/nginx/o/2020/03/27/13029135t1h0072.jpg)
Četras māsas pēc 42 gadiem visas kopā
FOTO: Foto: Zemgales Ziņas/Eva Pričiņa. Apstrāde: Portāls "Apollo"
Šī gada 14. martā kādās lauku mājās Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagastā satikās četras māsas, vienas mātes meitas, kas līdz šim brīdim domāja, ka ir tikai trīs.
Pēc portāla "Apollo" publiskotā "Gaidi mani" cilvēku, kurus meklē un gaida, saraksta meklētās Sanitas Matvejevas paziņa atpazina, ka tiek meklēta Lienīte Jansone, kura patiesībā ir Sanita. Sekoja zvans "Gaidi mani" brīvprātīgajam Mārtiņam Ziebergam. Un šim stāstam ir laimīgas beigas.
"Jā, lūk, Lienītes draudzene pamanīja portālā "Apollo" mūsu ["Gaidi mani"] sarakstu ar cilvēkiem un viņa neatkāpās no viņas, kamēr viņa man nepiezvanīja," portālam "Apollo" priecīgs paziņoja Ziebergs.
"Tā mēs visi vienu sestdienu satikāmies un trīs māsas kļuva par četrām." Māsu satikšanos dokumentēja avīze "Zemgales ziņas".
Nav zināms, kā un kāpēc pirms 42 gadiem no Rīgā dzīvojošas ģimenes tika izņemta divus gadus vecā Lienīte un nodota adopcijā citā ģimenē. Notikušajā iesaistītie cilvēki ir miruši vai arī tik veci, ka neesot jēgas viņiem prasīt kādu paskaidrojumu vai vēl jo vairāk atbildību.
Viena no māsām Terēze Ežmale teica, ka bija noraizējusies, ka pēdējā naktī pirms tikšanās ceļus noklājis ledus un sniegs, kas apgrūtināja diezgan tālo braukšanu uz Jaunsvirlauku.
Taču, priecīgi satikušās, māsas runāja par to, ka šoziem nebijušais sniega baltums vedina domāt, ka viņu attiecības sāksies "no baltas lapas".
/nginx/o/2020/03/27/13029136t1hbc1b.jpg)
Četras māsiņas un "Gaidi mani" brīvprātīgais Mārtiņš Ziebergs
FOTO: Zemgales Ziņas/Eva Pričiņa. Apstrāde: Portāls "Apollo"
"Cik tālu tu atceries bērnību?"
Trīs māsu Baibas, Terēzes un Kristīnes meklētā ceturtā māsa Sanita Matvejeva (Lienīte Jansone) stāsta: "Kad biju maza, mana vecāmāte [audžumātes māte] man vairākkārt jautāja: "Cik tālu tu atceries bērnību? Un es viņai stāstīju, ka atceros brīdi no divu gadu vecuma, kad tiku atvesta uz mājām un vecāmāte man nāca pretī ar lielu baltu lāci. Man, protams, vienmēr paskaidroja, ka es toreiz tiku atvesta no slimnīcas nevis bērnu nama."
Sanitas mātei [audžumātei], kas viņu ir uzaudzinājusi, tagad jau apritējuši 86 gadi. Par adopcijas tematu viņa nekad agrāk ar audžumeitu nav runājusi.
Uzzinot par māsu sarunāto tikšanos, māte teikusi: "Tu taču man paliec meita!?" Sanita atbildējusi, ka par to taču nav nekādu šaubu. Viņa ir pateicīga par rūpēm un gādību, ko saņēmusi ģimenē.
Adopcijas noslēpumu, ko visos laikos ir aizsargājis likums, Sanitai izpauda vecāmāte, kas mājās no bērnu nama viņu sagaidīja ar balto lāci. Sanita pastāstīja, ka "tas bija īsi pirms manas 18 gadu jubilejas. Varbūt vecāmāte juta, ka viņa ilgi vairs nedzīvos. Mamma todien bija izbraukusi uz pilsētu, bet vecāmāte ar lauztu gūžu gulēja gultā. Tad viņa mani pasauca - "Sani, nāc šurp!" - tas bija mans mīļvārdiņš," paskaidro Sanita Matvejeva.
Toreiz vecāmāte viņai likusi no sekcijas atvilktnes izņemt ar gumiju apvilktu lādīti. Tajā glabājies padzeltējis dokuments, kurā bija rakstīts, ka Rīgā no Juglas bērnu nama tiek adoptēta 1977. gadā dzimusi meitene Lienīte Jansone Haralda meita, kas tiek pārsaukta par Sanitu Matvejevu Jāņa meitu.