/nginx/o/2020/03/11/13002821t1h8c99.jpg)
Rimants Ziedonis un Ilmārs Mežs.
FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET
Par dzimušiem un nedzimušiem bērniem, par tautas dzīvošanu un izdzīvošanu, par latviešiem, lībiešiem un ķīniešiem sarunā ar demogrāfu Ilmāru Mežu raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni".
Mēs atkal tiekamies raidījumā "Jā". Šoreiz mūsu viesis ir demogrāfs Ilmārs Mežs, kurš nemitīgi atgādina par demogrāfijas jautājumiem.
Labdien, Ilmār. Sakiet, kāpēc jūs esat saistījis savu dzīvi ar demogrāfiju? No kurienes nāk tie impulsi?
Laikam jau sen. Es atceros, man jau vidusskolā patika pierakstīt un rēķināt, cik piedzimst un cik nomirst, cik iebrauc... Toreiz ļoti daudz iebrauca. Man tā interese aktivizējās. Bet apmēram pirms desmit gadiem es sapratu, ka viens ir sēdēt plauktā un skatīties, kā viss notiek, bet ir otra sadaļa – politikas un sabiedriskās domas ietekmēšana.
Vienīgais – tās valodas atšķiras. Un tad pirms gadiem desmit, varbūt vairāk, Igaunijā kaut kas dīvains notika. Mēs palikām nogrimuši tajos zemajos dzimstības rādītājos, bet igauņiem sākās uzrāviens uz augšu.
Es nevarēju saprast, kāpēc tā. Un noskaidroju, ka ir kardināli mainījusies valsts politika, kas cenšas izraut no nabadzības tās ģimenes, kas vēlas bērnus. Vai arī, kā Zviedrijas Labklājības ministre teica, "mūsu politikas mērķis ir pārdalīt naudu par labu ģimenēm, kuras grib radīt bērnus, cik viņi vēlas un kad vēlas". Un es sapratu, ka Latvijā īsti šāda lobija nav. Mums ir farmācijā, transporta biznesā un citi lobiji, bet bērniem nav.
Šis ir iemesls, kāpēc jūs aktivizējāties?
Jā. Brīžam tie panākumi ir lielāki, brīžam mazāki. Tagad mēs esam atplūdā ar to politikas uzlabošanu, bet jāturpina darboties.
Pirms mēs runājam, kas notiek mūs pašu mājās, varbūt jūs varētu iezīmēt ainu, kas notiek pasaulē. Trakas lietas runā - Eiropa, vecā pasaule izmirstot, notiekot lieli globalizācijas procesi, kas var tautām identitāti apdraudēt.
Te mums būtu apmēram nedēļu jārunā. Es nezinu, kādas šausmas mēs te pagūsim iztirzāt, bet jāsaprot, ka visās valstīs vismaz demogrāfijas politikā tā uzvedība ir vienāda. Tikai ar atšķirību laika joslā. Laika ass ir dažāda. Respektīvi, tas, kas Latvijā bija viduslaikos – apmēram līdz 19. gadsimta vidum – varbūt tagad līdzīgā stadijā ir viena otra Āfrikas valsts. Gandrīz visas Āzijas valstis jau ir tikušas tālāk demogrāfijas uzvedības maiņā. Ķīna varbūt ir radikāls piemērs ar savu viena bērna politiku...
Nu jau divus var.
Beidzot var. Arī ķīniešiem būs disproporcijas problēmas, ka būs ļoti daudz pensionāru, un maz to bērnu, kas apgādās savus vecākus.
Man bija interesanti tikties ar vienu Ugandas žurnālistu.Viņš minēja, ka arī tur notiek uzvedības maiņa. Jauns, izglītots cilvēks, pietiekami turīgs, lai varētu atļauties plašu ģimeni, un viņam ir interese par tradicionālo ģimeni ar 6 – 10 bērniem, viņš sūdzējās, ka nevar atrast tādu meiteni Ugandā, kas vēlētos tik daudz bērnu.