Jā ar Rimantu Ziedoni. Arnis Mednis

FOTO: Oskars Lūsis/TVNET

Par dilemmu bērnībā - spēlēt klavieres vai bumbu, senlatviešiem, latīņu valodu, dzīvi pēc insulta pārciešanas, sirreālismu mūzikā, muzikālo darbību un attīstību cauri laikiem un lieliem dzīves pieturas punktiem. Par to visu un vēl vairāk - Rimanta Ziedoņa sarunā ar mūziķi Arni Medni raidījumā "Jā". 

Sveiks, Arni!

Sveiks, Rimant!

Paldies, ka piedalies sarunā ar mums.

Kā lai nerunā? Taču tāpēc ir mute dota.

Šodien ārā saulains laiks...

Kāds būs vakarā?

Sāksim ar jautājumu – kāpēc esi mūziķis, kāpēc izvēlējies šo ceļu?

Man cita ceļa nebija, jo es esmu piedzimis un uzaudzis mūziķu ģimenē. Mani vecāki bija mūziķi, viņu draugi un draugu draugi arī. Es vienkārši neko citu neredzēju un nezināju, kā tikai mūziku. Un pilnīgi loģiski, ka mani – tādu mazu kverpli – aizstiepa uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu.

Alternatīvu nebija vispār?

Es arī jutu, ka man tā jādara. Es tā labi jutos, man tie visi cilvēki likās forši. Mums Rumbulā arī bija tāda vasarnīciņa, mums tur kaimiņi mazdārziņos arī bija vieni vienīgi mūziķi. Tur viens kaut kur spēlēja kaut kādu vijoli un cits kaut ko citu. Un man likās, ka tā ir normāla dzīve, ka tā ir jābūt.

Vai vari mazliet konkrētāk raksturot šos cilvēkus?

Savus vecākus?

Jā, un šo vidi, kas tev bija apkārt.

Kad es piedzimu, mani vecāki Velta un Oskars Medņi dziedāja Valsts korī. Mans tēvs tajā laikā arī bija labs un atzīts vokālais pedagogs, viņš mācīja pareizi dziedāt, tajā skaitā arī man. Es faktiski pareizi iemācījos dziedāt reizē ar runu. Es domāju, ka es vēl nerunāju gramatiski tik labi, kad es jau pareizi dziedāju.

Mums ir interesantas paralēles – man bija auklīte, kas man iemācīja spēlēt zolīti reizē ar runu. (Smaida.)

Ja? (Smaida.)

Teikšu godīgi, es kārtis vairs nespēlēju. Jo, kad es pēdējo reizi 16 gadu vecumā spēlēju kārtis, es sastrīdējos ar savu labāko draugu.

Tad tu esi azartisks, tev vajag uzvarēt?

Jā, man vajadzēja uzvarēt, bet es nevarēju. Es atceros arī, ka bērnībā ar kaimiņu meitenēm spēlēju riču – raču, un tad, ja zaudēju, es aiz lieliem kreņķiem skrēju ap māju un negāju vakarā pankūkas ēst, ko mamma bija izcepusi.

Nu, tāds kā neliels vīrieša pašcieņas aizskārums. (Smaida.)

Nu ja. Jā, jā.

Tās meitenes bija drusku vecākas par mani. Viņām bija kaut kāda stratēģija, ko es kā sīcis vēl nebiju uzķēris.

Bet, nu, tas variants nebija, ka ģimene grib, lai viņu bērns noteikti mācās spēlēt klavieres, bet tas puika to vien domā, kā tikt vaļā no tām klavierēm un tikt ārā pagalmā dauzīties?

Nē, nē, gribējās dauzīties. Tās klavierspēles bija tas briesmīgākais, kas varēja būt. Jo tas bija diezgan sarežģīti.

Un visi puikas sit bumbu, bet man ir – ti, ti, ti, ti. Un tas man likās baigi netaisnīgi. Un ar to klavierspēli man gāja kā pa kurmja rakumiem. Bet es sapratu, ka bez klavierspēles es nekur nevarēšu tikt.

Un tad savulaik bija tāds dāņu karikatūrists Bidstrups. Un viņam bija tāda karikatūra, ka tam bērnam liek klavieres spēlēt, dzen viņu uz priekšu ar žagariem. Un tad viņš sāk spēlēt pats, un tie vecāki atkal vairs nevar izturēt, ka viņš tur visu dienu dragā, un viņu atkal ar žagaru dzen nost.

Man tā bija laika periodā, kad man bija kādi 15 – 16 gadi. Kad es pieķēros pie džeza un sapratu, ka tādi mani klases biedri kā Harijs Bašs un citi tehniskā ziņā atrodas man trīs apļus priekšā, ka man viņi ir jānoķer tagad.

Un tad es kā nenormāls caurām dienām un naktīm vingrinājos klavieres, lai atgūtu nokavēto.

Bet tajā futbola bumbu periodā man bija baigās mokas, ka visi sit futiņu, bet man jāsēž pie klavierēm.

Un mani vēl piemeklēja tāda nelaime, ka man pa vasaru bija jādzīvo Rumbulas dārziņos. Maniem vecākiem tur bija tāda mazmazītiņa vasarnīciņa, tāds ķirbju namiņš. Un es tur dzīvoju savā laimē un bezrūpībā līdz brīdim, kamēr kaimiņos meitene, kura arī mācījās klavieres, kura mani apspēlēja riču – račā... Un viņai neizbēgami vajadzēja vasarā vingrināties, un viņi pa vasaru noīrēja klavieres.

Mazdārziņš, viena ābele, lociņi un klavieres.

Un tā nelaime bija tāda – kad es pavasarī beidzu savu mācību sezonu, tad vasarā tur kaimiņos, 20 – 30 metru attālumā ieviesa tās klavieres. Un mana mamma klavierskolotājai lepni paziņoja, ka man arī pa vasaru var uzdot tās klavieres. Līdz ar to man vasara bija pagalam.

Puikas brauca ar riteņiem peldēties, un es, protams, negāju spēlēt. Beidzās tas ar to, ka tas briesmīgākais laiks bija augusta beigas, kad es pa vasaru nebiju neko iemācījies. Un 1. septembrī man jāiet uz skolu, un kādā 3. septembrī man ir pirmā klavierstunda... Un mana mamma – ko tu tur, es tev tur... Un es skatos, mani čaļi jau tur iet gar māju ar bumbu padusē, bet es tur kaut ko – pļam, pļam, pļam. Viss, pietiek!

Jā, bet bija kaut kāds brīdis, kad tu vecākiem pateicies. Ka bija OK.

Nē, nekāda OK nebija. Man bija jāsāk viss no nulles, un es ķēros kā ārprātīgs pie tās klaviertehnikas attīstīšanas, kad mani bija 14 – 15. Un tad es rāvos kā Ēģiptes vergs.

Lai kaut cik uzdzītu to formu. Es nezinu, vai man izdevās vai neizdevās, bet kaut kādā veidā es tās klavieres apguvu. Godīgi sakot, ja man šobrīd uzliek kādas Mocarta sonātes notis, tad tur nekas nebūs, es neko nenospēlēšu. Tā mana sfēra... Kā man pēc tam attīstījās ar džezu, roku un popu – tur ar notīm darīšana ir maza. Tur pārsvarā ar sajūtu viss notiek, džezā ir sajūta.

Protams, ka tur ir tēma un harmonijas, bet tēma ir notīs, bet harmonijas pierakstītas ar burtu, teiksim, C7, tas nozīmē – do septakords. Un man vienkārši vajag tikai to burtu, un es zinu, kas man tur būs. Un faktiski man drīzāk ir jāmeklē nevis tās notis, bet tā sajūta.

Improvizācija.

Improvizācija nāk pēc tam, bet pamatā ir šī sajūta. Tā improvizācija vispār ir tāda diezgan bīstama lieta.

Kad tev bija skaidrs – alternatīvu nav, es būšu mūziķis? Kad tu to saprati?

Es to sapratu diezgan agri. Pilnīgi skaidrs tas bija 15 – 16 gadu vecumā, kad es ar to džezu sasitos. Tad es sapratu, ka gribēšu spēlēt džezu – vai sitiet mani nost. Bet es jau no agras bērnības sapratu, ka man būs mūzika, jo es jau bērnībā neko citu neredzēju.

Man mūzika bija visapkārt.

Pat tajos dārziņos, kas bija iedalīti Valsts kora dziedātājiem, arī tur visi apkārt bija mūziķi.

Tur arī miera nebija.

Jā, jā, tur arī miera nebija.

Nu, paplašs jautājums. Es gribētu izrunāt ar tevi, kā ir attīstījusies, veidojusies un transformējusies tava muzikālā gaume. Varbūt mēs varam pa solim pamazām to izrunāt. Piemēram, "Odis". Kāpēc funky? Es neatceros, ka padomju nometnē kāds spēlētu funky.

Nē, nespēlēja. Igauņiem bija pāris grupas, kas to spēlēja, bet tas bija vēlāk. Tā kā mēs bijām pirmie. Tas nebija ne tikai Padomju Savienībā, Eiropā tas nebija daudz.

Varbūt kādi poļi, ungāri, kur tā mūzika bija sazarotāka.

Tiem varbūt. Šī mūzika ļoti dziļi sakņojas Amerikas muzikālajā kultūrā, pārsvarā, protams, afroamerikāņu. Bet tas funky transformējās arī par blūzu, par rhythm and blues, par rokblūzu. Bet visas tās saknes bija Amerikā.

Kāpēc funky? Nu, mani domubiedri. Indris Orups un citi, kas bija no agras jaunības, mums visiem tā muzikālā gaume bija līdzīga. Un visa tā enerģija aptvērās ap to stilu, kas sakņojās džezā, blūzā, tajā Amerikas galā.

Un vēlāk kā transformējās tavas muzikālās intereses?

Vēlāk es aizgāju uz poproku. Bet vispār es esmu lielais kokteiļu taisītājs.

Vai es lēkāju. Jo man nav miera, es visu laiku kaut ko lieku kopā.

Teiksim šobrīd es lieku kopā viduslaiku mūziku ar elektroniku. Lieku kopā viduslaiku intrumentus ar sintezatoriem un tādām lietām. Es visu laiku kaut ko miksēju. Tad es parādīšu. Reku ir albums "Mana tautasdziesma", kur es miksēju tautas mūziku ar dažādiem stiliem, arī ar to pašu funky. Tas ir realizēts projekts un būs koncertprogramma, mēs gaidām tikai brīdi, kad atsāksies koncertdzīve.

Nu, man tā miksēšana visu laiku ir vajadzīga, teiksim, pie gurķa pievienot saldējumu.

Jā. Un kas tur sanāks?

Un kas tur sanāks. Es teikšu godīgi gan, ka ne vienmēr tie mani miksējumi ir saprasti. Ir bijis, kad ir saprasti, ir bijuši gadījumi, kad publika rausta plecus - ko, kā, kāpēc? Vai ne...

Man var nedot ne ēst, ne dzert, bet man vajag iet pa ceļu, kura nav. Man vajag iet pirmajam ar mačeti un cirst džungļus.

Lai pašam nav garlaicīgs process, vai ne?

Nu, droši vien. Es nevaru iet pa kaut kādu iestaigātu ceļu. Man vajag līst caur kādiem pakšiem, krūmiem, tur es neko nevaru padarīt, tas man ir jau sen. Un no tā es netieku vaļā, kaut gan tā matu krāsa jau ir...

Jā, nu "Sirreālisms mūzikā", tur jau tas parādās...

Tas ir viens no tiem stāstiem, ko neviens nesaprata.

Tev sirreālisms arī dzīvē patīk?

Kā mākslas veids man ļoti patīk.

Bet var arī sirreāli dzīvot.

Nezinu par to, kā ir sirreāli dzīvot. Es palasīju Salvadora Dalī biogrāfiju un nesapratu, vai viņam mikroshēmas kaut kādas ir bojātas vai viņš vienkārši ir veikls mārketingā. Par sirreālu dzīvošanu es neko nezinu, tā ikdienā es cenšos dzīvot bez sirreālisma. Bet mūzikā es cenšos kaut ko tur jaukt un veidot.

Mēs esam Kobes parkā?

Jā, jā.

Tas dīķis ir ar kaut kādu vārdu?

Es nezinu, kāds vārds ir tam dīķim. Varētu būt, ka Kobes parkā ir Kobes dīķis.

Šī ir tava vieta, kur tu staigājies?

Jā, es arī gar Māras dīķi staigājos. Šīs ir tās divas vietas manas dzīvesvietas tuvumā un tad es te klunkurēju.

Nav noslēpums, ka tu piedzīvoju krīzi. Un cilvēkiem ir prieks, ka tu esi atpakaļ dzīvē, atpakaļ mūzikā, ka tu atkal radi.

Man atkal ir prieks, ka cilvēkiem ir prieks.

Jā, ir prieks. Nav tik traki ar tiem cilvēkiem. Nu, tu saki, ka šeit staigā. Man ir jautājums – vai tev ir kādas metodikas, tehnikas, gājieni, kā tu kop savu garu, savu ķermeni?

Šeit mazu atkāpīti jāsaka, ka medicīnā vēl īsti nekas nav izgudrots, kā novērst insulta sekas. Vienīgais veids ir kaut kāda fizioterapija, kaut kāda vingrošana, kustēšanās. Un manā gadījumā man ir liels enerģētiskais atbalsts no manas otras pusītes Ilvas Eriņas. Viņa ir starptautiski sertificēta čampi ajūrvēdiskās galvas masāžas speciāliste ar savu praksi. Un tas man to reģenerācijas procesu ļoti veicina.

Bet galvenās tās manas ārstnieciskās tabletes ir vēlme atkal komponēt un muzicēt. Un es domāju, ka cilvēkiem, kas ir pārcietuši kaut ko līdzīgu – vai tas ir insults vai kas cits, kad ir galīgi satriekta fiziskā veselība, – viņiem ir jāpaļaujas uz Visuma radītāju un viņa žēlastību. Otrām kārtām, ir jāatrod kodols, kas rada tās pozitīvās emocijas, un ap to jādarbojas. Tas tā "baigi gudri" izrunājoties.

Tu ieminējies, ka tas tavs ģenerators ir mūzikas radīšana.

Jā.

Redzi, daudzi tagad ir sašūpojusies ar to kovidu. Tu esi izgājis smagākiem procesiem cauri. Tas bija insults, pēc tādām lietām cilvēki mēdz arī neatkopties. Tu piecēlies. Kas tevi piecēla – dusmas, spītība, milzīga dzīvesgriba, varbūt providence?

Man jāsāk ar to, ka acīmredzot Visuma lielā radītāja plānā, scenārijā bija paredzēts, ka man tomēr jāatkopjas. Tas ir viens. Bet tā bija dzīvesgriba, laikam to sauksim par dzīvesgribu. Ja jau reiz es elpoju, redzu un dzirdu, tad man gribas dzīvot. Un dzīvot kopā ar mūziku, jo es citādi nemāku.

Atkal jau tāds plašs jautājums. Kaut kas ir mainījies tavā skatījumā uz realitāti?

Ir gan, ir gan, ir gan, jā.

Cik zinu, tu esi kļuvis ticīgs. Ja nemaldos, esi vecās Ģertrūdes draudzē.

Jā. Bet es nedomāju par tādu kulta ticību. Es ticu Visuma radītāja žēlastībai. Bet jāņem vērā, ka mēs dzīvojam šajā zemē. Un šajā zemē tas vadošais virziens ir kristīgais, bet arī mūsu tautasdziesmās ir tas pats. Tie ceļi pie Radītāja jau ir ļoti daudzi un dažādi. Man bija nepārvarama vēlme komponēt šo "Roka mesu", kas pirmoreiz tika parādīta Kurmenē, Kurmenes baznīcas svētkos. Ir tāds Andrejs Mediņš, ļoti gaišs un vieds katoļu mācītājs, viņš tur restaurē gan Kurmenē, gan Bruknā, gan tur blakus baznīcas. Un daudz tādas gaišas lietas dara. Un tur Kurmenē bija šis pirmatskaņojums.* Te man jāsaka paldies savai otrajai pusei Ilvai, kuras rokās bija visa tā organizatoriskā puse. Tagad ir tā, ka tiek gatavots projekts Kultūrkapitāla fondam. Mēs gribētu ar šo "Roka mesu" arī braukt pa mazākiem Latvijas dievnamiem, ja tur ir ērģeles. Jo mesā viens no galvenajiem instrumentiem ir ērģeles.

Jā. Arī tava mūzika pēc maniem vērojumiem ir kļuvusi citādāka, varētu pat noformulēt tā – pārpasaulīga. "Tālavas taurētājs" pēc Blaumaņa balādes, tad šī "Roka mesa" ar tām tradicionālajām mesas daļām.

Tieši tāda pati kā dižajiem, lielajiem. Tādas pašas daļas ir Mocartam, Verdi. Es, protams, neuzdrošinos sevi ar viņiem salīdzināt. Bet es daru, kā es redzu, dzirdu un jūtu. Un es ceru, ka tas kādu uzrunās.

Un tu ar šādu uzstādījumu turpināsi komponēt?

Turpināšu ar šādu uzstādījumu.

Un paralēli iesi arī sirreālismā mūzikā? Ar košu aranžēšanu, improvizāciju?

Ar improvizāciju jā. Bet tas, ar ko es šobrīd strādāju, saucas "Noslēpumainie viduslaiki". Es ņemu viduslaiku instrumentus, bet ne viduslaiku mūziku, es komponēju. Es to komponēju tādā stilā, kādā es to saprotu, kas ir viduslaiku mūzika. Un es esmu atradis 12. gadsimta dzejnieku. Archipoeta. Latīņu valodā.

Es sēžu un man priekšā ir bunte ar lapiņām, kur ir tā viņa dzeja, un pēc šīs dzejas komponēju mūziku, kur būs šis viduslaicīgais, gan manas sintezatora improvizācijas, ar sintiņa tembriem. Un tas finalizēsies ar priekšnesumu, kurā būs dziedāšana, kurā būs arī Jeronīma Boša gleznu projekcijas. Jo viņš ir gana, gana viduslaicīgs. Es nezinu, kā viņš tos visus mošķus redzēja, varbūt kādas sēnes ēda vai tie nāca viņam ciemā tāpat. Bet viņš ir spilgts, viņa tēli gan brīžam ir šaušalīgi, bet tādu viņš redzēja to pasaulīti.

Kur atradi šādus dzejas darbus?

Es vienkārši izsludināju saviem draugiem – meklējiet man kādu viduslaiku dzejnieku, kurš latīņu valodā rakstījis dzeju. Un tad man atrada. Par ko viņš tur raksta? Man viena sadarbības partnere māk latīņu valodu. Viņa man patulkoja tos tekstus. Nu, viņš filozofē par dzīvi, tas Archipoeta.

Tie nav absolūti reliģiski teksti?

Nē, tie ir laicīgi, kaut gan tur dažos dzejoļos atrodu reliģiskus vārdus. Es domāju, 12. gadsimtā tā pilnīgi laicīgi nemaz nevarēja. Ka tur tomēr bišķiņ vajadzēja to sakrālo tematiku pievienot. Citādāk varēji tikt par ķeceri nodēvēts.

Piemēram, Alberta hronikā ir visādas trakas, laicīgas lietas sarakstītas...

Alberta hronika, cik es saprotu, nav dzejas darbs.

Tas ir ideoloģisks darbs.

Tas ir Teitoņu ordeņa pasūtīts darbs par pagānu dzīvi te.

Mēs pārlecām pie taviem projektiem. Tas būtu viens. Kas tālāk notiks? Kas tev vēl ir galvā?

Man dūc galva.

Kas tev dūc galvā?

Viens, kas mani tagad ir pilnīgi saķēris savā varā, ir Latvijas senvēsture. Es pilnīgi nejauši saņēmu Jāņa Lejiņa grāmatu "Zīmogs sarkanā vaskā".

Tur laikam ir triloģija.

Man kaut kur gribētos pieskarties tam materiālam. Vai muzikalizēt vai dramaturģizēt, to es nezinu.

Man gribētos runāt par to, cik mūsu tālie senči bija ļoti garīgi. Jo tie priekšstati, ka bija kaut kādas baltu ciltis, kas skraidīja ar maziem zobentiņiem, tie ir maldīgi.

Iedomājies, ka baltiem bija pat kumeļu svētāmie vārdi. Piedzimst kumeļš, un tam karavīram vai zemniekam ir kaut kāds rituāls, kā viņš šo zirdziņu svēta. Vai kā tajā pašā Lejiņa romānā ir aprakstīts saderināšanās rituāls, kā puisis braucis lūkoties sievu. Mēs nebijām mežoņi, nekādā gadījumā.

Drīzāk mežoņi bija tie, kas ienāca ar zobenu pie mums. Jo tie bija Eiropas pabiras, kuri paši savās vācu zemēs īsti nevarēja iedzīvoties, bija vai nu par slinku vai par dumju, lai kļūtu bagāti un vareni. Un tad viņi nāca uz mūsu zemi.

Mums tas priekšstats par mūsu vēsturi ir tā kā ieprogrammēts no vācu, skandināvu, slāvu hronikām. Un tās ir uzvarētāju hronikas, tā ir uzvarētāju pozīcija.

Bet tie paši slāvi atrāvās pāris reizes, nu, par pilnu rubli. Un tie skandināvi no kuršiem ir atrāvušies godīgi. Tā, ka par maz neliksies.

Kurši nodedzināja skandināviem galvaspilsētu Sigtunu. Tas ir iemesls, kāpēc tagad ir Stokholma.

Jā, bet kāpēc kurši to izdarīja? Tā bija laipna atbildes vizīte. Jo pirms tam vikingi bija nodedzinājuši Jūrpili. Tad kurši laipni aizbrauca pāri jūrai un "nokopa" viņiem to Sigtunu.

Es manu, ka tevi interesē vēsture.

Jā, jā. Sveiciens manam vēstures skolotājam Marģerim Vestermanim. Ja viņš uzzinās, ka Mednis interesējas par vēsturi, viņš novelsies no dīvāna. Viņš man bija ļoti vieds un inteliģents vēstures skolotājs. Tāpēc tas nav brīnums, ka mani interesē vēsture.

Man šī interese par Latvijas senvēsturi sākās no tā brīža, kad mēs ar otro pusīti aizbraucām uz Zilo kalnu. Mums bija līdzi viens vīrs, kurš kopj un pieskata Latvijas svētvietas.

Šobrīd es dzīvoju viduslaikos. Un šovakar pat, kad mēs beigsim sarunu, es likšu priekšā to savu Archipoeta un buršos latīņu valodā iekšā, ko viņš tur ir sarakstījis. Viņa tas pēdējais vārds katrā rindiņā ir atskaņās ar nākamo, tur Domine, Nomine, Mortis, Fortis, apmēram tā. Viss ir četrrindēs. Mums jau arī pamatdzejā ir četras rindas.

Tradicionāli jā, mums jau ir dažādas dzejas formas, bet četrrindes mūsdienās nekur nepazūd. Acīmredzot, daudz lasi?

Nē, es daudz nelasu. Nu, kaut kā jau lasu. Lasīt jau māku drusciņ.

Pāriesi uz latīņu valodu drīz. (Smaida.)

Nē, uz latīņu valodu gan nepāriešu. Nav jau ar ko parunāt latīniski.

Filologos un kristīgajās skolās jau māca.

Es jau arī tos tekstus dabūju no kādiem jaunības draugiem filologiem. Bet neviens tā runāt īsti laikam nemāk. Varbūt varētu "uzdzīt" tādu latīņu valodu kā sarunu valodu, aizbraucot uz Itāliju. Bet es tagad neņemos par to spriest.

Jā, vispār traki laiks skrien. Es pirms – kā tagad šķiet – kādiem trīs, varbūt sešiem gadiem klausījos "Radio, radio", tagad es lasu, ka tu esi vectētiņš.

Vectētiņš gan. Man ir Norvēģijā mazmeita.

Vai tu varētu pastāstīt par saviem tuvākajiem cilvēkiem? Mazbērni, bērni, sieviete, draugi.

Paga, es pastāstīšu, kas man ir. Ilva, mana otra pusīte, kura ir mans enerģētiskais atbalsts, ar kuru mēs kopā veidojam muzikālos projektus. Man ir meita Norvēģijā.

Kura ir mākslas zinātniece.

Pie kam viņa ir pabeigusi vienu no vecākajām Eiropas augstskolām, Leidenas universitāti.

Tev nāk no viņas kādas ietekmes, es domāju, piemēram, tas "Sirreālisms mūzikā"?

Te jāņem vērā, ka mans tēvs bija arī gleznotājs, mūzika bija viņa profesija un gleznošana bija viņa hobijs. Kad citi devās makšķerēt, viņš ņēma molbertu, sēdās autobusā un brauca kaut kur, teiksim, pie Mazās Juglas gleznot. Es nevaru uzzīmēt neko, šis talants man ir gājis secen. Ja es zīmēšu māju, tad iznāks kaķis. Ja es zīmēšu kaķi, tas būs tramvajs.

Tas būs sirreālisms. (Smaida.)

Būs gan, bet to maz kas sapratīs, vai ne. Tā kā gleznošana man ir gājusi secen. Bet meita... Viņa gan nesatika savu vectēvu, viņš nomira, kad man bija 15 – 16 gadi.

Mazbērns ir viens tātad.

Mazbērns ir viens. Bet vēl nav zināms, cik viņu būs. Dēls dzīvo Latvijā, bet viņš pagaidām nav ticis pie ģimenes.

Un kādi draugi tev ir šobrīd apkārtnē?

Man ir jauni draugi, ar kuriem es veidoju kopā muzikālos projektus, sadarbības partneri. Viņu ir daudz, es tagad nevarēšu viņus pārskaitīt. Katrā projektā esmu atradis cilvēkus, ar kuriem man ir profesionāla un emocionāla sasaiste. Un vēl man ir vecie draugi. No senseniem laikiem. Tādi kā Orups un Rutkis. Rutkim nesen bija jubileja un es viņam noskaitīju dzejoli.

Augsta dziesma, skani, skani,

Zilā zvaigžņu haosā!

Nemirstīgu dari mani

Tautas vīru eposā!

Apkamp visu firmamentu,

Univerzums nu ir tavs,

Tērp ar violetu lentu

Visus mūs, kad Pikols raus!

Tur aiz kapa, tautas brāļi,

Vaļā stāv elizijums;

Citas dzīves fluīdums

Nāks, kad dziedās gulbju cāļi.

Satek atomi, un rodas

Progresīgi meteors,

Dievu dēli lejup dodas,

Līgo saules meitu kors;

Vulkāni ar traku varu

Lāvas straumes lejup gāž,

Izcivilizētu garu

Kultūra no gaismas drāž.

Tas ir Pietuka Krustiņš no "Mērnieku laikiem".

Spoži. Sarunu beidzot, pasaki kādu Jā. Pasaki kādu Jā cilvēkiem. Varbūt kādam ir spārni nolaidušies.

Jā! Paceliet savus spārnus. Šī dzīve ir ļoti skaista. Lai arī nav viegla. To neviens nav teicis, ka tā ir viegla. Jā!

*Saruna notika 18. augustā.

Paldies tev par sarunu. Lai viss tev labi notiek. Gaidīsim tavus muzikālos darbus atkal. 

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO