Likovu ģimene.

FOTO: Cultura Colectiva

Likovu ģimenei Sibīrijā izdevās kas tāds, par ko varētu rakstīt fantastikas romānos - saime četras desmitgades pavadīja Sibīrijas kalnos, kontaktējoties tikai savā starpā. Viņi izklaidei esot otram atstāstījuši savus sapņus un dažās ziemās pārtikuši galvenokārt no koku mizām. Par to, kā ģimenes liktenis attīstījās pēc mūsdienu cilvēku sastapšanas, vēsta portāls "Smithsonian Magazine".

Dārziņš kalna nogāzē

Sibīrijā vasaras nav pārlieku garas - sniegs bieži vien nenokūst līdz pat maijam un sals apciemo iespaidīgos taigas plašumus jau septembrī. Šeit atrodas viens no senākajiem mežiem pasaulē un, neskatoties uz vairāk nekā 12 miljonu kvadrātkilometru lielo platību, šeit savas dienas dažos ciemos vada vien pāris desmiti tūkstošu iedzīvotāju.

Ilgu laiku šo Krievijas nostūri neviens neapmeklēja - šķietami bezgalīgie lauki, kalnu ielejas un biezie meži šķita aicinoši vien pāris mēnešus gadā. Tiesa, gados pēc lielākā bruņotā konflikta pasaules vēsturē cilvēku interesi veicināja tas, ka Sibīrija sevī slēpj lielāko daļu no Krievijas lielākajām bagātībām - naftas un dabasgāzes iegulām.

1978. gadā gar Sibīrijas dienvidiem lidoja helikopters. Tas pāris simtu kilometru attālumā no Mongolijas robežas meklēja vietu, kur droši izlaist ģeologu grupu. Pilotam īpaši neveicās - ekspedīcija bija ielidojusi bīstamā ielejā, kuras stāvās sienas bija nosētas ar traucējošiem brikšņiem, savukārt zem lidaparāta šņākuļoja strauja straume.

Pēkšņi helikoptera vadītājs pamanīja ko neparastu - kāda kalna pakājē divu kilometru augstumā bija mazs klajums. Kad komanda pietuvojās kalna nogāzei, kļuva skaidrs, ka viņi raugās uz kāda iekoptu dārzu.

Tas bija šokējošs atklājums. Kalns atradās aptuveni 250 kilometru attālumā no tuvākās apdzīvotās vietas un Padomju Savienības varasiestādēm nebija nekādu datu par to, ka šeit varētu dzīvot kāds cilvēks.

Kad helikoptera pilots, atgriezies no apgaitas, ar savu atklājumu pavēstīja ģeologiem, kuri reģionā meklēja dzelzs rūdu, viņi šķita norūpējušies.

"Šādos apstākļos ir mazāk bīstami sastapt savvaļas dzīvnieku nekā svešiniekus," par Sibīrijas taigu reiz ir izteicies krievu rakstnieks Vasīlijs Peskovs.

Ģeoloģe Gaļina Pismenskaja, kura vadīja darba grupu, savās piezīmēs minējusi, ka "izvēlējāmies saulainu dienu un paņēmām līdzi dāvanas saviem potenciālajiem draugiem. Tiesa, es nemitīgi pārbaudīju, vai man pie sāna joprojām atrodas ierocis".

Ekspedīcija devās uz kalnu, par kuru bija stāstījis pilots. Mērojot ceļu augšup, viņu acīm atklājās dažādas zīmes, kuras norādīja uz cilvēku darbību - taciņa, nūja, pār strautu pārlikts baļķis un, visbeidzot - mazs šķūnītis, kur bērza tāss traukos glabājās žāvēti kartupeļi.

"Pie straumes bija apmetne. Laiks un lietus bija padarījis to tumšu un tā bija apklāta ar dažādām taigas "veltēm" - sūnām, zariņiem un ķērpjiem. Sienā rēgojās manas mugursomas kabatas lieluma lodziņš, kas kalpoja par pierādījumu tam, ka kāds te patiešām dzīvo," rakstījusi Pismenskaja.

Pēkšņi nočīkstēja durvis, un saules gaismā gluži kā no pasakas izkāpa vecs vīrs ar basām kājām. Viņam mugurā bija rupja auduma krekls un bikses, kas bija ielāpu izraibinātas. Viņš izskatījās diezgan nobijies.

Ekspedīcijas vadītāja sāka sarunu: "Sveiks, vectēv! Esam atnākuši ciemos!"

Pēc laba brīža ekspedīcijas biedri izdzirdēja klusu balsi. "Ja reiz esat atceļojuši tik tālu, nāciet iekšā," teica svešinieks.

Večuka apmešanās vieta bija auksta, tumša, tās grīda bija nosēta ar kartupeļu mizām un ciedru riekstu apvalkiem. Mēģinot aprast pie tumši nokvēpušajām telpas sienām, pētnieki vārgajā gaismā ieraudzīja vairāku cilvēku siluetus. 

"Klusumu pārtrauca šņuksti un lamas. Mēs pamanījām divas sievietes - viena nebeidza atkārtot, ka šis ir sods par viņu grēkiem, savukārt otra saļima uz grīdas. Saules gaisma no mazā lodziņa iespīdēja viņu baiļu pilnajās acīs un es sapratu, ka mums ir steidzami jādodas prom," rakstījusi galvenā ģeoloģe.

Ģimene ārpus laika

Grupa devās ārā pa durvīm un apmetās pāris metru attālumā no mājiņas. Pēc pusstundas uz mājas sliekšņa piesardzīgi parādījās trīs stāvi - večuks un divas viņa meitas, kuras šķita mazliet apradušākas ar domu par ciemiņiem. Mājas iemītnieki piesēdās pie ekspedīcijas dalībniekiem, taču atteicās no visiem cienastiem - maizes, tējas, ievārījuma - ar strupu "mums tas nav ļauts".

Pismenskaja jautājusi, vai kāds no viņiem kādreiz ir baudījis maizi. Večuks atbildēja: "Es vēl esmu, taču viņas gan nē. Viņas nav to pat redzējušas".

Vecā vīra runa bija skaidra un saprotama. Viņa meitas, savukārt, runāja izolācijas izkropļotā valodā, kas bija pilna ar tikai viņām vien saprotamām skaņām.

Nākamajās ekspedīcijas ciemošanās reizēs atklājās pilnais stāsts. Veco vīru sauca Karps Likovs un viņš bija vecticībnieks, reliģiskās grupas pārstāvis, kuru ticības prakses bija palikušas nemainīgas no 17. gadsimta. Šīs ticības pārstāvjus sāka vajāt cara Pētera Lielā laikā. Vecais vīrs runāja par vairākus simtus gadus veco Krievijas monarhu kā par joprojām dzīvu ienaidnieku un "gandrīz Antikristu" - izrādās, ka tā laika valdnieks esot ķēris vecticībnieku vīriešus un griezis tiem nost bārdas. Vecā vīra stāstā iezagās arī citi, personīgāki motīvi - viņš pasūdzējies par kādu tirgoni, kurš ap gadsimtu miju esot atteicies ziedot vecticībniekiem pāris maisus ar kartupeļiem.

Situācija nekļuva labāka arī pēc boļševiku revolūcijas - jaunajā iekārtā ticībai nebija vietas un šīs reliģiskās grupas pārstāvji bija spiesti bēgt tālāk no civilizācijas, tālāk Sibīrijā. Kad PSRS armija pagājušā gadsimta 30. gados vecticībnieku apmetnē nošāva Karpa brāli, viņš savāca savu ģimeni un devās kalnos. Toreiz, 1936. gadā, viņu ģimenē bija četri Likovi - Karps, viņa sieva Akulina, deviņus gadus vecais Savins un divus gadus vecā Natālija. 

Saime savāca pāris sadzīvei nepieciešamas lietas un mazliet labības un citu kultūru sēklas. Viņi ceļoja pa taigu, ik pa laikam paliekot paštaisītās apmetnēs, līdz bija nokļuvuši līdz šai vietai. Taigā Akulinai piedzima vēl divi bērni - Agafija un Dmitrijs. Jaunākie bērni nekad dzīvē nebija redzējuši kādu, kurš nav viņu ģimenes loceklis un viņu izpratne par ārpasauli pilnībā balstījās vecāku stāstos. Ģimenes galvenā izklaide izolācijā bija stāstīt saimei savus sapņus.

Likovu ģimenes bērni zināja, ka pastāv pilsētas, kur, saspiesti augstās celtnēs, mitinās citi cilvēki un viņi zināja, ka pasaulē ir citas valstis bez Krievijas, taču šie koncepti viņiem bija pilnīga abstrakcija.

Vienīgā lasāmviela, kas bija pieejama ģimenei, bija lūgšanu grāmatas un ģimenes Bībele. Bērni mācēja lasīt - Akulina Likova, izmantojot sausseržu sulu kā tinti, bija savām atvasēm iemācījusi pat rakstīt. 

Kad Agafijai parādīja fotogrāfiju ar zirgu, viņa to atpazina no Bībeles stāstiem. "Skaties, tēt! Kumeļš!", esot iesaukusies izolācijā dzimusī sieviete.

Ar bērza tāss apaviem Sibīrijas sniegā

Ir grūti iztēloties, cik sarežģīta bija ģimenes dzīve. Viņi pilnībā paļāvās uz dabas resursiem, lai izdzīvotu, un parasta sadzīves priekšmeta zaudējums varēja kļūt katastrofāls. Pārsteidzošā kārtā ģimene bija vairākus simtus kilometru pa taigu nesuši vērpjamo ratu, kas pēcāk tiem ļāva radīt pašiem savu audumu no rupjas kaņepju dzijas. Saplīsušās galošas ar laiku aizstāja bērza tāss kurpes.

Vissāpīgāk ģimene izjuta metāla priekšmetu trūkumu mūža beigas. Sākotnēji viņiem bija tējkanna, taču tad, kad tā sarūsējusi, ģimenei nācies sildīt ūdeni koku mizās. Saimes ēdienreizes galvenokārt sastāvēja no kartupeļu plāceņiem ar sēklām. Ūdeni ģimene varēja iegūt no kalnu strauta, savukārt vasarā pļavās un mežos varēja atrast dažādus "gardumus" - ogas un riekstus.

Nav grūti iztēloties, ka ģimene bieži piedzīvoja badu. Gaļa uz saimes galda parādījās vien piecdesmito gadu vidū, kad Dmitrijs sāka veidot mazus slazdus savvaļas zvēriem.

Medības bez īpašiem ieročiem bieži vien ilga dienām ilgi - kādā ziemā Dmitrijs pēc vairāku dienu dzīšanās pakaļ briedim ar teju kailām kājām, pārnesa mājās ēdienu, kas nodrošināja viņa ģimenei vairāku nedēļu iztiku. Ziemās Sibīrijā termometra stabiņš nereti noslīd zem -40 grādu atzīmei pēc Celsija skalas. 

Piecdesmito gadu beigas ģimene atcerējās kā "bada laikus". Viņi ēda visu - zāli, koku mizu un savvaļas sēnes.

Agafija vēlāk sarunās ar pētniekiem atklājusi, ka "mēs katru gadu spriedām, vai apēst visu, vai atstāt kaut ko nākamā gada sējas laikam".

1961. gada jūnijā negaidīti uzsniga sniegs, kas iznīcināja visu ģimenes ražu. Saime šajā vasarā apēda to, kas bija palicis no viņu apaviem. Akulina, ģimenes māte, to mazumu, kas bija ēdams, atvēlēja saviem bērniem un neilgi pēc tam mira bada nāvē. 

Nākamajā pavasarī notika kas tāds, kas ģimenei lika domāt par dieva žēlastību - no zemes izlīda viena labības vārpa. Likovi ap stādu uzstādīja sētu un stājās sardzē, lai pasargātu to no grauzējiem. Šī brīnuma raža bija 18 graudi, no kuriem ģimene ar smagu darbu atjaunoja savu labības lauku.

Neskatoties uz savu ilgo dzīvi ārpus civilizācijas, Likovu ģimenes locekļiem bija spēcīgas rakstura iezīmes.

Vecais Karps bija ļoti ieinteresēts dažādos zinātnes sasniegumos. Lai arī viņš nespēja noticēt, ka cilvēks ir spēris kāju uz Mēness, viņu nebūt neizbrīnīja satelītu koncepts - izrādās, ka viņš jau piecdesmitajos gados bija naksnīgajās debesīs novērojis "savādas zvaigznes".

Rakstnieks Vasīlijs Peskovs, kurš vēlākos gados nodibināja saikni ar savrupo ģimeni, savās piezīmēs aprakstījis prieku, ar kādu Karps aplūkojis plastmasas maisiņu. "Paskat, stikls, ko var saburzīt!", teicis vecais vīrs, kurš pat 80 gadu vecumā saglabāja stingru savas ģimenes vadību.

Viņa pēdās viennozīmīgi gāja Karpa vecākais dēls, Savins, kurš savas dienas pavadīja nerimstoši studējot reliģiskos tekstus. Pats Karps reiz teicis, ka viņa vecākais dēls ir "ļoti ticīgs, taču neticami skarbs vīrs".

Natālija, ģimenes vecākā meita, pēc mātes nāves pilnībā pārņēma saimniecības darbu pārziņu, rūpējoties par to, lai visi būtu apģērbti un paēduši. 

Saimes jaunākie bērni šķita visatvērtākie inovācijām. Agafija, kuras lēnā runa dažus kļūdaini bija pārliecinājusi par intelektuālajiem traucējumiem, ģimenē uzņēmās sevišķi sarežģītu uzdevumu - viņa pēc novērojumiem noteica gadalaikus un dienas, kas organizēja pārējās saimes ikdienas dzīvi. Tas, protams, nebija vienīgais sievietes darbs - viņa, tāpat kā pārējie, katru dienu smagi strādāja, dažkārt līdz pat vēlai naktij.

Kad Peskovs Agafijai jautājis, vai viņai nav bail no tumsas, viņa ir nekavējoties atbildējusi, ka "tur taču nav nekā, kas varētu man draudēt".

Ģeologi gan atzina, ka viņu mīļākais Likovu ģimenes pārstāvis viennozīmīgi ir bijis Dmitrijs - vīrietis ir bijis ļoti zinātkārs un izdarīgs. Pēc tam, kad attiecības starp pētniekiem un Likoviem bija kļuvušas gana labas, viņš bija pirmais, kurš piekrita doties līdzi ekspedīcijai uz viņu apmetni. Tur viņš esot ar baudu vērojis, kā elektriskais zāģis sadala baļķi dēļos - šis darbs Dmitrijam parasti būtu aizņēmis vairākas dienas.

Mūsdienu pasaule

Sākotnēji Likovu ģimene bija ļoti atturīga pret svešinieku dāvanām - pirmajā sastapšanās reizē saime no ģeologiem pieņēma vien trauciņu ar sāli. Karps Likovs esot teicis, ka dzīve bez tā pēdējos četrdesmit gadus ir bijusi "tīrās mocības". Laikam ejot ģimene gan pieņēmusi dažādas veltes - dakšas, nažus, graudus un, visbeidzot, pat papīru un pildspalvu. 

Visspēcīgāko reakciju esot izraisījis ģeologu apmetnē esošais televizors. Pēc tā skatīšanās gan Karps, gan Agafija ir nodevušies ilgstošām lūgšanām.

Viena no skumjākajām Likovu ģimenes stāsta daļām ir viņu liktenis pēc mūsdienīgu cilvēku sastapšanas. 1981. gada rudenī savai mātei pievienojās trīs no Likovu ģimenes bērniem - Savinu un Natāliju aizsaulē aizsauca nieru mazspēja, kas bija iegūta no ilgstošiem nepilnvērtīgas pārtikas gadiem, savukārt Dmitrijs nomira no plaušu karsoņa, kas, visticamāk, viņam izveidojās no svešiniekiem iegūtas elpceļu infekcijas dēļ.

Ģeologi piedāvāja viņu aizvest uz slimnīcu, taču Dmitrijs bijis kategoriski pret to - pat nāves priekšā viņš nepameta savas ģimenes ticību.

"Mums tas nav ļauts. Cilvēks dzīvo tik, cik tas Kungs ir viņam devis," pirms nāves esot čukstējis piedzīvojumus mīlošais vīrietis.

Karps un Agafija atteicās pārvākties uz pilsētu vai uzmeklēt sen pazudušos radiniekus. Viņi pārbūvēja savu mitekli un turpināja dzīvot kā iepriekš.

Likovu ģimenes tēvs mira 1988. gada 16. februārī, 27 gadus pēc savas sievas Akulinas. Agafija viņu ar ģeologu palīdzību apglabāja kalnu nogāzē.

Kopš Karpa nāves 1988. gadā Agafija ir pēdējā no Likoviem, kas palikusi dzīva. Viņa joprojām dzīvo izolētībā, tomēr daudz brīvāk pieņem palīdzību no ārpasaules. Viņas stāsta iespaidoti, cilvēki ved viņai pārtiku, vecticībnieku avīzes un citas vitāli nepieciešamas lietas. Viņa pat paviesojusies pilsētā medicīniskos nolūkos, kā arī - lai apciemotu radiniekus.

Tomēr Agafija joprojām nevēlas dzīvot civilizētajā pasaulē. Tā viņai joprojām ir sveša. Izdevumam "Vice" viņa klāstījusi, ka viņas organisms spēj paciest tikai to ūdeni, kas nācis no vietējās upītes, bet pilsētas gaiss nav elpojams. Pat ēdiens no ārpasaules viņai atgādina par pasaules ļaunumu, proti, viņa nepieņem iepakojumus, uz kuriem ir uzdrukāti svītrkodi. Tos viņa un citi vecticībnieki uzskata par velna zīmi.

"Tas ir Antikrista zīmogs. Cilvēki man reizēm nes sēklas, uz kuru iepakojumiem ir svītrkodi. Es šos iepakojumus nekavējoties sadedzinu, bet sēklas iestādu. Antikrista zīmogs pasauli novedīs līdz galam," izdevumam "Vice" teica Agafija.

Tiesa, civilizācijai ir sava pozitīvā puse. Kad pētnieki reiz jautāja Agafijai, vai dzīve bija labāka pirms pētnieku ierašanās, Agafija atbildēja īsi: "Toreiz mums nebija sāls."

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO