamu iemeslu, kādēļ lai kāds vēlētos te uzturēties. Nākamajā mirklī pāris uzduras pāris plastmasas kastēm, zem kurām žūst kāda apavi. Tātad - arī šī vieta ir apdzīvota.

Viņu ausis sasniedz sievietes balss un pēkšņi kāds biezā vatē ietīts tēls ar pārsteidzošu ātrumu dodas uz ceļinieku pusi. Viņi dodas prom.

Pēc divām dienām uz šo pašu vietu ierodas žurnālists un fotogrāfs. Lai arī laikapstākļi ir uzlabojušies, ar sausām kājām līdz apmetnei nokļūt nav iespējams.

Pienākot tuvāk, kļūst skaidrs, ka smakojošais paugurs no citu acīm slēpj vairāku simtu garāžu kooperatīvu, kas mulsina ar apstākli, ka tuvumā nemaz nav citu māju. Vīrieši starp dažādām lādēm, pusizjauktām cepeškrāsnīm un citiem nenosakāmas izcelsmes krāmiem pamana vīrieti.

"Sveiki, mēs no "Postimees". Vai drīkstam uzdot pāris jautājumus?"

"Drīkstat."

"Jūs tiešām šeit dzīvojat?"

"Jā, dzīvoju."

"Jau sen?"

"Šeit? Aptuveni 15 gadus."

"Tik ilgi?"

"Nu jā."                          

Vairāki apmetnes iedzīvotāji atsakās no pilsētas piedāvātajām apmešanās iespējām. Žurnālists uzskata, ka šeit iedzīvotājiem neviens netraucē dzīrot.

FOTO: Mihkel Maripuu

Pavisam iespējams, ka tieši šo kungu iepriekšējo dienu ceļinieki ir noturējuši par "zombiju". Viņš nav īpaši runīgs, taču nešķiet draudīgi noskaņots. Stāsta, ka viņu sauc Jevgeņijs un pēc īsas pauzes piemetina, ka viņam ir 43 gadi. Visapkārt ir koka gabali, apkvēpuši iesmi un citas sadzīvē izmantotas lietas. Fotogrāfam nav vietas manevriem.

"Cik daudz cilvēku šeit dzīvo?"

"Precīzi nepateikšu, varbūt simts."

"Simts! Nevar būt!"

"Nu jā."

"Jūs dzīvojat viens vai ar vēl kādu?"

"Ar mammu."

"Kur nakšņojat?"

"Tepat, pie sevis," saka Jevgeņijs, norādot uz pabrukušo garāžu rindu.

Norādītajā virzienā vīd aizaudzis dārzs, kas visā platībā ieskauj kooperatīvu. Kopā dodamies dziļāk. Nākas ar lēcieniem pārvarēt milzīgas peļķes, taču pēc īsa brīža izdodas nokļūt vēlamajā vietā.

Jevgeņija mājvietā, garāžā, mēs tā arī neieejam. Cauri puspavērtajām durvīm var manīt vecu veļasmašīnu, plastmasas maisiņus un vēl kaudzi dažādu krāmu. Žurnālistam un fotogrāfam šie dzīves apstākļi šķiet nesaprotami, taču Jevgeņijs izskatās pie tā pieradis.

"Kā tieši tu šeit nokļuvi?"

"Mēs te strādājam."

"Garāžās?"

"Jā."

"Un ko jūs darāt?"

"Dažādas lietas."

Pēc pāris soļiem ceļiniekus sveic ārā pamests istabas augs, kā arī dažādi trauki, kuros, spriežot pēc skata, tiek gatavots ēst.

"Kā jūs te gatavojat ēst? Zem klajas debess?"

"Jā, šeit. Arī garāžās."

"No kurienes ņemat dzeramo ūdeni?"

"Mums ar mašīnu atved."

"Jūs esat no Tallinas?"

"Jā, no Tallinas."

"Bērni ir?"

"Nav."

"Vai pilsēta jums kā palīdz? Ar ēdienu vai naktsmājām?"

"Nē, paši tiekam galā."

"Piemānīšana ar ēdienu"

Jevgeņija acis paliek miklas - iespējams, no spēcīgā vēja, iespējams, no jautājuma. Žurnālists ir pateicīgs par to, ka viņš ir piekritis sarunai. Visi kopā dodas atpakaļ pa jau pazīstamo ceļu. Gribas karstu kafiju.

Galvu nomoka jautājums - vai tiešām Jevgeņija aplēses ir bijušas korektas un šajā rajonā necilvēcīgos apstākļos dzīvo simts cilvēku? Pirmā lieta, ko Aivars Pau dara, atgriežoties redakcijā - sazinās ar rajona pārvaldnieku Pēteri Jarvelaidu.

Ruds apmetnes iedzīvotājs.

FOTO: Mihkel Maripuu

Ierēdnis paskaidrojis, ka garāžu kooperatīvs patiesi ir mājas vairākiem desmitiem cilvēku, kuri principā atsakās no komunikācijas ar apkārtējo pasauli un atsakās no palīdzības. Jarvelaids uzskata, ka tas vienkārši ir viņu dzīvesveids.

"Apmetni vairākas reizes ir apciemojuši sociālie darbinieki un piedāvājuši palīdzību, taču neviens nevēlas pārcelties uz mūsu piedāvātajām dzīvesvietām, jo viņi nav gatavi atteikties no sava dzīvesveida. Galvenais šķērslis - valdības mājās nedrīkst lietot alkoholu," stāstījis rajona pārvaldnieks.

Vīrietis zina arī par Jevgeņiju un viņa māti Larisu.

"Sociālās palīdzības nodaļa jau kopš abu iepazīšanas 2014. gadā, kad garāžā izcēlās ugunsgrēks, katru gadu cenšas piedāvāt viņiem palīdzību. Viņi spītīgi atsakās gan no mājvietas, gan pabalsta. Pret pašu gribu viņiem palīdzēt nav iespējams," atklājis ierēdnis.

Pilsētas pārstāvjiem izdevies māti un dēlu aizvest uz sociālo lietu nodaļu tikai vienu reizi, ar policijas palīdzību - abiem nebija derīga personu apliecinoša dokumenta. Jarvelaids stāstījis, ka abi kategoriski atteikušies pat no piedāvātās pārtikas.

Viņš uzsvēris, ka ziņas par iedzīvotāju simtu ir pārspīlējums. Viņu redzeslokā parādījusies vien kāda astoņu cilvēku liela ģimene, kas ir bijušo garāžu īpašnieki.

Ierēdnis skaidrojis, ka šos cilvēkus nav iespējams izmest no mājvietas tieši tādēļ, ka viņiem šie īpašumi pieder. Neskatoties uz to, teritoriju nemitīgi novērojot videokameras. Drošībai.

Agrs rīts un kūka

Žurnālista interese tā arī nav apmierināta. 

Par labāko laiku, kad sastapa vēl kādu "garāžu pilsētas" iemītnieku izrādās rīts, kad cilvēki vēl nav devušies savās ikdienas gaitās. "Postimees" darbinieki no sākuma sastop divus vīriešus, kuri nesteidzīgi staigā pa "rajonu". Vienam no viņiem rokās ir milzīgi maisi, otram - liela izmēra torte. Skaidrs, ka viņi atgriezušies no pārtikas veikala.

Vīrieši ieiet garāžā, tad viens no viņiem atgriežas ar suni. Uz sarunu ar mediju pārstāvjiem viņi nav gatavi.

Pēkšņi līdz vīriešiem nokļūst jautras mūzikas skaņas. Pieejot tuvāk, skatam paveras diezgan pieklājīga izskata vasarnīca. Tās durvīs - spēcīga auguma vīrietis labā noskaņojumā.

Garāžu kooperatīva iedzīvotājs Aleksandrs.

FOTO: Aivar Pau

"Nāciet iekšā! Mani sauc Aleksandrs, esmu viens no kooperatīva valdes locekļiem!", sauc vīrietis un aicina svešiniekus ienākt ciemos. Šī būve viņam kalpo kā darba kabinets, tai pieāķēts ir arī treileris. Aleksandrs tajā plāno ierīkot pārvadājamu saunu. Lai arī vīrietis te nedzīvo, viņš esot labi informēts par komūnas norisēm.

"Goda vārds, te dzīvo vien 10 līdz 15 cilvēki, ne vairāk! Ir kāda vājprātīga seniore - viņa visu dienu noņemas ar puķupodiem un citiem krāmiem. Mērija kādu laiku viņu pieskatīja, taču mēs neko īpaši nevaram ar viņu paveikt," stāstījis Aleksandrs.

Paljasāres garāžu kooperatīvam, pēc Aleksandra teiktā, ir septiņi valdes locekļi. Reiz šeit ugunsgrēkā sadedzis kāds cilvēks, kurš komūnā nodzīvojis 12 gadus. Te dzīvo arī taksists, kuram atņēmuši dzīvokli. Regulārs ciemiņš ir arī elektriķis, kurš nedēļas nogalēs bez maksas palīdz ar elektrības ierīkošanu.

"Mums gadā ir 180 tūkstošu apgrozījums. Katrs līdzīpašnieks gadā maksā 110 eiro par īri un 10 eiro par nekustamā īpašuma nodokli un elektrību.

Visās garāžās, kurās ir ievilkta elektrība, ir arī skaitītājs. Par īri maksā visi - arī tie, kurus uzskata par bezpajumtniekiem.

9

Visiem ir kāds pabalsts vai pensija," skaidrojis kooperatīva valdes loceklis.

Komūnā oficiāli algu saņem seši cilvēki - apsargi, kuri strādā maiņās. Te ir apgaismojums, grāmatveža pakalpojumi, internets. Par drošību, kā jau minēts, atbild arī videonovērošana.

"Desmitos vakarā laižam apgaitā suni - ja tas redz kādu svešinieku, no viņa paliek tikai driskas. Agrāk bija arī žogs," savu stāstījumu turpinājis Aleksandrs. Viņš stāsta - šīs telpas ir piebāztas ar dažādiem krāmiem - rotaļlietām, apaviem un pat bungām. Viens īpašums maksā ne mazāk kā 500 eiro.

Aleksandra stāstījums iezīmē krietni atšķirīgu ainu. Viņš stāstījis, ka "vasarā te ir skaisti un interesanti. Cilvēki nāk ar ģimenēm, cep gaļu. Garāžas te atrodas jau četrdesmit gadus. Šajā rajonā ir deklarējušies ap trīs tūkstošiem cilvēku - arī viņi ir vēlētāji!" 

Agrāk te ir zāģējuši mašīnas un centušies audzēt aizdomīgas sēnes. Tagad te valda kārtība. Pat tad, ja nezinātājiem šķiet citādi. Vismaz tā uzskata Aleksandrs.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO