FOTO: apollo.lv

"Man toreiz piedāvāja vēl uz trīs gadiem palikt, bet es domāju, ka tad jau pēc trīs gadiem [mans dēls] Rodrigo būs zviedrs. Teiks – ej tu ratā ar visu savu Latviju, es te Zviedrijā dzīvošu," raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" stāsta Latvijas hokeja izlases treneris Artis Ābols.

Sveiks, Arti! Kamēr jūs trenējāties, mēs pafilmējām, kā puiši plosās. Ko jūs, piemēram, šodien atstrādājāt?

Jā, protams, tu gatavojies intervijai, bet treneris domā, ko komandai vajag uzlabot. Rītā ir spēle, un mēs gatavojamies pretuzbrukumam un spēlei vairākumā.

Man vienmēr respektu ir izraisījis, ka mazi puikas jau no rīta agri ceļas, iet trenēties, spēlēt, tad viņam ir skola, bet vakarā ir jāmācās. Un atkal viss no jauna. Tā bērnība paiet. Tas nav vienkārši ne tiem puikām, ne tiem vecākiem. Bet par tevi – vai tevi vecāki virzīja hokejā vai tev pašam tā atspere bija iekšā?

Radio skanēja sludinājums – tolaik neviens neteica "reklāma" – man bija septiņi gadi un bija sludinājums, ka mana vecuma puikas tiek aicināti trenēties hokejā. Mani vecāki prasīja – gribi? Teicu – protams.

Tas sākums jau ir vecāku izvēle gandrīz vienmēr.

1980. gadā es sāku trenēties.

Jums tāda kā hokejistu dinastija sāk veidoties, tavs dēls Rodrigo arī ir laba līmeņa hokejists. Jautājums, kāda savukārt tur ir tava ietekme?

Noteikti mana ietekme bija. Jau tas, ka es pats spēlēju. Kad es spēlēju, viņš ļoti daudz uzturējās šādās hallēs, kādā tagad esam. Un tas pats no sevis aizgāja. Ne es, ne sieva, mēs nekad netikām viņu spieduši pievērsties hokejam. Mēs viņam devām iespēju pamēģināt, viss tālākais jau bija viņa paša izvēle. Mans uzstādījums ir bijis vienīgi – ja tu dari, tad dari kārtīgi. Ja tu nespēlē, tad ej mājās.

Godīgi sakot, es viņu vēl bērnu dienās esmu mēģinājis atrunāt – kāpēc tev profesionālu hokeju spēlēt? Tu vari iet arī citā jomā. Bet viņš tomēr izvēlējās profesionāla hokeja ceļu. Šobrīd viņš spēlē labi, jā.

Kā tu gribētu? Lai tavs dēls spēlē Zviedrijā, tāpat kā tu to esi darījis, vai tu labāk viņu redzētu Ziemeļamerikas hokejā?

Neslēpšu, gan es, gan viņš gribētu – un tas sapnis vēl nav izsapņots – kādreiz tikt uz NHL ledus. Tas, ka es spēlēju Zviedrijā un viņš spēlē Zviedrijā, tā ir vairāku apstākļu sakritība. Es vēlējos, lai viņa attīstība notiktu Zviedrijā. Tā notika, ka viņš nonāca Zviedrijā, tad Ziemeļamerikā, tad atkal Zviedrijā. Un tālakais jau atkarīgs no tā, kā viņš spēlēs un daudziem blakusapstākļiem.

Par Zviedriju. Mana paziņa apprecējās ar zviedru džeku un viņi atbrauca ciemos. Kamēr sievietes pļāpāja, mēs abi skatījāmies hokeju. Es nobrīnījos, ka tas zviedrs ļoti labi zināja, kas tu esi, nebūdams kāds īpašs hokeja speciālists. Viņš vispār labi zināja latviešu hokejistus. Un es tā nobrīnījos - redz kā, zviedri zina, kas pie mums hokejā notiek. Jautājums – vai tu skaties uz Zviedriju kā uz otrām mājām, vai tev tur ir arī kāda emocionāla piesaiste?

Nu, es māku zviedru valodu, varbūt ne visu ļoti pareizi, bet runāju, lasu. Jā, savs laiks tur ir dzīvots, šī valsts man ir simpātiska, bet pateikt, ka man būtu kāda liela emocionāla piesaiste es nevarētu. Es jau varēju tur vēl palikt.

Kad Rodrigo bija jāiet skolā, tā bija mana tīra izvēle, ka jābrauc mājās, jo skolā viņam jāiet Latvijā.

Man toreiz piedāvāja vēl uz trīs gadiem palikt, bet es domāju, ka tad jau pēc trīs gadiem Rodrigo būs zviedrs. Teiks – ej tu ratā ar visu savu Latviju, es te Zviedrijā dzīvošu. Un tā mēs pārvācāmies uz Latviju. Bet esmu tā domājis – ja dzīve piespiestu braukt prom no Latvijas, tad Zviedrija būtu pirmā valsts, uz kuru es skatītos.

Internetā bija populārs video, kur tu kaut ko emocionāli uzsauci tiesnesim.

Tas bija ļoti populārs.

Jā, tas lielos apjomos aizgāja. Tas Krievijas TV komentētājs teica apmēram tā – es nevarēšu komentēt, Ābols kaut ko latviski izsaucās. Abols čto to na latišskom skazal.

Jautājums – vai tu vari palikt arī dusmīgs?

Protams, es ar šo nelepojos. Es toreiz strādāju Krievijā un katrs uzskatīja par pienākumu man atsūtīt saiti ar šo klipu, kur es lamājos. Bet nu tā notiek, emocionāls sporta veids. Jā, es gana ātri varu aizsvilties, es varu palikt dusmīgs. Es varbūt izskatos dusmīgāks, nekā esmu, bet nu, kad filmē no augšas un man ir noliekta galva, tad izskatās, ka es esmu nonstopā dusmīgs.

Var saprast, ka veči izkaujas laukumā, jo nevar jau to spriedzi izturēt. Kā tu pēc smagākām, saspringtākām spēlēm atslābinies, norimsti?

Tas bija grūti, kad es strādāju KHL. Mūsu platuma grādos tas ir augstākais līmenis. Un pēc kādiem zaudējumiem es pats ar sevi ilgi cīnījos. Visas tās dusmas un emocijas.

Tad mājinieki saprata, ka vajag likt mani mierā, man pašam jātiek ar to skaidrībā.

Tas nav viegli, atiet no tā. Ir jāsagremo tās dusmas. Ir jāmāk, pārkāpjot mājas slieksnim, atstāt tās dusmas un emocijas aiz sevis. Bet ir daudzas profesijas, kurās ir grūti atstāt emocijas aiz sliekšņa. Tad savulaik man bija viens tāds brīdis, kad es biju Rīgas "Dinamo" galvenais treneris, tad es piedalījos tādos rallijos, kur brauca ar "žiguļiem" Zilā kalna trasē pie Valmieras. Tas bija superīgākais veids, kā izvēdināt galvu. Tajā dienā, kad es piedalījos sacensībās, es tiešām nedomāju par hokeju.

Par Rīgas "Dinamo" ieminējies. Tur ir tā kā punkts pielikts, komats vai tur ir domuzīme?

To es nemāku teikt, to rādīs nākotne. Šobrīd tas nav no manis atkarīgs. Tas ir atkarīgs no kluba vadības un menedžmenta.

Tu esi bijis, strādājis un strādā kopā gan ar Hārtliju, gan Vītoliņu. Vai tu varētu raksturot, kā atšķiras šo abu vīru darba stils?

Es tā ļoti salīdzināt nemaz nevaru. Jo ar Hariju mēs bijām tikai ļoti īsu brīdi, ar Hārtliju man ir ilgāks posms bijis kopā. Protams, cilvēki ir dažādi, viens ir ziemeļamerikānis, otrs ir latvietis. Un tas viņu skatījums uz atsevišķām detaļām ir atšķirīgs.

Hokejs tomēr ir fenomens Latvijā, to pat varētu nosaukt par "kulta procesu". Salīdzinājumā maza nācija atrodas hokeja pasaules elitē. Kaut gan, pieņemsim, vidēja mēroga Amerikas pilsētā ir vairāk iedzīvotāju, nekā Latvijā kopumā. Atbilstoši viņiem ir lielāka atlase. Bet vienalga mums tas līmenis ir un mums ir fanātiski fani. Ar ko tu šo skaidrotu?

Es domāju, tas nav sācies tikai ar 1997. gadu, kad atjaunotās Latvijas izlase nonāca pasaules elitē. Tas ir meklējams agrāk. Kā zināms, latvieši arī krieviem sāka mācīt, kas ir Kanādas hokejs. Es atceros, ar Rīgas "Dinamo" spēlējām Ufā, un tur arī bija bijuši izsūtītie latvieši, kas sāka mācīt tur Baškortostānā krieviem hokeju spēlēt. Ar šādiem vīriem ir liekams sākums hokeja popularitātei.

Tad jau padomju laiki bija, kur mēs redzam veco "Sporta pili", kur mūžīgi tribīnes bija pilnas. Bija PSRS izlase, kur spēlēja Helmuts Balderis, es nezinu, Artūrs Irbe. Domāju, tās tradīcijas pārgāja līdzi. Tad nāca atjaunotā Latvija un atkal mums pašiem sava izlase, tas bija tā kā tāds otrs vilnis. Nekādu megasasniegumu jau nav, mēs turamies, mēs varam elitē tikt ceturtdaļfinālā, bet tā hokeja mīlestība Latvijā ir sena, tagad mazliet varbūt citādā formā. Un tā iet tālāk.

Esmu dzirdējis, ka tu smuki dziedi. Vai tu varētu nobeigumā arī šoreiz nodziedāt cilvēkiem kaut ko labai omai šai laikā?

Man liekas, ka es neesmu dziedājis, es esmu ākstījies. Labi, ja kaut ko jautru un smieklīgu, tad tas varētu būt no Edgara Liepiņa repertuāra. Tikko no mums aizgāja mans labs paziņa Guntis Skrastiņš. Līdzjūtība viņa tuviniekiem. Tad ir tāda dziesma Edgaram Liepiņam, "Sirdsapziņas tīrība". Bet es drīzāk norunāšu, es nemāku dziedāt vispār. (Dzied.)

Paldies, ka veltīji mums laiku. Un lai viss tev notiek, slīd un ripo!

Paldies, gaidīsim gaišāku nākotni!

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO