Jā ar Rimantu Ziedoni. Aurēlija Anužīte-Lauciņa

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Par kuplas ģimenes dzīvi, aktrises profesiju, vistu audzēšanu Rīgā, ikdienas izaicinājumiem un "Jā" līniju lielākās dzīves grūtībās - atklāta saruna ar aktrisi Aurēliju Anužīti-Lauciņu raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni". 

Sveika, Aurēlija!

Sveiks, Rimant!

Es zinu, ka tu nemaz tik dedzīga neesi uz publicitāti un ne vienmēr aicinājumiem uz intervijām atsaucies, tāpēc paldies, ka atsaucies mūsu raidījumam "Jā".

Varbūt vēlāk dramatiskā nopietnībā parunāsim arī par atomu skaldīšanu, bet man ir viens jautājums – mani nedaudz samulsināja, ka tu audzē vistas Mežaparkā. (Smaida.) Mežaparks ir rajons, kurā audzē sanbernārus, spanielus, Bernes ganu suņus, turpat netālu ir zoo, tur ir žirafes un tā.

Kamdēļ tu to dari? Tas izskatās pēc kontrkultūras izpausmes.

Tu zini, baigi interesanti, jo tās vistas es vienu gadu ieraudzīju pie kaimiņiem. Viņas staigāja pa dārzu. Tad mums ar bērniem bija galvenais maršruts apskatīt tās vistas. Un es nevarēju saprast iemeslu, kas velk tur bērnus.

Tie kaimiņi bija mūsu draugi, tad mēs gājām iekšā apskatīt, kā tad ir vistas audzēt, un kādu gadu ar Andri turējāmies pretī. Kā ir, kad iestādīti melleņu krūmi, rododendri, viss, ko tu esi ar sirdi iestādījis. Ir skaidrs, ka tā vista visu izrakņās. Bet tomēr uzvarēja vista.

Jo es pa gadu par vistām visu izlasīju un sapratu, kā viņas tiek dalītas raksturos, kā uzvedas, vai iet blakus saimniekam kā suņi. Ir ļoti skaļas vistas, ir klusas. Tā ir ļoti interesanta pasaule. Un tad es sāku interesēties.

Ir tādas, kas vairāk dēj, ir tādas, kas mazāk dēj. Un tad es sāku meklēt vistas. Es dzinos uz dažādām Latvijas pilsētām, lai atrastu piemērotākās.

Un es sapratu, ka tādas vistas, kādas es gribu, es nemaz nevaru tik viegli dabūt.

2

Bet tur vajag arī mentāli piemērotu vistu.

Jā, man bija lavanda, kas zilās olas dēj, tas bija tāds wow. Tad vainidotas man ļoti patika, tad džersijas, viņas bija ļoti lielas, tās bija kā kaķi - bērni viņas nēsāja uz rokām.

Kad pie meitas atnāca draudzene, meita teica – aiztaisi tās vistas ciet, viņas konkurē ar mani, visi draugi grib ar tām vistām. Tā kā tās vistas Mežaparkā...

2

Es ļoti daudz esmu redzējusi vistas Anglijā, Jorkšīrā.

Vistu olās holesterīns ir daudz. Kamdēļ neaudzēt paipalas? Paipalu olās nav holesterīna.

Paipalu olu čaumalas ir arī labs kalcija avots. Bet es tā palasīju internetā, ka tā ola ir ļoti svētīga organismam. Un, ja es zinu, ar ko es baroju savas vistas, tad es zinu, ka tās olas ir zelta vērtas.

Paklausies, tu esi vienā humora raidījumā definējusi klasisko teicienu, ka latvietis ir nobijies lietuvietis. Savukārt man bija leišu priekšnieks vienā izdevniecībā, un es viņam teicu – zini, lietuvieši jau tie paši latvieši vien ir. Tikai runā latviešu valodas dienvidu dialektā. Viņš manu humoru nesaprata, viņš iepleta lielas acis. Bet varbūt tur kaut kāda taisnība ir šajā teicienā, ka latvietis ir nobijies lietuvietis? Man ir iespaids, ka lietuvieši ir šiverīgāki, ir kustīgāki.

Tu esi vairāk nekā 20 gadus Latvijā. Kādi ir tavi novērojumi? Kādas ir lielākās atšķirības starp latviešiem un lietuviešiem?

Nu jau trīsdesmit gadi Latvijā.

Latvietis ir nobijies lietuvietis, nevis bailīgs lietuvietis. Tā nozīmes atšķirība ir ļoti būtiska un smalka.

2

Tas nozīmē, ka es pabaidīšos, paklausīšos, padomāšu, es izštukošu to viltīgumu drusciņ, es apiešu apkārt, un tad ar pretjautājumu tā kā izvairīšos. To varētu saukt par diplomātiju, bet lietuvietis droši vien bliezīs pretī. Nu tā. Es pateikšu, bet es pēc tam atvainošos.

Tas "nobijies" ir ar pozitīvu noti, varbūt tas tā humorā skan. Bet es ievēroju no 90. gadiem – lietuvieši visu ko ātri uzblieza – žžž, žžž. Bet te Latvijā vēl nekas nav, latvieši nogaida, un tad tā stabili – vairāk un tā.  

Bet vēl par to, ka tas latvietis ir nobijies. Man ļoti patīk salīdzinājums par teātriem. Kā ir Rīgas un Viļņas krievu teātros. Krievu drāma Rīgā ļoti atšķiras no krievu drāmas Viļņā. Viļņas krievu teātrī ir pilnīgi citāda skatītāju reakcija, emocionāli neaizturēta, biežāki aplausi izrādes laikā, bravo.

Latvijā ir gan atturīgāka publika.

Jā! Tas ir tas. Lietuvieši saka – klusa cūka dziļu sakni rok, latvieši saka – tie klusie ūdeņi ir dziļākie. Bet vispār es domāju, ka tā nevar salīdzināt tos cilvēkus, kas ir mākslas pasaulē.

Mākslinieki varbūt ir solidārāki visur pasaulē.

Tu ieminējies, ka latvieši varbūt ir diplomātiskāki. Man šķiet, ka ir otrādi, ka lietuvieši ir diplomātiskāki. Nu viens piemērs no vēstures. Padomju okupācijas laikā lietuvieši sastājās komunistiskajā partijā un pārņēma varu no iekšienes. Latvieši - nē, mēs nekādā gadījumā to nedarīsim. Un latviešiem tur gandrīz nekādas ietekmes nebija. Kādi ir rezultāti? Lietuvā no bijušās padomju savienības imigrantu tikpat kā nebija, es nezinu, varbūt 5%. Latvijā vismaz trešdaļa. Lietuvieši tai brīdī nostrādāja diplomātiskāk, viņi arī novirzīja visus spēkus uz lauksaimniecību, kamēr Latvijā tika attīstīta biznesa loģikai neatbilstoša industrializācija, kura prasīja darbaspēku no Padomju Savienības. Piemēram, arī tur es saskatu lietuviešu diplomātiju.

Es tur saskatu komandu. Komandu – mēs esam lietuvieši, tas ir mūsu. Tas tā sajūtu līmenī. Bet, ja es no malas vēroju latviešus, tad man arī liekas, ka problēma ir tajā vienotībā. Viņš padomās, aha, ja es tā izdarīšu... Ir tāda neuzticība, tā gan vairs nav diplomātija... Bet, ja es vēroju, kā cilvēki runājas, kā pa telefonu komunicē, tur arī parādās tā atšķirība.

Nu, es improvizēju tagad. Es nezinu, kā ir Viļņā, bet, ja tu Rīgā ej, pat ne Rīgā, kaut kur laukos tu ej pa tukšu ceļu un tu pasmaidi vai uzrunā, tas cilvēks var nodomāt, ka tu esi nenormāls vai tu gribi kaut ko no viņa, bet, ja tu aizbrauc kaut kur uz Bavāriju, tā ir norma. Lietuvā droši vien pasmaida vairāk.

Es domāju, ka Lietuvā gan pasmaida, gan komplimentus pasaka, es jau esmu te pieradusi – kas tad nu vēl būs, kāds ar mani tagad runās?! Arī, ja tu kafejnīcās ej, tad tā mūzika ir dikti atšķirīga. Viļņā mūzika, tādā iedomātā skalā ir 10 – 11, un visi čalo. Tad Rīgā ir labi, ja pieci. Kad jūs ienācāt, es tā klusiņām runāju. Es bērnus mācu, ka runājot Mežaparkā, protams, ir jārunā klusu (čukst), tur tālumā tu vari pakliegt. Šeit arī kafejnīcās cilvēki runā klusu, tikai lēnām, kad publika iesilst, parādās kādas augstākas skaņas, tas notiek lēnāk un ilgāk.

Man jau patīk, kad tu aizbrauc uz kādām kāzām, tad visi sākumā mierīgi runā un tad jau runā visi, un neviens nevienu neklausās.

Bet vēl viena līnija, no kurienes lietuviešiem varētu nākt diplomātija – tas ir tas stabilais katolicisms, kas ir lietuviešiem un poļiem. Ja cilvēks iet izsūdzēt grēkus, viņam tas ir diplomātiski jāapdomā, kā viņš to noformulēs, kā viņš tos savus grēkus pasniegs. Tas jau ir literārs un diplomātisks treniņš, kā cilvēks izsūdzēs savus grēkus. Un varbūt, ka no turienes nāk lietuviešiem diplomātija, un tā savāktība, kopā būšana vairāk. Es zinu, ka tev vienmēr klāt, tuvumā ir Bībele. Tā ir, ja?

Es varu tagad atnest. Es tieši nupat domāju, ko es... Man tā visa ir sastrīpota, sarakstīta, kurā datumā... Bet tu izlasi un tā uzreiz nesaproti – kas tas ir? Kas tas ir? Katra tā frāze, teikums strādā tevī gadiem ilgi, tie ir romāni, filmas. Viss tur ir vienā teikumā, tur ir grāmatas, ko tu vari pētīt, fantazēt ap to visu.

Tad es izlasīju to vietu – ka katru darbu, ko tu dari, tu dari Dievam par godu. Cik svarīgi ir katru darbu dzīvē mīlēt. Es esmu sevi tā piespiedusi, kāda loma, ja tev nepatīk... Ja tev nepatīk, tad viss ir slikti. Tad kaut kāds kritiskais gars ieslēdzas, bet ja tu atrodi, paskaidro sev, kāpēc tas cilvēks ir tāds vai šitāds, tad...

Tur par to katolicismu runāji, par grēksūdzi, tad es domāju, ka katolim uz grēksūdzi ir vieglāk aiziet, nekā luterānim.

Es to esmu piedzīvojusi, jo pie katoļiem es tur esmu tajā būdiņā, mēs viens otru neredzam. Es to zinu, es kā bērns esmu formulējusi tos grēkus. Un padomju laikā mēs vienalga visi gājām, mūs nekas tur nevarēja traucēt – vai amatu ieņemšanas dēļ vai kā. Visi gāju uz baznīcu.

Un tad bija tie eksāmeni pie pirmās komūnijas, arī bija jāiziet grēksūdze. Un bija tas, ka mani augstu novērtēja – manu grēksūdzi. Es aizvakar iedomājos – bet kā? Ja es neieslēdzu augstprātību, iedomību un pieslēdzu lēnprātību, pazemību, kas ir veselības pazīme, tad es sapratu, ka tam pieaugušam, garīgam cilvēkam ir skaidrs, ka tas bērns bija iepakojis tos savus grēciņus skaistā dāvaniņā ar saitītēm. (Smaida.) Bet Viņš jau to visu redz. Tāpat kā es redzu, ja mani bērni grib kaut ko... Nu, tu saprati, mēs taču redzam cauri.

Bet tu aizej pie luterāņu mācītāja, kur nosēdies viņam priekšā, aci pret aci, vārds pret vārdu, sirds pret sirdi. Tur nav liekulības, tur nevar izsprukt.

Kristietība tev nāk no ģimenes, vai tu kādā dzīves posmā pati esi pie tās nonākusi?

Ļoti, ļoti no ģimenes. Paaudžu paaudzēs. Kad es atnācu ar to oktobrēnu nozīmīti, mana tante uzspļāva tai virsū. Man skolā bija iestāstīts, cik tas ir labi! Un runāt nevarēja, visi bija Sibīrijā, viens tika paslēpts šķūnītī. Runāt nevarēja, bet uzspļaut varēja. Un viņas uz mašīnītēm tulkoja kristīgo literatūru otrajā stāvā.

Ir Bībele. Un tā palīdz tikt pāri krīzēm. Tā ir ikdienas pavadonis?

Tu zini, bez liekulībām – tas ir diennakts pavadonis. Tas arī sapņos ir pavadonis.

Ļoti bieži jau cilvēki uz baznīcu aiziet tikai tad, kad viņus ķer kāda nelaime.

Bet arī tas ir labi, vai ne?

Arī tas ir labi.

Tas varbūt ir tas zvaniņš, kas pamudina.

Ja ir normāla kauna sajūta, tad ir kauns, kad vajag palūgt – es tagad palūdzu, bet ikdienā [Dievu] aizmirstu. Man tāpēc tā paldies teikšana, pastāvīgais dialogs – tas ir īstais. Vienalga, varbūt es tajā brīdī runāju ar kādu cilvēku, bet paralēli ir mans pastāvīgais dialogs ar Dievu.

Vai Tev ir arī citas metodes, kā tu strādā ar sevi? Vai ir arī citi ceļi tavā pieredzē, kā tikt pāri krīzēm?

Tas galvenais tomēr ir mana ticība. Kad tev zūd pamats zem kājām, ticības spēks ir lielāks. Es esmu dialogā ar Dievu – ko tad es varētu lietas labā darīt?

Man bieži ir svarīgi sākt ar sevi, sakopt sevi, sākt kādu darbību. Citā gadījumā ir jāpalasa grāmata vai jāiet ravēt. Vai jāpaņem slota, jāizslauka grīda. Ātri kaut ko vajag. Var sākt mēbeles pārstumdīt. Man tas redzamais rezultāts, kad tu ravē, apkop kādu augu. Tu arī no sevis kaut ko nevajadzīgu izravē.

Man patīk ar sniegu darboties, es uztaisu bērniem tādus sniega parkus dārzā, tad atnāk visa klase un mēs spēlējamies. Es zinu atbildi, nevis nezinu.

Radošums, pieņemt situāciju un radoši pret to izturēties. Mēģināt radoši no situācijas iziet, un tad jau parādās jebkurš tas darba rīks.

2

Es atbildēju vai nē?

Nu, es varbūt gribētu kādu konkrētu piemēru. Mūsu raidījums ir "Jā", pie mums šad tad atnāk psihoterapeiti, tāda veida speciālisti un dod padomus, kā tikt ar krīzēm, sevi galā. Vai tev ir bijuši gadījumi, kad tev vajadzējis īpaši saņemties, īpaši strādāt ar sevi?

Tādi gadījumi ir pēc dzemdībām. Tukšuma sajūta un ka viss tagad ir mainījies, ienāk tas cilvēciņš tavā dzīvē. Tas var būt dažas minūtes, man ienāk prātā – kas, man tagad depresija ir? Bet man visu mūžu skan manas dakteres vārdi – nē, nē Aurēlij, tās ir tikai skumjas. Viņa vēl ar tādu humoru, vieglumu – tās ir ļoti lielas skumjas.

Un tad es – kā ar skumjām var tikt galā... Ar visām milzīgajām sāpēm, tā, ka tu paģībt varētu. Asaras tek, dzeru baldriāņus, nelīdz. Ir jau skaidrs, ka tā vētra aizies, bet tajā mirklī – ar to man arī jādzīvo – tā liekas mūžība.

Jā, un tā sevis sakopšana, izmazgāt matus un tad sarullēt.

Pa maziem solīšiem.

Izmazgāt matus un sarullēt! Uzkrāsot skropstas. Viss – pāriet. Zelta metode.

2

Dzemdības. Jūsu ģimenē ir bērnu pulks. Cits netiek galā ar diviem bērniem, tu tiec galā ar sešiem. Tas jau pats par sevi ir pamatīgs "Jā" process. Vai tev ir kādi audzināšanas pamatprincipi, metodes, knifi?

To ir daudz, attīstības procesā. Es ļoti bieži nonāku situācijā, kad nezinu, ko darīt.

2

Tad ir kaut kādi krīzes posmi, kad viss mainās un tev ir jāpielāgojas un jāizdomā, kā rīkoties. Bet skaidrs, ka ar vairākiem bērniem ir daudz vieglāk, nekā ar diviem vai vienu bērnu.

Mums mājā vienmēr ir vēl vairāk bērnu, jo ciemiņi nāk pie mums, mūsu ir pārāk daudz, lai mēs tiktu ciemos.

2

Tā doma ir tāda – jo to bērnu ir vairāk, jo vairāk viņiem interešu. Tiem, kam ir astoņi un seši gadi, jau ir sava komanda, dvīņi ir sava komanda, tam, kam ir 14, viņš ir vientuļš. Nu, tad viņi kašķēties sāk, īpaši tagad, kad dzīvojam mājās, viņi neiet skolā un dārziņā. Tad vajag vienu cilvēku no malas, kas var sajaukt to sulu, kas sastāvējusies.

Vai strādā tas princips, ka tie lielākie vāķī tos mazākos? Kā daudzbērnu ģimenēs mēdz būt.

Es domāju, ka strādā. Man strādā, bet tomēr gribētu būt tā kā iejūtīga pret to lielo bērnu. Tu nevari viņu izmantot.

Ja tas paliek mīlestības robežās, ja tas nepārkāpj kādas galējības, tad ir OK. Protams, tas strādā. Un viņi viens no otra mācās, tie mazākie mācās no tiem lielākajiem, pakāpjas augstāk attīstībā.

Ja bērnu ir maz, divi vai viens, viņi daudz ko nesaprot. Manējie pamana, redz, jūt, ātrāk reaģē uz lietām, varbūt tā. Tā ir tā palīdzība, kā es to redzu ikdienā.

2

Man ir pēdējā laikā iespaids – vai vecāki pārāk neseko kādām teorijām, intelektuālām konstrukcijām, kā būtu jāaudzina bērns. Katrs bērns jau ir citādāks. Tu jau nevari bērnu audzināt pēc vienas shēmas. Katram jau vajag savu piegājienu.

Jūs esat daudz. Vai ir kādas ģimenes tradīcijas, kad jūs visi savācaties kopā?

Jā. Tās ir svētdienas pamatā, kādreiz izjūk, bet mēs ļoti pieturamies pie tā. Parasti mēs svētdienās visi kopā esam pie pusdienu galda. Tas ir tik jauki iegājies, ka man nav pat vairs jāsaka.

Kad mēs dzīvojam Austrijā, tad ir kaut kādi draugi jau līdzās, jau visiem tas ir pieņemts - ir tas lielais galds, visi kopā rušinās, visi visu saliek. Un tad ir tā Tēvreize. Kurš grib šoreiz skaitīt? Tur ir jāsaņemas. Tie cilvēciņi tomēr saka – es gribu. Man pašai ir bijis grūti, tur baigo drosmi jāsaņem. Un ir arī, kad citu cilvēku klātbūtnē tev ir grūti lūgt. Tās ir tās pusdienas, tā kopā būšana. Un gadiem ilgi. Man tas liekas dikti jauki, būt kopā.

Man tā kopābūšana ir ļoti svarīga. Tajā brīdī ir kaut kas vairāk par ēšanu.

2

Tāda drošības sajūta, ka pulks riņķī, vai ne?

Jā.

Un ka tā nākotne arī būs forša – ar mazbērniem.

Tu ieminējies, ka tavi bērni mājās strādā. Kāda ir tā darba dalīšana? Ko dara tie lielākie un ko dara tie mazākie?

Tie ir mājas darbi – lielākais ir ielu tīrīt. Katram kaut kas ir jādara. Un, ja es redzu, ka kādam ir ekrāns priekšā, un es strādāju, tad tas nav pareizi, jo mums jādara kopā. Jo es to nedaru sev, es to daru bērniem, un tad, ja es to daru bērniem, viņiem jāpiedalās. Viņi piedalās visos mājas darbiņos.

Mums ir draudzene, kurai ir pieci bērni, viņa ir uzrakstījusi lielu tabulu, kur bērns var redzēt, ka viņš var arī nopelnīt. Un visvairāk viņš var nopelnīt par to darbiņu, kuru pats ir pamanījis. Tas man šķiet visforšākais, nevis, ja mamma norāda to un to, un tas bērns izdara ar garu lūpu.

Vēl vajag iemācīt ar prieku strādāt, tā ir cita pakāpe, lai tas notiek bez uzpūtības – ā, atkal mamma kaut ko liek darīt.

2

Parunāsim varbūt par tavu vīru, darījumu cilvēku Andri Lauciņu. Man ļoti patīk, ka jums ir gājis mūsdienām neraksturīgā, klasiskās literatūras stilā, ka jūs gadu sarakstījāties un tikai tad satikāties. Tas tā nenotiek tagad. Kas jūs saistīja? Simtiem vīriešu un sieviešu paiet garām ikdienā viens otram, bet jūs saslēdzāties.

Es pirmo vēstuli saņēmu e-pastā, un tā pirmā reakcija bija – ahā, mani jau zina, mani dzird, redz. Un tagad man raksta, un es neko nezinu, kas tas par cilvēku?

Biji atturīga?

Noraidoša simtprocentīgi.

Gan jau bija vēl kāds, kas raksta.

Tieši tā, un tad jau uzreiz likās, ka tie ir meža dīvaiņi, kas uzdrošinās rakstīt. Tā ir pirmā reakcija – esi uzmanīga, uzmanīga. Bet man palīdzēja mana draudzene, man nebija datora, nekā, es braukāju pie viņas, lai varētu tos e-pastus izlasīt. Un es nemācēju nemaz apieties un atrakstīt.

Man visvairāk bija svarīgi redzēt rokrakstu. Es tur – ha, hā, hi, hi – kas tad tur? Viņš tik vēsā mierā atbildēja. Es uz pirmo tikšanos arī neaizgāju, jo man kaut kā nelikās pareizi tas viss. Man nelikās pareizi no rīta tikties viesnīcā brokastīs, bet biznesā tas ir normāli.

Man likās pareizi, ka brokastīs pankūkas var pie jūras paņemt līdzi, tā kaut kā. Man nepatīk sabiedriskās vietās... Un tur nebija nekādas apvainošanās, tikai un vienīgi izpratne. Ā, jūs nevarat, Aurēlij, žēl, nu, tad es viens tad tās pankūkas brokastošu.

Un man tad bija tik pārsteidzoši, ka cilvēks, nevis tā kā ievainots kļūst, bet saprotošs.

Un man likās, ka mūs vienoja tā sapratne vienam par otru. Manuprāt, tas ir visdārgākais.

2

Viss pārējais... nu, ko tu teiksi - kādi kopīgi sporta veidi? Tas nestrādā, man patīk māksla, viņam patīk kaut kas cits. Es domāju, ka viņš savā darbā arī ir liels mākslinieks nosacītā ziņā.

Nu, es atbildēju, ja?

Jā, būtību pateici.

Zini, kas man vēl bija ļoti svarīgs – ka jebkurš cilvēks, ar kuru tu tā satiecies aci pret aci, ar kuru tu tā runājies, viņš tomēr atstāj uz tevi iespaidu, tu nevari viņu izdzēst. Bet, ar cilvēku sarakstoties, tu vari viņu pārbaudīt, tu vari uzdot viņam visus jautājumus. Lieki netērējot laiku tiekoties. Tā bija mana attieksme.

Audzinot bērnus, turklāt vairākus, sieviete jau savu "misiju" būtībā pilda, bet tu jau vēl apvieno to ar savu aktrises profesiju. Cilvēki tevi pazīst pēc seriāliem ļoti labi – "Neprāta cena", "Saldā indes garša", tad nesen "Sarkanais mežs" un tā krāšņā filma "Homo novus". Man ir jautājums – vai rodas jautājums par prioritātēm? Vai esi pārlekusi uz ģimeni, bērniem vai tomēr mēģinājusi savienot ar profesiju?

Es domāju, ka nekur neko tā pilnīgi malā neesmu nolikusi. Bet tā ir tā mana iekšējā nepieciešamība, ka mana prioritāte tomēr ir tie bērni, precīzāk ģimene. Es zinu, ka Andris mani noteikti atbalstītu, ja es kaut kur ietu, viņš mani vienkārši grūž. Bet es apzinos pavisam kaut kādu citu lietu – tā realitāte, kuru es daru ikdienā mājās, Andris un auklīte ar to mājās netiktu galā. Tad, pirms es uz mēnesi aizbraucu (filmēties), ir jāietrenē, lai viņi saprot, kā tā sistēma funkcionē. Tas tāpat kā tu strādā lielā darbā, esi priekšnieks, bet pats dari visus darbus, sekretāres, operatora, apgaismotāja – tu dari to viens. Un tur ir tā prioritāte. Bet jā, uz kādu īsu laiku es varu izvēlēties [aktrises darbu]. Tur nav, ka es vienmēr atsakos.

Tu tādu liktenīgu lēmumu tātad neesi pieņēmusi, ka tagad atmetīsi kino un...

Nē, nemūžam, tas būtu muļķīgi. Es nevaru tagad uzņemties kaut ko daudz. Ar laiku...

Tu atsaki kādreiz?

Es atsaku, kad man tēma nepatīk, projektiem, kuri mani neuzrunā. Tam ir jābūt saskaņā ar to, ko es gribu darīt un to, ko es gribu pateikt. Ja mani tas uzrunā, tad es tās prioritātes kaut kādā veidā varu "salikt" savādāk.

Bet tu seko, kas notiek tavā profesijā?

Nē, es nesekoju. Man nav tam laika. Es esmu ļoti godīga. Tā man nav prioritāte šajā brīdī. Es sekoju tam, ko stāsta Latvijas Radio 1, un tad es zinu gan, kur kāda izstāde, atnāk Andris un es viņam visu varu izstāstīt, ko teica tas kritiķis, kas notiek tur vai citur. Un tad man ir tāda sajūta, ka es tur jau esmu bijusi.

Tagad ir padomā kāda loma, kāds ķinītis, TV projekts?

Nē.

Man ir jautājums par saitēm ar Lietuvu. Un radi, ir radi pie apvāršņa, kur aizbraukt uz Lietuvu? Vai pēc zaptsburkām vai marinētiem gurķiem uz laukiem? Vai intelektuāli parunāties? Vai ir vēl visa tava lietuviešu dzimta?

Jā, ir. Tagad tā man vēl paplašinājās, jo vecāki izšķīrās un vēlreiz katrs apprecējās. Tad man šajā posmā ir vēl interesantāk, ka man ir jābrauc apciemot gan viens, gan otrs. Tādas skaistas izmaiņas ir radušās. (Smaida.) Bez liekulības. Ir arī onkulis Viļņā. Jā, man ir radi.

Tikai man ir jāsaprot, ka aizbraukt ar pieciem bērniem... Tikai šogad mēs sākām kustēties, bet pamatā šie trīs gadi, kad mums ir dvīņi, kuri diezgan daudz slimoja, bija dienas un nedēļas, kad tu netiec no mājām ārā. Tas viss ir pāri. Un nu jau mēs beidzot varam ceļot.

Ir tā, Rimant, ja tev ir divi bērni, viņi jātur pie rokām, bet tev ir vēl divi, kurus arī jātur pie rokām, bet roku vairāk nav.

2

Vienu var tādā somā uz vēdera uzlikt. (Smejas.)

Jā, es tā ilgi darīju, 15 kilogrami uz vēdera, 15 – uz muguras, tā var, bet ne ilgi. Tas laiks gan ātri mainās, es ļoti labi zinu, ka tie pirmie divi gadi, tad dārziņš, skola – un viss aizies, viss aizies.

Un līdz šim ir bijis tā, ka viss, ko es uzsāku – mācīties, gleznot, vēl kaut ko izdomāju, tas viss beidzās ar pirmajām bērnu slimībām. Kad ir jāsēž mājās, kad ir jāliek sistēmas, kad ir jāsauc ārsts, tev nav vienkārši citas iespējas kā tikai visu, kas ir mans, atmest. Un tad es iemācījos arī nepārdzīvot par to.

Tas pats ar ceļojumiem. Mums kopā ir astoņi bērni, visi ceļojumi ir bijuši, sākot ar četriem. Viens pāršķeļ lūpu, viens nokrīt no riteņa, viens baseinā pārsit galvu, braucam šūt, mainām [lidmašīnas] biļetes, jo citam atkal ir 39 grādu temperatūra ilgstoši. Vai visas slēpošanas jāsēž viesnīcā. Tajā brīdī es nesekoju, kas notiek teātros, man ir tāds savs teātris, ka... (Smejas.)

Laikam jau tas tas labākais teātris arī ir.

Kā vīrs man saka – man ir aktrise mājās, man ir katru dienu teātris par velti.

Austrija. Jūs visa ģimene bijāt tur prom, tūliņ atkal brauksiet uz Austriju. Mēs tevi noķērām pa to starpu. Kamdēļ tika izvēlēta Austrija?

Ļoti vienkārši. Es Austrijā ļoti labi jūtos. Austrijā man patīk. Kamēr es nebiju bijusi Francijā, man likās, tā būs mana zeme, jau no skolas laikiem – es tur aizbraukšu un ieelpošu to gaisotni, kas man tā kā trūkst šausmīgi. Bet tā nebija, es aizbraucu un vīlos ļoti...

Tūristu bari, netīrs...

Un attieksme, nē nē. Nē, nē, nav mans. Spānija, Portugāle varbūt bija tās vietas, kur bija klusāks un tā. Bet Austrija saistās ar slēpošanu. Un tad mēs arī vasarā sākām braukt ar bērniem.

Un Austrijā mēs ilgi meklējām māju un nevarējām atrast vairākus gadus, tur, kur mēs konkrēti gribējām. Un atradām citā vietā. Skatos "Booking.com": "Aurēlija, jums ir kāds slepenais piedāvājums". Un tas sakrita ar to vietu, kur mana draudzene diplomāte dzīvoja Vīnē, es pie viņas katru gadu braukāju. Un es meklēju, lai nebūtu tieši pati Vīne, bet nedaudz nost, lai būtu tā mierīgāk. Un tas "slepenais piedāvājums" sakrita ar to, ko es biju it kā atradusi, bet nezināju, kas tas ir. Kādi 40 kilometri no Vīnes. Un mēs ar Andri netīšām palikām tai mazajā pilsētiņā, ieraudzījām to visu centru.

Un tad atkal atbraucām tur ar bērniem rudens brīvlaikā. Un viesnīcā uz galda bija bukletiņš ar nekustamā īpašuma piedāvājumiem. Un bērni bija saslimuši, vienam bija pret temperatūru zāles jādod jādod, vēl uz muzejiem bija jāiet un tā, un lidmašīna, un tad viens guļ un otrs guļ, un nevar durvis taisīt vaļā, lai viņi nepamostas... Un es Andrim saku – nu kur tu apstājies? Viņš teica – mēs taču sarunājām, būs mākleris, mēs māju te apskatīsimies. Un tā mēs to nedēļas laikā nopirkām. Un tas nozīmē, ka tā ir mūsu īstā vieta.

Man patīk tie kalni, man patīk tas reljefs, nemitīgi baznīcu zvani, cilvēku smaidīgums. Tur visi iet un ar tevi sveicinās, īpaši vecākās paaudzes cilvēki. Es tur sasmeļos tos smaidus, es kad atbraucu, es vēl kādu brīdi smaidu.

Kādu brīdi.

Kādu brīdi, jā. (Smaida.)

Liels paldies tev par sarunu. Ka atradi mums laiku. Lai tev ir enerģija tām divām pamatlīnijām – ģimenei un arī radošam darbam. Un lai tev ir laba oma vienmēr!

Paldies.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO