Rēzija Kalniņa un Rimants Ziedonis.

FOTO: Jānis Škapars

"Dzīve attaisa tā komforta būrīša durvis un saka: "Lido!" Un tad tas ir atkarīgs no tevis. Jo tu taču nezini, kas ar tevi tur notiks. Bet, ja tu nelidosi, tad tu zini, kas ar tevi nenotiks," raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" saka aktrise un režisore Rēzija Kalniņa.

Sveika, Rēzij!

Sveiks, Rimant!

Prieks, ka ielaidi mūs savā mājā šajā laikā!

Jā! Jā, te "OratoriO" ir manas otrās mājas.

Man tev jautājums. Kad sākās visa šī jezga ar Covid-19, daži tā pieņēma - ir beidzot pienācis laiks pārdomām, ir laiks apstāties, ģenerēt idejas, ieklausīties sevī, meditēt. Tagad tas viss tā kā sāk apnikt. Cilvēki sāk nervozi kļūt. Un tas pieaug. Kā tu ej šim laikam cauri?

Es gan meditēju, gan nervozēju, gan pārdomāju, gan pieņemu, gan noliedzu. Es domāju, ka eju cauri tam procesam tieši tāpat kā jebkurš.

2

Kā jebkurš dalībnieks šajā unikālajā pārejā. Jautājums, kā es to uztveru, vai tas man traucē vai es uzskatu, ka mana pasaule tiek pārmainīta, man nezinot un man negribot, un nevēloties piedalīties tajā.

Vai arī es to transformēju apziņā, ka neatkarīgi no tā, esmu šajā pasaulē vai neesmu. Ir ļoti daudz aizgājušās dvēseles, aizgājušie cilvēki, arī mums tuvi cilvēki - kā tev un arī man, tad pirmais ir tas, ka, acīmredzot, šajā pārejas periodā man bija jābūt klāt. Un otrais – ko es ar to varu darīt, kā es uz to varu reaģēt, kā es sevi noskaņoju. Vai es noskaņoju sevi minorā, vai es noskaņoju sevi mažorā, neskatoties uz ārējiem apstākļiem.

Tev izdodas pozitīvi noskaņoties? Tev tas izdodas?

Ne katru dienu un ne katru reizi, un ne katrā situācijā. Varu teikt - jā, šis ir tas laiks, kad esmu sastapusies un saskārusies arī ar sajūtu, ko klīniski varētu nosaukt par depresiju. Bet ne tāpēc, ka nenotiek kaut kas tā kā es vēlētos. Tāpēc, ka daudzus cilvēkus pārņem sajūta, ka tas viss ir kaut kas nevis nebeidzams, bet īpaši radīts. Un, ka  tu vairs neesi pilnvērtīgs spēles vai notikuma dalībnieks. Vai tas nav tiešām kā amerikāņu filmā "Armagedons", vai nezinu... kā – ārējais ienaidnieks.

Intuitīvi mēs jūtam, ka nosaucam vīrusu par tādu ārējo ienaidnieku. Bet diemžēl mēs nevis apvienojamies pret šo ārējo ienaidnieku, bet mēs… nu tā kā sadalāmies kaut kam ārējam. Pēc amerikāņu filmas scenārija būtu jābūt tam, kas mūs visus apvieno, bet, manuprāt, notiek pretējais.

Ko tu negaidīji.

Es negaidīju neko tādu vispār, kas notiek. Bet laiks, manuprāt, ir pagājis pietiekami ilgs, lai šis notikums uzrādītu kaut kādas likumsakarības un kaut ko ar šīm likumsakarībām izdarītu. Tā kā es teicu: apvienotu vai šķeltu. 

Man liekas, ka esam iestrēguši posmā, kad vēl joprojām nespējam noticēt, ka tas notiek.

2

Tu esot tomātus tonnām saaudzējusi.

Šajā laikā nē. Šajā laikā visi tomāti ir apsniguši. Tas ir šī perioda līksmais posms, kad kaut kas notiek. Laikā, kad parasti teātra sezonā notiek ļoti aktīva darbība. Un ar manu kolēģi un ģērbtuves biedreni Indru Briķi ieraugām pavasara pumpurus, krītošus kastaņus caur ģērbtuves logu.

Un pagājušā vasara bija tā, kad mēs to varējām piedzīvot, ne tikai būt vērotāji caur stiklu. Kad varējām piedzīvot un arī paši radīt kaut ko ne tikai savam vēderam, bet arī savam priekam, piedaloties tajā radīšanas brīnumā. Tas bija tad. Tagad tas ir savādāk. Tagad ir cita sajūta, tāpēc es pieminu vārdu "depresija".

Ja mēs varētu salīdzināt ar ģimeni un pusaudžu vecumu ģimenē - ir pusaudžu vecums, un viņš nonāk savas identitātes meklējums, noliegumos un tā… Un kāda ir šī aizsardzība. Vai ar tevi kaut kas notiek, un tu tiec cauri sveikā.

Tad tev saka - eņģelis savus spārnus nolika apakšā, lai tev mīkstāka krišana. Es varētu teikt – jā, diemžēl, piedzīvojot šo otro pandēmijas vilni, ne visi cilvēki varētu pateikt, ka viņu darba devējus, ieskaitot valdību, varētu nosaukt par šiem eņģeļiem, kas ļauj šajā piezemēšanās brīdī nokrist mīkstāk. Tieši otrādi.

Ir gleznotāju dinastijas, ir zvejnieku dinastijas, ir žurnālistu dinastijas, ir rakstnieku dinastijas, arhitektu un tā tālāk. Un viņiem nereti tiek jautāts - vai jūs šīs dinastijas tradīcijas ir ietekmējušas? Tad man arī ir tāds klasisks jautājums: vai tava mammīte Helga Dancberga ir kaut kādā veidā tevi virzījusi šajā virzienā? Vai tas bija neizbēgami, ka tu būsi aktrise?

Es varētu teikt – jā! Tad, kad tu mazam bērnam vai sunim saki "nedrīkst!", viņam ir noteikti tas jāpārbauda, ko nedrīkst. Kā Bībelē teikts - neēdiet no laba un ļauna atzīšanas koka, bet tieši tas tika izdarīts.

Es tā alegoriski varētu salīdzināt - gadiem ilgi esot un piedaloties mammas profesionālajā dzīvē, nereti izrādes parasti sākās pusastoņos un beidzās pusvienpadsmitos, un mēs tikai tad braucām mājās.

Gadiem ilgi viņa teica - dariet visu, tikai, lūdzu, nekļūstiet par aktieriem. Un, manuprāt, tas ir tas – kad tev pasaka "Nē!", tu noteikti to izmēģināsi.

2

Tas ir no vienas puses. Bet no otras, te nav runa par profesiju vai apzīmējumu "aktrise", bet par dzīves telpu, par dzīves uztveri. Par filozofiju, kurā tavi vecāki ir dzīvojuši, un ka tu pazīsti šo pasauli. Ka tu pazīsti pasauli, šī pasaule tev šķiet esoša, reāla, un tieši šajā pasaulē ir jādzīvo, un tu zini, kā tajā dzīvot. Kā ir ārpus, es nezinu.

Ir bijis tā, ka es gribēju būt par veterinārārsti. Tad sākās ķīmija, es sapratu – nebūs! Un tad es gribēju kļūt par frizieri, tā kā par mākslas meistari. Tad mamma teica, ka jāpabeidz augstskola un tikai tad es varu darīt kaut ko tādu.

Zini, tie ir daudzi, daudzi, ja tā var salīdzināt, daudzi strauti, pretstraumes, kas galu galā rezumējas manā dzīves ezerā, kurā ietilpst nu jau arī "OratoriO" - nu jau pasaule un mūzikas un drāmas telpa. Tā ir šeit - Sporta ielas 2 kvartālā, pateicoties ļoti daudziem atbalstītājiem, kā es viņus saucu, par šīs telpas eņģeļiem. Es nezinu, vai tu vari kaut kur aizmukt no tā, kas tev ir lemts, bet, ja ir jāizvēlas planētas kā "Mazajā princī", tad automātiski esmu izvēlējusies to planētu, ko pazīstu.

Šī vide bija tik organiska, ka tev nebija kaut kāda blakus versija, kādas vēlmes kur tu citur rauties.

Vēlmes – jā! Arī rautos, bet zini kā - mums mamma bija diezgan noteicoša par to, ko mēs darām, ar ko mums vajag satikties un ar ko nevajag. Bet mēs, braucot uz Lapmežciemu vai Vecpiebalgu, vienmēr dziedājām: "Brīva meža meita esmu...", tad es domāju, ka katrs, vairāk vai mazāk sekojot savam raksturam, esam bijuši brīvību mīloši. Un tāpēc mamma, jā, katra ceļu ir virzījusi, neļaujot iet pa sāntakām un sānceļiem.

Un te nu tu esi – aktrise. Vairākkārt atzīta kā labākā aktrise "Spēlmaņu naktī". Varētu skaitīt un skaitīt tās lomas. Tad mēs te norunātu pusstundu par to vien. Bet vai tev ir mīļākas, tuvākas, organiskākas lomas?

Jā! Kad 23. decembrī man un Kristam palika 50, biju spiesta tā kā iziet cauri tieši šim jautājumam, ko tu uzdevi – par tām profesionāli mīļākajām lomām. Varu teikt, ka emocionāli mīļākās ir tās grūtākās, un man tās ir lomas, kurās, lai cik skaļi tas neizskanētu, ir misijas apziņa. "Klāras sakari" bija, piemēram. Tā kā Silvija, tā kā Elizabete, Marija Stjuarte. Tās ir sajūtas, pēc kurām, lomas iestudējot un palaižot izrādi, ir tas nepieciešamais feedback (atgriezeniskā saite), ka tu esi piedalījusies, lai šis darbs, izrāde un loma kaut ko mainītu pasaulē. Pasaulē vispār un kāda konkrēta cilvēka dzīvē. Un te nav runa, kādas emocijas tu izraisi. Galvenais, ka tu izraisi emocijas un kaut kādu kustību.

Tu esi ne tikai aktrise. Kaut kādā brīdī esi nonākusi pie slēdziena, pie lēmuma, ka vēlies būt arī režisore. Kāpēc? No kurienes tāds impulss?

Es esmu aktrise, kura kopā ar saviem domubiedriem iestudē konkrēti kādas lugas vai izrādes, operas vai koncertus. Paldies Aināram, paldies radošajai enerģijai, nezinu kā to mēs varam nosaukt - daudz un dažādos apzīmējumos.

Tas notika Novosibirskā. Kad Ainārs kļuva par Novosibirskas Operas un baleta teātra galveno diriģentu, kur es viņam vienkārši palīdzēju iestudēt, izveidot dažādus koncertus un programmas – tīri dramaturģiski un skatuviski. Un tad Novosibirskas Operas un baleta teātra toreizējais direktors Boriss Mezdričs uzaicināja mani būt par iestudējuma režisori Leonarda Bernsteina mūziklam "Mesa", kas, protams, iesākumā man likās ārprāts – es ar to nevaru tikt galā! Iedomājos, es varu palīdzēt, varu būt klāt Aināram kā skatuviskā asistente, taču nevaru režiju uzņemties pati.

Bet mēs ar Aināru runājām, ka mums būs apkārt brīnišķīga komanda, kāda arī izveidojās. Un tas bija Kristaps Skulte, tā bija Anna Heinrihsone, tas bija Igors Kapustins. Tas ir komandas darbs – tas ir viens. Un otrs – es nevarētu būt tāda veida režisore vai tās kategorijas režisore, kam liek iestudēt kaut ko, un viņa pasaka: "Jā! Es to gribu vai es to varu, es to darīšu". Nē! Es varu, gribu darīt tikai to, kas runā caur lugām un koncertiem par tēmām, kas man ir svarīgas. Tas ir brīvprātīgais darbs. Tas nav obligātais. Obligātais ir būt aktrisei. Brīvprātīgais ir iestudēt.

Vēl par tavām aktrises gaitām. Vai tev jau sākumā bija apziņā, ka ir loma, kuru tu gribēti nospēlēt? Vai tas izdevās? Vai tev bija tāda loma, kuru tu biji iekārojusi?

Tādas lomas man nebija. Man tajā laikā, vispār ilgus gadus, bija liels prieks, azarts, bezatbildība – labā nozīmē. Vienkārši prieks darīt. Nevis tāpēc, ka man sanāk vai nesanāk. Bet man šķiet - ja vispār kaut kas ir jādara un tad, ja tu to nespēj darīt ar prieku, nav vērts. Jo tavā pasaulē un vispār pasaulē tas iet ar mīnus zīmi.

Bet mana mamma pie slavenā Viktora Zvaigznes Liepājas teātrī – kopā ar viņu, Ainu Kareli un vēl dažiem kolēģiem iestudēja "Antigoni", par ko viņa dabūja prēmiju. Latvijas Republikas valsts prēmiju vai kādu tur prēmiju, nav svarīgi, bet viņa daudzas reizes un daudzus gadus stāstīja par šo iestudējumu, kas tajā laikā bija ļoti inovatīvs. Ieskaitot mūsdienu apģērbus un tā tālāk, par valsts un sirdsapziņas cīņu, nesaku pret valdību vai valstīm, bet pret diktatūru.

Un tad, kad Kārlis Auškāps iestudēja "Oidips un Antigone", viņš piešķīra man šo lomu, un es dublējos kopā ar Indru Briķi, Oidips bija Uldis Pūcītis. Es tajā brīdī nojautu, ka tas ir kaut kāds vēsturisks līklocis, ka mēs esam satikušās ar mammu. Un abas esam satikušās ar tādiem tiešām ģeniāliem māksliniekiem, sava aroda un savas misijas neapzinīgiem apziņas nesējiem kā Uldis Pūcītis. Un tad jā, man pirmoreiz bija partneros Ģirts Ķesteris, kas bija Kreons, bija arī Juris Žagars. Tieši par Antigoni es varu būt priecīga, ka tā loma man tika uzdāvināta kā tādai laika nesējai tālāk.

Savulaik esi Nacionālajā teātrī iestudējusi "Cilvēks, kas smejas". Vai tev būtu arī doma vēl kādreiz strādāt ar sava tēva mūziku, abiem sadarboties?

Jā. Ir bijusi "Ziemassvētku roze", ko mēs radījām kopā ar maniem mākslas domubiedriem Aināru Rubiķi, Ilzi Dzenīti, Jāni Aišpuru, Ilzi Ķuzuli. "Ziemassvētku roze", kur bija apvienotas visas tēva rakstītās dziesmas, veltītas Ziemassvētkiem un Kristus dzimšanai. Tad ir bijusi "Himna mīlestībai", kur ir iekļauta viņa simfonijas daļa. Un ir arī iecere kopā ar manu vīru Aināru Rubiķi tieši tēta jubilejas gadā iestudēt vienu viņa darbu, kas pagaidām vēl nav iestudēts. Tāpēc es negribu par to runāt. Māņticīga? Iespējams – jā!

Man, ja tā var teikt, ir ļoti, ļoti tuvas tās tēmas caur viņa izvēlētiem dzejniekiem, tuvs tas ideālisma laikmets, kas ir tavs tētis, kas ir mans tētis, Ojārs Vācietis, arī Čaks, Māris Čaklais, Vizma Belševica un tā tālāk. Tā ir viņu dzīves izjūta, kuru es kaut kādā ziņā kā savas paaudzes cilvēks drusku apskaužu. Tas bija laiks, kad es vēl biju bērns, kad es vēl biju jauniete. Un tas bija laiks, ko piedzīvoja mūsu vecāki. Kaut kāda zaudētā paradīze.

Man ir tāds apzīmējums - "zaudētā paradīze" vai "pēdējie mohikāņi". Vai kā aprakstīts grāmatā "Pēdējie romantiķi" par manu mammu un viņas kursu Dailes teātrī. Kaut kas tik ļoti tuvs un kaut kādā ziņā pazaudēts. Es domāju, ka tu varētu piekrist, ka šis ir laiks, kur pēdējam romantiķim īsti nav vietas, un viņi tā kā dreifē uz ledus gabala kā filmā "Nāves ēnā".

Tas nāks atpakaļ. Tas jau nāk atpakaļ.

Jā! Bet tas nav tā bēdīgi, tas ir secinoši. Un tas nav slikti. Es izvēlos būt uz pēdējā ledus gabala. Nevis uz kaut kādas civilizētas sauszemes, kur vārdiem "jūtas", "mīlestība" vai "emocijas" piešķir tādu nievājošu, nihilistisku, izsmējīgu, ironisku attieksmi.

Vai tu pārrunā kādreiz arī ar tēti savas idejas? Jūs abi esat mākslinieciskas dvēseles. Arī, ja tas neskar mūziku?

Nē! Nu man no papa ir pārmantots un iedzimts, ka tas, ko tu ieņem galvā, par to ne ar vienu neapspriedies, vienkārši dari. Tas mani priecē. Šī drosmes ģenētiskā injekcija palīdz manam sevis ļoti apšaubītajam prātam un atkarīgajam viedoklim no pārējiem.

Tā kā es to saucu par tādām čigānu asinīm.

Nav jēgas pārrunāt. Ir jēga sekot tam, ko tu jūti intuitīvi un nenodot sevi, un nebūt, kā es saku, par dolāru, kas visiem patīk.

Mans paps ir zelta monēta no pašiem pirmsākumiem, un daļa no šīs zelta monētas, es ceru, ir pārmantota, lai neprasītu padomus nevienam, bet sekotu tikai savai sirdij.

2

Tu jau ieminējies par Novosibirsku. Tavs gājiens ar tavu otru pusi Aināru Rubiķi pēkšņi, - varbūt es kļūdos, un tas nebija pēkšņi, - doties mums mazpazīstamā, svešādā vidē uz Novosibirsku. Tas liecina par tavu spēju dzīvē improvizēt. Jūs tur iestudējāt nopietnus darbus. Tev bija vēlme pamainīt vidi vai tam bija arī kādi radoši iemesli? Ko tev deva šis laiks Novosibirskā? Vai tas mainīja tevi?  

Tu nesekotu mīlestībai? Tu nesekotu dekabristam? Kas var būt svarīgāks? Ko tu atstāj? Kas ir tas, kur tu ej, tas, bez kā nevari. Tas viss ir atkal emocionāli, bet man tajā brīdī nebija jautājumu, lai gan no ārpuses un ārpasaules, un tās profesionālās iekšpasaules, ieskaitot ģimeni, protams tie bija jautājumi. Bet atkal es saku - paldies dievam, esmu mantojusi monētas daļu no sava papa, lai vienkārši neuzklausītu neko. Un viss! Es to daru! Lai ko tas man prasītu.

Un ko es esmu ieguvusi? Man šķiet, ka tieši drosmi un spēku, lai spētu neklusēt brīžos, kad nedrīkst klusēt, un lai spētu radīt to, kas nav iespējams. Lai saprastu to, ka cilvēkam ir brīva izvēle un brīva iespēja. Lai es varētu iziet no viena zelta būra. Nav runa, vai es ieeju otrā zelta būrī. Bet tā ir mana izvēle. Ja man attaisa būra durvis un saka - tu vari lidot. Es varu pateikt - nē! Un es aiztaisu būri no iekšpuses.

Bet ārā izlidot – es taču nezinu, kas tur būs. Un man ir bail. Bet es nevaru neizlidot. Un tev dzīve katru brīdi tādos izšķirīgos momentos piedāvā. Dzīve attaisa tā komforta būrīša durvis un saka: lido! Un tad tas ir atkarīgs no tevis. Jo tu taču nezini, kas ar tevi tur notiks. Bet, ja tu nelidosi, tad tu zini, kas ar tevi nenotiks.

2

Bet nekas šausmīgs jau nenotika.

Vai ne?

Es pieņemu, ka pat otrādi. Palika draugi, palika domu biedri. Kā ļoti lielai daļai.

Paskaties, kā vispār ir mūsu Latvijas iedzīvotājiem, kuri dzīvo, strādā citur. Kuri nevis pametuši dzimteni, bet kuriem dzimtene un mājas ir pilnīgi citās valstīs. Tu neesi piesiets, tu neesi kā putns apgredzenots, piesiets pie kādas konkrētas vietas. Ja tu pats sevi nepiesien pie kaut kādiem konkrētiem apstākļiem.

Nav runa par to, ka jāpamet dzimtene. Nē! Ir runa par to, ka tu nedrīksti nodot savu brīvību, ka tu nedrīksti nodot savus sapņus, savus ideālus kaut kādu merkantilu mērķu vārdā. Tas būtu ļoti, ļoti briesmīgi un šausmīgi.

Sevišķi šajā periodā, kad ir, piemēram, jautājums, vai piešķirt 500 eiro katram bērnam ģimenē. Tāda jautājuma vispār nedrīkstētu būt.

Vakar, noskatoties ziņas, es Aināram teicu - man pirmo reizi ir tā, ka es gribētu emigrēt. Es negribētu, lai man ir tik ļoti liels kauns, ka esmu no šīs valsts.

2

Un tad te varētu būt komentārs - nu tad tinies! Tad tur, kaut kur, būs labāk vai sliktāk! Nav runa par to, labāk vai sliktāk. Man ir diezgan nepanesamas sajūtas un emocijas – kauns un vilšanās. Manuprāt. Jā!

Tā kā, atgriežoties pie tava jautājuma, kāda ir mana pieredze?

Mana pieredze ir brīvības dotā iespēja izmainīt vienā dienā pilnīgi visu savu dzīvi.

2

Jums ir kopīga šeit studija, mākslas telpa, kuru tu nosauci par otrajām mājām. Vai jūs tiekat ar Aināru pa abiem galā? Vai jums ir komanda šeit?

Mums ir komanda. Bez komandas tas nebūtu viss iespējams. Un kāpēc mūsu otrās mājas? Mēs sēžam uz mana paklāja, kurš ir veltīts izrādei. Šīs lampas arī ir no mūsu mājām. Pirmajām mājām, bet kā jau es teicu - mājas nav ēkas, tās ir cilvēki, kas tās apdzīvo. Un te tapa sapnis par telpu, kurā Ainārs caur mūziku un es caur vārdu varētu dalīties ar savējiem.

Mums radās šis sapnis Novosibirskā, kad mēs sākām strādāt kopā jau pie vairākiem darbiem, iestudējumiem un koncertprogrammām, saprotot to, ka mēs spējam un gribam sadarboties un ka mēs to pasauli izjūtam līdzīgi, ja ne vienādi. Tad papildinoši caur Elitu Moiseju, kura ir mums ģimenes draugs, caur Baibu Boži, kura ir, es teiktu, "OratoriO" diriģents. Jo bez komandas un līdzbiedriem, līdzdomātājiem nekas tāds, īpaši šajā laikā, nav iespējams.

Un tad pāri visam kā lielais atbalsts vai, kā es saku, "OratoriO" big daddy vai my skin ir ģenerālsponsors. Un tas ir Uldis Veits ar savu komandu, ideālismu, ar to savu "es". Varu teikt - mēs esam sapulcinājuši sev apkārt ideālistus. Arī mūsu tehniskais direktors Ansis  Gornavs ar savu komandu. Ir grūti kādu nenosaukt. Arī Normunds Bērziņš, "Meta Arts", kas ir izveidojuši to "O" bufeti "OratoriO". Tā kā visi nāk ar tādu azartu un prieku.

Kamēr mēs kā bērni priecīgi vienā smilšu kastē būvējam savas kūciņas un apmaināmies ar mašīnītēm, ieskaitot aktierus, tikmēr tā ir vieta, kur mēs varam atpūsties no obligātajām nodarbēm. Mēs šeit esam neobligāti. Mēs šeit esam tikai tāpēc, ka šeit vēlamies būt. Un cilvēki, kas šeit ienāk, grib te būt un palikt. Mūsu jaunā sadarbība ir ar Čehova teātri, izrāde "Tikšanās vietu mainīt nedrīkst". Tas ir par to, kā savienot, integrēt uz šīs salas, kas saucas "OratoriO", gan krievvalodīgo, gan latviešu publiku. Jā, tā ir telpa, kas būtu tāds jauktais bērnu dārzs. Vai jauktā skola.

Nu, iesākumā bija - kas mums der vai par ko mēs vēlamies runāt un tā. Bet tagad jau "OratoriO" kā tāda sievietes būtnes telpa jau pati sāk uzstādīt noteikumus. Tāpēc parādījās brīnišķīgas idejas un projekti, kuri jau būtu realizējušies, ja nebūtu tas otrais pandēmijas vilnis. Bet tas viss ir pārcelts, un es ticu, ka būs. Aleksandra Line ar sešu lekciju kursu par to, kas ir džeza mūzika, piesaistot profesionālus mūziķus, viņi ir absolūti sava aroda meistari un ir gatavi dalīties ar cilvēkiem, kuriem interesē mūsdienu mūzika, andergraunds un tā. Un nu jau "OratoriO" pati sāk pieņemt un uzņemt, un integrēt sevī to piedāvājumu, ko tā var piedāvāt un nest.

Ar Juri Kalniņu, kurš ir profesionāls ierakstu režisors un ar kuru jau man ir bijusi sadarbība, veidojam un veidosim pasakas pieaugušajiem un bērniem. Pirmais darbs būs pēc grāmatas  par Trollīti Muminu "Komēta nāk", kurā piedalīsies brīnišķīgi aktieri. "Oratorio" kļūst ļoti daudzpusīga. Un man patīk. Būtībā mums tikai jāmāk turēt līdzi tam, ko viņa prasa.

Esmu manījis, ka ir notikusi dzejas lasīšana, šajā laikā notiek kādas tiešraides. To Šona Grenana "Tagad un tad" tomēr pārrāva pandēmija.

Jā, pārrāva pandēmija, bet mēs esam priecīgi, ka otrais "devītais vilnis" mums pirms tam ļāva nospēlēt trīs izrādes. Tas ir kaut kur līdzīgi ar "Tagad un tad", par to, kā bija un ir tagad. Kā ir tagad, izejot kaut kādas konsekvences. Kā mēs uztveram šo periodu, šo lokdaunu. Un, vai tas ir lokdauns? Vai tas ir ārējs lokdauns? Un vai tu no "āriņas" esi spējīgs iet uz "iekšiņu"?

Kaut kur es ievēroju, tu lieto formulējumu ""OratoriO" nolikums". Kas aiz tā stāv? Kas aiz tā slēpjas? Kas ir ""OratoriO" nolikums"?

""OratoriO" nolikums", iespējams, tā tīri emocionāli nāca kā "duša na ladonji" - ar dvēseli plaukstā, nāca dodot. Nevis sevi apliecināt, bet sevi atdot. Nolikuma 1. punkts – "nāc sevi atdot". Ja esi spējīgs, welcome!

Kas te jums tālāk notiks? Pieņemu, ka tev un Aināram ir sakrājušās pilnas galvas ar idejām. Kaut kas aizies ar jaunu enerģiju. Es ceru, ka beigsies šis sastingums.

Nākamais padomā… Ja maijā mēs veramies vaļā, ja vispār veras vaļā kultūras iestādes, tad maija sākumā būs "Tagad un tad" četras izrādes tiem skatītājiem, kuri jau bija nopirkuši biļetes uz iepriekšējām izrādēm. Tad 15. maijā ir pirmizrāde Ingai Krasovskai sadarbībā ar Krievu drāmas teātri, tā būs muzikāla kustību izrāde. Pēc tam Rolanda Atkočūna iestudētais kvartets ar četriem superīgiem aktieriem, traģikomēdija, komiska drāma, ja tā var teikt. Un tad jau seko jūnijs. Un ir jau padomā poētiski dzejas vakari  ciklā "Brīdis pēc vakariņām" ar dažādiem aktieriem un mūziķiem. Tad, protams, Aleksandras Lines un viņa domu biedru lekciju kurss par mūsdienu džeza mūziku. Un jā! Ieceres ir daudz. Viss top, un atliek tikai gaidīt, kad varēs nospiest to starta podziņu.

Tas nāks ar tādu kā sprādzienu vaļā.

Es domāju, ka viss nāks ar sprādzienu. Un, paldies dievam, pietiks visiem.

Paldies tev par sarunu!

Paldies, Rimant! Tiekamies, kad es izjautāšu tevi!

Labi!

Foto: Rēzijas Kalniņas un Rimanta Ziedoņa saruna

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO