FOTO: Jānis Škapars/Apollo

"Ja es metos iekšā, tad varu nostrādāt četras diennaktis pēc kārtas gandrīz bez gulēšanas, esmu tāds negausis," raidījumā ""Jā!" ar Rimantu Ziedoni" saka Kārlis Lācis.

Sveiks! Paldies, ka uzņēmi mūs savā sētā. Vai šai mājai ir kāda vēsture? Vai tas varbūt ir dzimtas īpašums?

Nē, nē, mums pirms kādiem gadiem radās vēlme iegūt kādu lauku īpašumu. 2007. – 2008. gadā bija tas (nekustamā īpašuma) burbulis. Tad es kaut kādā sludinājumā atradu šo zemes gabalu, netālu no Rīgas, pie pašas Lielupes. Un uzcēlām māju. Tagad mums te ir labs patvērums, mēs te pavadām visas brīvdienas un vasaras.

Kopš ir kovids, ļoti bieži dzīvojam šeit. Ziemā vairāk Rīgā. Bērniem bija skola, sievai darbs, tagad gan attālināti.

Īpašums prasa darbu. Vai esi piešāvies, es nezinu, iršus dzenāt, skudras iznīdēt?

Es esmu tāds diezgan nepraktisks. Vienīgais, kas man ir – zāles traktors, tad es ar viņu divreiz nedēļā te laižu. Tur tās puķu kastes, viņām nevajag par tuvu iet klāt, viņas tikai pa gabalu labi izskatās. Pagājušogad taisījām jaunu terasi, bija nopuvusi, no tās vecās tad mēs ar dēliem uztaisījām puķukastes. Re, kur tur man ir žāvētava. Žāvēju vistas, jēru un tā...

Vajag te palaist jērus...

Jērus es pērku. Bet kaut kādas vistas te varētu palaist. (Smejas.)

Jautājums, vai tu vari cirst, zāģēt, sist naglu sienā? Pianistam taču pirksti jāsaudzē. Man zobārsts stāstīja, ka zobārsti, ja krīt kaut kad ziemā, tad labāk ar gavu pa zemi, nekā ar rokām. Rokas jāsargā. Vai tu vispār drīksti naglas dzīt sienā?

Ir tā - ja jāizvēlas, tad es “Husqarn’u” labāk dodu draugam zāģēt. Nu, kad jau jāskalda, tad jāskalda. Bet man īsti nesanāk. Ja es gribu mājā kaut ko ieskrūvēt, uzstādīt, tad parasti jābrauc uz veikalu pēc kaut kā jauna.

Bet te ir nostrādāts.

Nu, to ir citi izdarījuši par naudu. (Smejas.)

Es saprotu, ka šeit arī notiek tā intensīvākā komponēšana, strādāšana.

Ja vasara, tad šeit, ja ziema, tad Rīgā. Man ir studija gan Rīgā, gan te. Man te ir tāda istabiņa, kur es pārvedu kompjūteru un sintezatorus, vairāk jau neko. Mūsdienās jau var ar telefonu ierakstīt, bet mikrofons ir. (Smejas.) Tad es te izsaucu visādus dziedātājus iedziedāt. Nu, te tās idejas rodas.

Vai tev ir kāds stigrs, noteikts darba ritms, kad tu tikos un tikos celies un tikos un tikos sāc strādāt? Cik stundas dienā tu strādā pie taustiņiem?

Klavieres neesmu spēlējis kopš 31. decembra... Nē, uz 8. martu bija apsveikuma spēlēšana. Tas darbs - vēl pirms pieciem gadiem strādāju katru dienu, cēlos un gāju pie datora. Tagad, ja es neesmu izdomājis, ko man vajag izdarīt, tad varu ieturēt kādu mēnesi pauzi.

Bet, ja es metos iekšā, tad varu nostrādāt četras diennaktis pēc kārtas gandrīz bez gulēšanas, negausis tāds. Nedod mieru tā doma, ka nav izdarīts līdz galam. Gribas darīt, pabeigt.

2

Kā vispār viss sākās? Vai tev – mazam puikam – nekrita uz nerviem tā klavieru būšana? Kāpēc vecāki nolēma, ka tev jāiet Kandavas mūzikas skolā?

Mans tētis bija Kandavas mūzikas skolas galvenais klavieru pedagogs. Kādu četru gadu vecumā bija skaidrs, ka talants man ir, es varēju noklausīties un ātri to nospēlēt. Mammai mājās ir tāds mans sacerējumiņš no visdusskolas, kur es rakstīju, ka būšu mūzikas skolotājs. Skolotājs es neesmu un negribētu būt, bet mūzika ir palikusi.

Tas tev nebija garlaicīgi?

Nu bišķiņ jau vecāki spieda, tās stundas pie klavierēm jau ir jānosēž bērnībā. Es atceros to pulksteni... No tā gan lielas jēgas nav. Man bija arī mūzikas skola 200 metru no mājas, un man bija arī skolas atslēga. Tad es gāju tur spēlēt vai arī spēlēju mājās.

Bērnībā bija pilnīgi skaidrs, ka tu būsi pianists, komponists vai varēja būt arī citi ceļi dzīvē?

Es jau mācījos tikai pamatskolā, talāk jau bija muzikālā izglītība. Bet pamatskolā man padevās viss, es biju teicamnieks. Es varēju izvēlēties... Zīmēt man laikam nepadevās, bumbiņu mest nepadevās. Vienu laiku man visi draugi sāka palikt par dīdžejiem, tajā pamatskolas laikā. Tad arī es tam pieslēdzos. Nebija tolaik īsti tie ārzemju kanāli, nezināju aktuālo mūziku. Tad man tētis vienreiz tā dusmīgi teica – kas, tu dīdžejs gribi būt?

Jābūt pianistam.

Nu, ka jāmācās kārtīgi. Bet tā komponēša, tā man sanāca tikai 25 gados. Jo es pabeidzu konservatoriju kā pianists. Es gan mācījos arī kompozīciju pie Jura Karlsona. Ka es varētu izpausties kā komponists, tas nāca pēc tam, kad biju jau apprecējies. Bija, protams, kaut kādi mēģinājumi bērnībā dziesmiņas uzrakstīt.

Tu esi zīmīgs ar to, ka tev ir ļoti plaša muzikālā amplitūda, no popmūzikas līdz akadēmiskajai mūzikai. Kora mūzika, simfoniskā mūzika, dziesmas bērniem, kino un teātra mūzika, funky un džezs, dažādi stili. Tevi acīmredzami interesē stilizācijas, aranžējumi. Brīžam tas viss saplūst kopā, piemēram, albums "Lācis. Aija. Divatā", kuru ir grūti vispār kaut kā stilistiski definēt. Bet vai tev kāds no virzieniem mūzikā ir pašam tomēr tuvāks?

Tāpēc jau es vis kaut ko daru, jo kādā momentā man tas ir licies interesanti. Un paldies vecākiem, ka man ir tā bagāža, izglītība, ka es zinu Bahu, Čaikovski, zinu, kur ir la un kur ir re, ka tās zināšanas ļauj daudz ko mēģināt. Jā, bet tad, kad tu dari kaut ko vienu, tad atkal vari pārlikties uz kaut ko citu, un tas atkal ir interesanti. Es tikai ceru, ka šis nav gadījums, ka ir viss kaut kas, bet īsti nekā nav. (Smejas.)

Ļoti interesants posms man bija mūzikli kādus desmit gadus. Mūzikli bija tas, ko es biju gribējis visu savu apzināto dzīvi. Un sapazīstoties ar Džilinžeru pirms desmit vai vairāk gadiem, man arī radās iespēja provēt to darīt. Mums ar izrādi "Pūt, vējiņi" iznāca diezgan lieliski. Un pēc tam es vēl sešus vai septiņus mūziklus uzrakstīju.

Mūzikli tā kā lielāku azartu izsauca?

Nē, tas ir tāds liels darbs, tu nevari to tā vienkārši paņemt. Tur ir visa tā dramaturģija, jāpieskaņojas, cik tie aktieri varēs nodziedāt. Un tai formai jāatbilst kaut kādiem normatīviem, un nav jāuztraucas, ka tu būsi kaut kādā mēra banāls, jo mūzikls to pieļauj.

Tev vienmēr bijuši arī "knifīgi" solisti. Kādas kvalitātes meklē dziedātājos? Kādi ir tavi kritēriji?

Viens no kritērijiem ir tembrs, ko dziedātāji nevar iemācīties un par naudu nopirkt. To var tikai Dievs viņiem iedot. Tas īstenībā ir pats galvenais. Ir ļoti daudz talantīgu dziedātāju, kuriem nav tas "dzelzītis" balsī. Un otrs, ka es laikam grūti uzrakstu dziedātājiem, vismaz man no malas saka, ka es darbojos tikai ar tiem labākajiem.

Kuri tad ir tie labākie?

Es darbojos ar Intaru Busuli, cik tur, 15 gadus. Ja ir jāatzīmē divi Latvijā, tad Intars un Aija Vītoliņa. Tie ir tādi, kuriem vokālie dotumi der plašai amplitūdai. Bet man ir interesanti ar visiem.

Kāda veida mūziku pats labprātāk klausies? Vai tas ir kāds izglītošanās process? Vai tu seko jaunākajam mūzikā?

Vispār es mājās neklausos. Es klausos tikai mācīšanās nolūkos. Instrumentācijas un tā, bet tas attiecas uz klasiķiem. Par mūsdienu mūziku - es paskatos, kas tur notiek, man draugi ir mūsdienu akadēmiskās mūzikas komponisti. Bet man kaut kā viss, kas ir sarežģītāks par Stīvu Raihu (Steve Reich) vai Ligeti (György Sándor Ligeti) - man tur beidzas smadzenes. Un es apbrīnoju, ka viņi tajā var dzīvot un ka viņiem tas var likties pietiekami komfortabls poligons, kurā izpausties, jo tas viss ir ļoti sarežģīti.

Un tas nekad neatnes tādu klausītāju atzinību. (Smejas.)

Tev tapa albums "Ziedonis. Lācis. Sievietes", un paradoksālā kārtā tu akurāt 8. martā palaidi albumu "Sievietes. Lācis. Vīrieši". Tas ir viens no pēdējiem taviem darbiem. Tā koncertdzīve tagad…

Tā koncertdzīve ir štop tagad. Ir tikai televīzijas ieraksti, kad esi nodevis kovida testu. Pagājušā vasarā drusku palaida vaļā, tad mēs skrējām pa diviem koncertiem dienā, bet 31. decembrī viss beidzās. Un tā līdz aprīlim, nekā.

Un grūti kaut ko prognozēt, kas notiks.

Mums bija saplānoti lielie koncerti. Pagājušogad atcēlām. Kā būs, nezinu. Man ģimenes ārste teica, ka būšot pote aprīlī.

Gribas kaut kur aizbraukt, nevar nosēdēt.

Bet mēs palikām pie tā, kas top tagad.

Sākās kovids pagājušogad martā. Kādu mēnesi es pasēdēju te, tad izdomāju, ka gribu uzrakstīt orķestra svītu. Es to uzrakstīju bez jebkāda pasūtījuma, aizsūtīju Normundam Šnē. Brīnumainā kārtā tas viņu uzrunāja un viņam ļoti patikās. Bet tas būs, kad varēs. Tad pienāca vasara, man piezvanīja Raimonds Martinovs un teica, ka varbūt viņam ļaus operā iestudēt baletu. Tad es uzrakstīju baletu "Mauglis". Nezinu, vai tas kādreiz piedzīvos pirmizrādi, bet es to izdarīju.

Tad bija tas periods, kad atļāva koncertus ar ierobežotu publikas skaitu, un mēs apkopojām to programmu ar Aiju. Izdomājām, ka tā kārtīgi jāieraksta, to mēs izdarījām. Tad kaut kad rudenī, atkal sēžot Spuņciemā, es sapratu, ka kādu laiku neesmu rakstījis dziesmiņas. Imanta Ziedoņa teksti jau man bija sen atlasīti datorā. Nez kāpēc es izdomāju, ka varētu vīrieši dziedāt. Vienā vakarā apzvanīju visus, kas varētu piedalīties, tā nu 8. martā tika palaists albums "Ziedonis. Lācis. Vīrieši".

Šobrīd es gaidu, kad beigsies visas intervijas. Tad kaut ko noteikti izdomāšu un tam pieķeršos. Jo īsti es tai procesā visus laiku nevaru dzīvot, kļūstu vecāks. Man vajag uzrakstīt un tad atpūsties.

Kā tu atjauno enerģiju? Kā tu, ejot cauri šim pandēmijas laikam, turi sevi formā? Es zinu, ka jūs ar Vinetu abi skrienat.

Nu, ja tik daudz pīpē, kā es, tad ir jāskrien.

Jūs abi gandrīz maratonus skrienot.

Kādreiz es labāk skrēju, tagad vecāks kļūstu, vairs tik ātri nevaru. Mēs ar sievu divatā skrienam, tad es varu teikt, ka es viņu pagaidu, bet īstenībā pats vairs nevaru pavilkties. Bet jā, mēs divreiz nedēļā cenšamies vai nu te kādu apli noskriet, vai piedalāmies orientēšanās skrējienos.

Tad es nu jau gadu esmu pasācis katru rītu peldēt Lielupē. Lielupe tepat ir, simts metri. Ziemā bija katru rītu jādauza āliņģis, man vienmēr bija cirvis līdzi.

Ja palaižas, tad nav labi. Cilvēkam jau ir tā vēlme palaisties.

2

Jums ģimenē ir arī interese par orientēšanās sportu. Kas tevi piesaista pie šādas nodarbes?

Man Kandavā kaimiņš bija orientēšanās treneris. Es gāju pie viņa trenēties. Kad pārcēlos uz Rīgu, tas viss pārtrūka. Tad 25 gados, kad man sagāja bišķi ar veselību grīstē, tad es atsāku. Atradu "Magnētu", kur pulcējas Rīgas orientieristi. Un vēl ievilku sievu iekšā, lai nav vienam jābrauc. Tad vēl suns brauc līdzi un tā.

Ja tu nodarbojies ar orientēšanos, man tev jautājums - vai tu dzīvē esi kādreiz apmulsis, apstājies, zaudējis orientāciju?

Jā. Tajos 25 gados tas jau notikās. Un kuļos no tā ārā vēl tagad. Tas visiem radošiem cilvēkiem, tās veģetivitātes lietas. Tas liek kaut ko pārdomāt. Nu nav tā viss tik rožaini vienmēr, kā no malas izskatās.

Es atvainojos, kas notika 25 gados?

Nē, nu nekas jau tā baigi nenotika. Es nokļuvu ar lidmašīnu briesmīgā turbulencē, tad man parādījās fobija no lidošanas, vispār fobija. Staigāju pie psihoterapeitiem un psihiatriem.

Īstenībā es to dzīvi varu dalīt posmos – līdz tam un pēc tam.

Tas ir neizbēgami gandrīz jebkuram. Labāk ātrāk, nekā vēlāk.

Jā, bet tajā momentā, kad tu esi diezgan jauns, tas mulsina – kas šitas vispār varētu būt?

Bet tagad redzams, ka tev ir baigās darbaspējas. Tagad viss ir kārtībā?

Nu, kā kuru dienu. Ir labās dienas, ir sliktās.

2

Nē, es tā nevaru sūdzēties. Man ar ģimeni ir paveicies, gan ar to mūziku kaut ko var nopelnīt. Un, ja vēl kādam mana mūzika patīk, tad ir labi.

Par ģimeni runājot, vai jums ir kādas tradīcijas? Kas ir tas saistošais?

Nekas tāds speciāls. Ziemassvētkos es cenšos uzaicināt Vinetas vecākus, savu mammu, brāli, Vinetas māsu. Cenšos savākt visus te kopā.

Otra reize ir mūsu kāzu jubileja augustā, tad arī tuvi cilvēki te sapulcējas.

Tad ir citas lietas. Kad Vinetai ir dzimšanas dienas, iepriekšējā vakarā mēs ar puikām sarūpējam kādu rožu kaudzi. Diezgan daudz cenšamies kopā būt. Francis tagad Amerikā mācās, bet, kad viņš vasarā atbrauc, tad ir ar mums. Un mums ir interesanti citam ar citu.

Vai sieva līdzdarbojas tavos radošajos procesos?

Nē, viņai viss patīk.

Tu viņai parādi, ko esi sastrādājis?

Es viņai visu parādu. Un viņa saka – super. Viņa ir ļoti labs "kakls", kas groza to galvu. Viņa mani ļoti atbalsta, un tā tam laikam jābūt.

Tu ieminējis par dēlu Franci. Ar ko dēli tagad nodarbojas, kur nonākuši?

Francis studē Amerikā un jau trešo gadu spēlē basketbolu, taisni šonakt jāskatās TV "play – off" spēli. Viņš pats nopelnīja studiju stipendiju.

Hugo tagad ir 14. No rīta sieva iet uz savu istabu strādāt, Hugo iet uz savu istabu – skolu "Zoom".

Hugo mums taisa ēst katru dienu, viņam ir kāds pavāra gēns. Viņš seko "YouTube" visiem slavenajiem šefpavāriem. Mums tādu parastu ēdienu nemaz nav. Vineta tagad aizbrauca uz veikalu ar sarakstu, ko Hugo ir sastādījis. Vakar bija kaut kāds cepts tuncis. Mums tiek celta galdā mango salsa un kaut kādi risoto. Viņam tas viss patīk. Mēs ar Vinetu taisām ēst retu reizi. Es pieļauju, ka tas viņā attīstīsies vēl vairāk.

Vēl Hugo spēlē basketbolu. Abi dēli gājuši mūzikas skolā.

Dažādās profesijās veidojas dinastijas. Nav bijusi vēlme viņus mūzikā virzīt?

Kā dēlu skolotājs bija teicis, pie viņiem talants atpūšas. (Smejas.) Mēs gribējām, lai viņi iet mūzikas skolā, tas viņiem bija tā uzlikts. Vineta ir dēliem teikusi, ka tā viņiem ir jāpabeidz, bet ne vairāk.

Būs labi viss?

Labāk kā būs, nebūs. Tā Jānis Paukštello teica pirms izrādēm.

Ko tu gribētu ļaužiem novēlēt šai laikā?

Es novēlu izturību, censties pateikt cits citam "paldies", censties rūpēties vienam par otru. Gan jau tas kovids vienreiz beigsies, un viss kļūs bišķiņ krāsaināks.

Tad man jāsaka tev "paldies". Paldies par sarunu.

Paldies, ka atbraucāt.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO