FOTO: Jānis Škapars/Apollo

​"Vissvarīgākais ir darīt pirms saslimšanas. Ko es teicu – fiziskā aktivitāte, svaigs gaiss, labs uzturs, smaids lūpās. Un uzliec to masku, ja tu cilvēku vidē esi. Ja esi saslimis, laikā ej pie daktera. Es pats, būdams ārsts, pieļāvu kļūmi. Protams, mums nav nekā pret šo slimību, ja neskaita poti. Tā potēšana tomēr ir svarīga," raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" atklāj Anatolijs Danilāns.

Labdien, profesor, paldies par uzņemšanu!

Paldies jums par uzņemšanu!

Jūs esat Latvijā izveidojies kā garīga un fiziska možuma simbols, nosaukums mūsu raidījumam ir "Jā", šī ir viena no mūsu tematiskajām līnijām – kā turēties uz "Jā strīpas". Es gribēšu jūs par šo arī paklaušināt. No kurienes jums ģenētiski nāk tā enerģija, tas optimisms, atraisītība, atvērtība, humora izjūta? Vai ir kāds dzimtā tāds cilvēks?

Tēvs tāds bija. Lauku skolotājs ar labu humora izjūtu.

Domāju, ka tas nāk ģenētiski. Ir drūmāki cilvēki, bet man tie gēni ir. Es to esmu arī attīstījis.

Man tas ir smadzenēs pielecis – mēs par to vēl šodien parunāsim – viena lieta man ir pretīga, ka dzīves grūtībās sāk pārdzīvot tikai to negatīvo pusi – vai dieniņ, vai dieniņ! Tādu slimnieku man ir daudz. Man vakar bija slimniecīte, kurai vēders sāp, es viņai saku – jums ļaunas slimības nav, bet viņai vienalga – vai, vai, kā es dzīvošu, kā man būs? Es saku – ja jūs visu laiku pārdzīvosiet, jums ne par vienu miligaramu labāk nepaliks. Labāk to nobīdīt malā. – Jā, man sāp, bet nav tik traki, nekāda mirstamā vaina man nav, un ir jādzīvo. Un, ziniet, paliks labāk.

Ir jau grūtības, bet kāpēc tās uzsvērt? Cilvēki ir dažādi. Jūs esat atšķirīgs un es arī esmu. Mēs esam individuālas būtnes, mēs esam arī sabiedriskas būtnes.

Mēs neesam vientuļi tārpiņi, mēs baros dzīvojam – un to bieži aizmirstam.

7

Baros dzīvodami, mēs bieži uzmetam citam skatienu, bet kas man riebjas – meklējam viņā slikto. Vai kāda viņam saburzīta kaklasaite, vai cik tai meitenei liels dekoltē! Es domāju – ja viņai tāds dekoltē patīk, tad lai viņai tāds ir. Klau, ja tev nepatīk, tad neskaties.

Mēs esam sabiedriskas būtnes – to mēs, latvieši, vēl vairāk aizmirstam. Citur pa pasauli braukājot, esmu redzējis, ka ir savādāk. Nevajag meklēt tikai to slikto, bet nu... drusku arī parunāties.

7

Tu ievērosi, ka tajā draņķī ir arī kaut kas labs. Ja es strīdos un diskutēju, es mēģinu uztvert, ka viņam ir arī pareizas domas. Tātad divas daļas, nenobāzt sevi kaut kur - es esmu tas švakais, un otra – katrā cilvēkā jāsaskata arī labo. Man ir optimistiska pieeja, es viņam uzsmaidu, parunāsimies. Un lai viņš runā, kā grib, es viņam par to pa purnu nedošu. Parunāsim un atradīsim katrs kaut ko labu. Un var atrast.

Šis laiks jau veicina tādu atsvešinātību. Attālināts darbs, tu nevari aiziet dancot, tu nevari aiziet uz koncertu, tev ir jāturas pa gabalu - kāda tur vairs sabiedriskošanās?

Tādas grūtības jau ir bijušas. Ja mēs runājam par kovidu, es negribu tās problēmas nonivelēt, bet tās nav īstās bēdas. Kovids nav nelaime. Paklau, ja mums sāktos te pasaules karš, kas to kovidu ņemtu galvā! Mums būtu bail, ka mūs nenošauj vai neapcietina. Mums būtu tās problēmas.

Bet mani arī piekaitina – es, būdams amerikāņu kompāniju starptautiskos kongresos, neesmu dzirdējis, ka kāds amerikānis teiktu, ka Amerika būtu briesmīgi draņķīga, pūstoša zeme. Viņi jau zina, ka Amerikā viss nav gludi...

Bet viņi nerunā uz āru.

Viņi nebļaustās par savu zemi, ka viss ir draņķīgi. Latvieši... paklausies tik apkārt – kādi mēs tur. Es domāju – ko tu muldi, duraks!

Tad labo, labo arī sevi. Es arī to daru. Smaidīsim un "dosim uz priekšu". Mēs neesam sliktāki par citiem pasaules ļaudīm.

7

Es negribētu arī teikt, ka latvieši – tā ir pasaules naba, ka mēs būtu gudrākie cilvēki. Nesen dzirdēju, ka krievi esot pasaules spēcīgākie cilvēki. Nu, nezinu. Mēs esam cilvēki, gan krievi, gan latvieši, gan čigāni.

Nu, viens labāk peld...

Otrs labāk muld.

Katram savs talants.

Es jums piekrītu.

Savu esmu izstrādājis. Man ar profesiju ir paveicies. Medicīna man ir patikusi un patīk. Es zinu, ka ārsts ir labs ne tikai tad, kad viņš ir zinošs, bet esmu kaut kur rakstījis arī tā – jā, viņš ir labs ārsts, bet tāds parupjš vīrs, viņš tā rupji kaut ko atbild un tā tālāk.

Klausieties, viņš nav labs ārsts, lai gan zinošs, zina visus medikamentus, visas blakus parādības. Bet, ja viņš ir parupjš, viņš nav labs ārsts.

Ārsta darbs ir savādāks, man jādabū kontakts ar cilvēku, es viņam skatos acīs un gribu, lai viņš pamana, ka no sirds gribu palīdzēt. Esmu labs ārsts un viņam palīdzēšu, un lai viņš to zina.

7

Un tā ir cita runa. Ja es viņam tikai superlabas zāles izrakstīšu, ar to vien nesanāks. Labs ārsts un rupjš ārsts ir nesavienojami jēdzieni.

Jūs gribat teikt, ka ārstam vajadzētu būt arī pasmalkam psihologam.

Jā, obligāti, viņam ir jābūt arī psihoterapeitam. Nu labi, ķirurgs pirms operācijas... bet viņam arī jābūt psihoterapeitam.

Tavs slimnieciņš ir domājoša būtne. Esmu novērojis, dažkārt mūsu ārstiem ir kļūme - viņi domā, ka cilvēki, kas nav studējuši medicīnu, ne velna nesaprot no medicīnas.

7

Cilvēks sapratīs, tikai vajag vienkāršāk, bez svešvārdiem paskaidrot visu.

Es pastāstīšu piemēru, kas man pašam patīk. Kustības, fiziska aktivitāte ir laba lieta, ko es tur muldēšu vecas lietas. Bet es slimniekam pastāstu – ziniet, pirms pāris gadiem zinātnieki atklāja, ka kauli izdala ķīmisku vielu, kura ārstē sirdi, ārstē smadzeņu, kuņģa zarnu trakta darbību. Kauli ārstē, no kauliem sāk plūst dziedinošas vielas, nav jādzer kādi medikamenti. Bet kauli tikai tad to dara, ja tu kusties. Tu gribēsi smaidīt, ja tu pakusties, un miegs būs labāks un dzīve būs skaistāka, patīkamāka, jo nāks osteokalcijs.

Jums tā enerģētika tātad nāk no tēva lielā mērā? Ja nemaldos, jūs nākat no Kārsavas?

Jā, nāku no Kārsavas, esmu Latgales puisis. Mana bērnība Kārsavā bija kara gados, to es pat īsti neatceros, es pat tagad nezinu, kurā ielā es tur biju. Es dzīvoju Preiļu rajonā, Aizkalne man ir palikusi atmiņā, Paegļi, tur ir tādas vietas, kur es skolā gāju.

Ir kādi radi tajā pusē vēl palikuši, pie kuriem aizbraukt?

Ziniet, pazūd. Ko darīsi, dzīvoju pārāk ilgi. Laikam tur kļūda manos dokumentos, man jau 79. gads nāk, bet es domāju, ka tā kļūda radusies, jo pēc sporta mērījumiem man... Es jau eju uz treniņiem, jo man pēc tam garīgais labs. Fiziskie rādītāji saka, ka esmu kādus desmit piecpadsmit gadus jaunāks. Tā ir taisnība, man ir nepareizi skaitļi dokumentos.

Mums, starp citu, bija saruna arī ar profesoru Ērgli, un viņš teica, ka viens no modernās medicīnas mērķiem ir panākt, lai cilvēks var nodzīvot līdz 120 gadiem. To var panākt?

Var! Un mēs arī dzīvojam. Tie, kas vaid par visu, arī par ēdienu – zils piens esot. Bet es viņiem pajautāju - tu zini, ka pēdējā desmitgadē mūsu mūžs vidēji ir palicis garāks par desmit gadiem? Mums ir vidējais mūžs tagad sasniegts pāri 70 gadiem, tā vēl pasaulē nav bijis. Ulmaņa laikos mēs dzīvojām stipri īsāku mūžu, tādi ir statistikas dati.

Tur var rasties arī zināms valstisks labums. Iedomājieties, ja mēs dzīvojam līdz 120 gadiem, tad mūs var palaist pensijā 105 vai 110 gados. (Smaida.)

A kāpēc nē? Es domāju, ka tā arī būs. Man patīk strādāt! (Smejas.) Klausieties, bet mums tas viss dzīvē ir, piesārņojums un CO2, izplūdes gāzes un tā. Jautājums, kāpēc mēs paliekam visgarākie? Mūsu meitenes ir garākās pasaulē, jaunās meitenes, varbūt nīderlandietes ir par milimetru garākas, latviešu puiši ir pasaulē otrajā vietā.

Un kāds ir jūsu skaidrojums?

Es domāju, ka mēs veselīgāk dzīvojam.

Varbūt mēs izstīdzējam?

Nē, nē. Kāpēc neizstīdzē tās valstis, kuras ekonomiski švakāk dzīvo? Es domāju, ka mēs paliekam garāki, jo mums iestājusies brīva dzīvošana.

Mēs lamājam valdību – es nesaku, ka nevajag – bet nav tā, ka mūsu valdība būtu sliktākā pasaulē. Bet mēs varam bļaut. Ja cilvēkam ir brīvības sajūta, viņš aug garāks. Arī uzturs labāks kļuvis. Man ir daudz jautājumu, ko darīt ar tiem pavasara un vasaras zaļajiem ēdieniem. Es saku – jāēd. Latvijā viss ir mainījies, uzturs, zaļbarība, vitamīni, ēd visu cauru gadu.

Man ir drusku tālāk ieprogrammēts šis jautājums, bet es gribētu atgriezties pie jautājuma, kādas ir tās jūsu iemaņas, kā jūs turaties formā, jūsu dzīves ritms, kādi ir tie jūsu gājieni, lai turētos labā fiziskā un mentālā formā?

Vajag arī palīdzību arī no malas. Kādreiz cilvēks nodomā – "jāmet tas drūmums pie malas, bet nu labi, vēlāk drusku pamainīšos", un tā atliek no dienas uz dienu. Tad vajag kādu stūmienu, grūdienu no malas. Ierauga manu smaidošo purnu manos gados un domā, re, kā cilvēks labi dzīvo. Bet nekādus brīnumus jau es neesmu paveicis.

Man ir arī vēl citādi veicies, esmu dabūjis ļoti labu sievu. Tur arī ir laime. Ja nav kādam mīļa ģimenes dzīve, tad gan ir elle.

7

Ja nav kādam kārtība attiecībās, tad pamainiet kaut ko, parunājiet ar savu partneri. Ja neko nevar, mainiet pret citu, sabendēt savu vienīgo dzīvi arī nav vajadzīgs. Man laimējās, es uzreiz atradu. Mana sieva ir kursabiedrene, mēs sešus gadus kopā mācījāmies Rīgas Medicīnas institūtā. Es tur tā šķielēju uz viņu. Un tad, jau būdami jaunie ārsti, mēs apprecējāmies. Tagad jau 55 gadu laulības jubileja.

Cienījami, cienījami.

Es domāju, ka 55 gadi – tas ir normāli. Par šo jubileju esmu priecīgs. Tā kā, mīļie, 55 – dragājiet pakaļ. Tas ir arī mans un arī manas sievas nopelns. Mans nopels ir tajā ziņā, ka es nesaskatu savā sievā tikai slikto. Es redzu, ka viņā ir daudz laba, viņa ir gudrs un labs cilvēks. Nu kādreiz sabrēc, bet gadās un tā. Bet es redzu labo un priecājos par to. Man daudz optimisma dod arī pareiza ģimenes dzīve.

Tas ir viens elements - harmoniskai dzīvei.

Ģenētika – tas ir otrs. Un trešais – es domāju, ka profesija man dzīvē arī ir palīdzējusi. Es vienkārši esmu atkodis, kas cilvēkam ir vajadzīgs.

Jūs uz to neviens nepiespieda – izvēlēties medicīnu? Un, ka nepārsakos, gastro - en - te - roloģiju?

Es nāku no lauku skolotāju ģimenes, un tur jau bija tāds noskaņojums, ka ir jāmācās, izglītībai jābūt. Kaut gan bijām dziļi Latgalē, šī bija pozitīva un moderna doma, ka izglītībai jābūt. Ne visiem jābūt augsti izglītotiem, var jau arī strādāt savā specialitātē, nebeidzis visādas augstskolas.

Man rados nav neviena mediķa, bet kaimiņos, dziļos laukos bija puisis Staņislavs, ar kuru es draudzējos. Mēs ar viņu tur dzīvojāmies pa mežiem un tā tālāk. Un tad viņš agrā bērnībā saslima ar smagu reimatismu.

Viņš nevarēja vairs paiet, es gāju viņu apraudzīt, un viņš nomira tomēr. Un tas man bija liels trieciens.

Tad es, jauns puika būdams, nodomāju – jā, ir jādara kaut kas, kā varētu šiem nelaimīgajiem cilvēkiem palīdzēt.

7

Domāju, ka tas arī mani pavirzīja uz medicīnas pusi. Vecākiem nebija iebildumu. Man bija izvēle – kļūt par mācītāju vai mediķi? Tomēr izvēlējos būt par mediķi, domāju, ka mācītājs nebūšu tik...

To nevar savienot?

Es arī kaut ko savienoju. Kaut ko savienoju.

Es pateikšu par ticību. Man profesors Skuja, liels ārsts – nez kāpēc bija ievērojis mani studenta gados un vēlāk paaicināja mani pie sevis no Preiļiem, kur biju ārsts, studēt aspirantūrā gastroenteroloģiju. Es ilgi domāju, vai man iet, jo man patika Preiļos, tomēr izspriedu, ka vajadzētu plašāku lauku apgūt.

Kāpēc es atcerējos profesoru Skuju? Viņš man teica – Anatolij, pierādi, ka Dieva nav. Toreiz jau ateisms bija svēta lieta, ko es uzskatu par galīgi pretīgu. Ja tu esi ticīgais, tad tevi jāklapē nost vai galīgi jānospiež, tas neder! Bet es viņam saku – profesor, pierādiet, ka Dievs ir.

Un kurš kuram ko pierādīja?

Mēs beigās abi nolēmām – ziniet, visgodīgāk pret savu dvēseli, arī dieviņa priekšā ir atbildēt, ka mēs, cilvēki, nezinām. Es nezinu. Bet tāpēc ne viens, ne otrs nav jāšauj nost.

Un tagad es pabeigšu savu domu.

Esmu ārsts. Ir vai nav dieviņš? Nedrīkst balstīties tikai uz zinātnes pierādījumiem, bet arī uz ticību. Ja tev ir ticība, tad dieviņš ir, un es saku – lai ir. Tici uz priekšu! Man tas palīdz tevi ārstēt, mēs abi un dieviņš, mēs visi trīs kopā kaut ko tur līdzēsim.

7

Ja ir kāds, kas atnāk un kaut kam (reliģisku apsvērumu dēļ) nevar piekrist, es viņu neatraidu. Es saku – zini, tad aizej vispirms uz baznīcu, pēc tam nāc pie manis. Dievu nevar aizliegt ar pavēlēm, tas ir pretīgi. Man ir dzīvē bijuši tādi posmi, pretīgi posmi. Mani vecāki bija skolotāji, un tajā laikā skolotāji nedrīkstēja par reliģiju runāt. Mamma bija kārtīga, zvērīga katoliete, kā jau Latgalē.

Skolotājs jau tajā laikā, ja vispār iegāja baznīcā, varēja darbu pazaudēt.

Jā, pilnīgi pareizi. Es kādreiz, puika būdams, pamuldēju par Dievu, tad mamma bija sabijusies. Mēs, bērni, dažkārt saprotam vairāk nekā pieaugušajiem šķiet. Jūs jau arī par to esat rakstījis. Es jau tad sapratu, ka man par reliģiju runāt nav labi. Pretīga dzīve, es nedrīkstēju nevienam teikt, ka mana mamma ir katoliete. Vecāki lūdza - to tu nerunā, puisīt. Es ilgu laiku nodzīvoju, kad nevarēju savas domas izteikt. Par to jau mēs runājām – droši vien mēs garāki palikām, kad varējām sākt izteikt savas domas.

Atgriežoties pie možuma, labas formas, jūs minējāt, ka svarīgs elements ir darbs, kas jums iet pie sirds, un dzīvesbiedre.

Mainiet, mīļie skatītāji, darbu, ja jums tur riebjas vai nepatīk. Es atceros, ka man bija kolēģe ķirurgs, tāda nervoza, kašķīga. Sūtīja mani vienmēr, lai es tieku ar viņu galā. Izrādījās normāla meitene. Bet viņa mainīja profesiju, sāka strādāt par ausu, kakla, deguna ārstu. Un palika pilnīgi cits cilvēks. Nekāda vairs brēkātāja, jauka, mīļa un patīkama. Viņai ķirurģija nebija atbilstoša.

Man laimējās, es trāpīju uzreiz. Ja kādam nelaimējas, pamaini, pameklē.

Tātad jums ir pamatlīnijas - darbs, laulība, ģenētika, domāšana. Es tagad gribētu pārlekt uz ikdienas līmeni – kā jūs tomēr to možumu uzturat ikdienā? Jūs staigājat, jūs skrienat? Re, kur jums ģimnastikas riņķi karājas, jūs varat tur pievilkties?

Jā, jā, varu. Jaunībā biju meistarkandidāts. "Krustu" gan tagad nevaru turēt.

Tepat ir jūra, cik, piecsimt metru?

Jā, jūra ir, bet man tepat ir baseins. Es eju somu pirtī. Patīk arī drusku mocības. Ziemā patīk iet pirtī un pēc tam lēkt baseinā. Tādu pierādījumu medicīnā nav, ka karstuma un aukstuma kontrasti būtu labi, bet mans pierādījums ir, ka man ir laba sajūta.

Noteikti jābūt arī fiziskajai slodzei. Latvijā cilvēki ir pārbaroti. Man atnāk māmiņa ar bērniņu, kaut gan es jau neesmu pediatrs. Mammīte saka – vai, bērniņš tāds bāliņš, švaki ēd. Es paskatos uz vēderiņu, zemādas tauku āda. Es saku – mamma, kā tad viņa ir to dabūjusi?

Mums Latvijā ir doma, ka mēs švaki ēdam. Bet es pateikšu, ka nē.

7

Man ir nākuši vīri ar problēmām. Es saku – zēni, jums nekas nesanāks. Jo jūs izvelkat tikai vienu lietu, ēdienu. Nav tikai ēdienā vaina. Es jau redzu, jums ir par maz kustību. Vēl vajag miegu. Ja cilvēks neizguļas, vēlāk paskatās kādu filmu un tad agri ceļas, cilvēks paliek dūšīgāks. Zinātniski pierādīts. Es zinu, ka man vajag septiņas stundas izgulēties. Un vajag salt.

Ko vajag darīt - salt?

Salt. Vajag būt vēsumā, netuntuļoties. Jo mēs jau esam mašīnas, kas sevi silda. Un lielākoties apēstās enerģijas mēs izmantojam sevis apsildīšanai.

Vai jums ar jūsu možumu un dzīvesprieku kādreiz uznāk arī bailes, bailes no dzīves? Vai jums ir nācies tikt pāri kritiskām situācijām?

Bailes ir katram. Lai viņš nemulst no bailēm. Tā ir normāla reakcija, bailēm jābūt. Bet cita lieta, ka bailes tiek pārspīlētas. Man ir teikts – jā, profesor, ir jauki te runāt par labu dzīvi, bet jūs taču pats zināt, ka mēs visi esam mirstoši.

Varbūt, ka izdodas no tā izvairīties?

Ziniet ko, ja ir tāda doma, tad var izdoties.

Bet nekādā gadījumā nevajag domāt par to, kad pienāks mana pēdējā stundiņa, vai un vai. To nē.

7

Bailēs nedrīkst iekrist. Bet bailes man ir bijušas visu mūžu. Vai tur darbā nepatikšanas, kad man ir cilvēciņš nomiris, vai esmu jaunībā kļūmes pieļāvis, man ir mati sirmi un tā tālāk. Bet tā nevajag, man tur pirms 50 gadiem bija tāds gadījums - ai dieviņ, ai dieviņ...

Mēs runājām, ka latvieši arī beidzot sāk resni palikt. Jūs dažkārt paradoksāli izsakāties. – Speķis ir labs, piens ir labs. Bet dakteri saka – ja ēdīsi speķi, visi asinsvadi aizķeps ciet.

Speķis ir labs, piens ir labs. Ne jau visiem cilvēkiem, cilvēki ir dažādi.

7

Ir cilvēki, kas pienu un speķi nepanes. Par speķi – man ir tiešām pacienti bijuši, kas palikuši slimi no gaļas treknumiem. Bet vairāk jau slimi paliek no saldumiem. Kūciņas, salda tēja. Mans princips ir – uzturam jābūt daudzveidīgam, nevienu faktoru nepalielinot. Pārēsties speķi nevajag, bet pavisam atteikties no tā arī nav pareizi.

Tas pats ar olām, pienu, zaļbarību, kā saka. Ja kaut ko jūt, ka to negribas, tad arī nevajag.

Jums ir vesela grāmata "Dakteris un dakšiņa".

Jā.

Jautājums, ko jūs pats ēdat? Es tā saprotu, ka jūsu kundze Irēna ir smalka gatavotāja.

Jā, viņa labi gatavo, bet, ja esmu kaut kur citur, es jau ēdu visu ko. Kad esi kustējies, gribas ēst. Kā jau es grāmatā rakstīju - nav jau labi naktī ēst, bet ja sagribas, lūdzu, tak jādzīvo. Dzīve ir viena, kā mēs norunājām. Kādreiz mēs ar sievu naktī pie ledusskapja satiekamies.

Tas nav tik traki.

Tas nav tik traki. Par to speķi runājot, domāju, ka es Latvijā nogludinu pārspīlējumus. Lūk, speķis, gaļa nekam neder, daudzi nemaz gaļu neēd, tas neesot labi. Vegānu uzturs faktiski ir kaitīgs veselībai. To zinātne ir pierādījusi – ja gribi dzīvot īsāku mūžu, nevis tādu, kādu tev liktenis vai dieviņš paredzējis, tad vajag vegānu uzturu. Vidēji ņemot, tad mūžs būs par desmit gadiem īsāks.

Visu vajag, bet ar mēru. Protams, nevajag būt pārbarotam.

Jums tātad nav kāda īpaša ēšanas programma? Ka jūs to un to noteikti ēdat un citu atkal nekādā gadījumā?

Nē. Programma ir tāda – un to es arī saviem slimniekiem mācu – kas jums negaršo, nevarat dabūt iekšā, tad nav sevi jāmoka, dzīve tak jādzīvo ar smaidu. Nu, nepatīk tur kaut kādi salāti, neēd. Ja kādam garšo pipars – tad dzen iekšā.

Organisms zina labāk, ko grib, nekā mēs visi kopā, arī dakteris Danilāns nezina labāk.

7

Tā trāpījās, ka tagad sarunas pārtraukumā jums zvanīja Pēteris Strubergs, lielais ceļotājs. Jums ir abiem kopā grāmata "Dakteri un šamaņi". Jautājums, vai jūs ticat arī alternatīvajai medicīnai?

Īstenībā es lielā mērā palieku zinātniskās medicīnas pielūdzējs. Bet es nepretojos un pieļauju, ka alternatīvajā medicīnā kaut kas varētu būt. Mēs jau runājām – tā placebo ietekme nav slikta, jāizmanto. Tā var būt varena. Ja cilvēks ļaunu dara savai veselībai, es viņam saku – izej cauri vispirms, ko modernā medicīna māca, un tad aizej pie kādas tantītes, ja gribas, pie kādas Zilā kalna Martas.

No suģestijas daudz ir atkarīgs?

Paklau, mēs runājām – katram dakterim ir jābūt Zilā kalna Martai.

7

Nav tikai zinātniski apstiprināti medikamenti. Bet es varu ar abiem, es izmantoju arī to, ko Zilā kalna Marta izmanto, protams. Jā, tam nozīme ir, piekrītu.

Lūk, jūs arī tā pandēmija saķēra ciet. Jūs veiksmīgi tikāt tam pāri. Viss ir normalizējies?

Jā, pilnīgi. Nu, varbūt drusku gaita ir ietekmēta, bet prāts ir palicis.

Diemžēl tāda nelaime, liga tagad pastāv. Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kas ir gājuši tam cauri? Ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt?

Vissvarīgākais ir darīt pirms saslimšanas. Ko es teicu – fiziskā aktivitāte, svaigs gaiss, labs uzturs, smaids lūpās, vai ne. Uzliec to masku, ja tu cilvēku vidē esi. Ja esi saslimis, laikā ej pie daktera. Es pats, būdams ārsts, pieļāvu kļūmi. Protams, mums nav nekā pret šo slimību, ja neskaita poti. Tā potēšana tomēr ir svarīga.

Redziet, ko es vēl gribu piebilst – parasti mēs esam egoisti, arī koronavīrusa gadījumā, "es jau kaut kaut kā izvairīšos", viņš nesaprot to nelaimes būtību.

7

Varbūt tu izvairīsies, bet tu esi potenciāls slimības pārnēsātājs, nebūdams potēts. Mēs esam sabiedriskas būtnes. Ja tu domāsi tikai par sevi, tev nemaz tik labi neies. Labāk padomāt arī par citiem. Tas ir nešaubīgi zinātniski pierādīts, ka nepotētie pārnes slimību tālāk. Izslimojušie arī var, protams, saslimt, bet daudz retāk. Jāpadomā par citiem cilvēkiem, mēs esam bara būtnes, lopiņi, mēs esam kopā.

Kas jums padomā tagad, kādi jauni darbi?

Tagad es uzrakstīšu grāmatu. Es smaidīju par saviem skolotājiem Skuju, Lazovski – viņi no krasas zinātniskas medicīnas pārstāvjiem pārvērtās par tādiem medicīniski filozofiskiem domātājiem. Man ir padomā grāmata tieši par šiem jautājumiem. Nevis par specifisku medikamentu pielietošanu, bet par dzīves stilu, lai ierādītu cilvēkiem, ka tā jau nav tikai ķīmija, kas var tevi glābt, un tā tālāk.

Lai jums tas darbs ātrāk top. Lai jums ir veselība, enerģija un laba oma.

Paldies jums.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO