UFC smagā svara čempions sarunā ar Arielu Helvani pastāstīja detaļas par savu un UFC, nu jau jāsaka, ieilgušo konfliktu.

Arvien aktuālāks kļūst jautājums par cīkstoņu algas apmēriem - sportisti no UFC prezidenta Deinas Vaita prasa vairāk, kamēr "Onkulim Deinam" uz šādām prasībām nav pat "viens pīpis".

Var jau teikt, lai cīkstoņi pēc līguma beigām dodas meklēt zaļāku zāli citā organizācijā, jo nav noslēpums, ka UFC ne vienmēr saviem cīkstoņiem piedāvā pašu augstāko atalgojumu. Atliktu vien nokārtot līguma saistības organizāciju un durvis uz pasauli ir vaļā. Par nelaimi cīkstoņiem realitāte ir pavisam citādāka, un Nganu gadījums tam ir spilgts piemērs.

Cīkstoņi ar UFC paraksta līgumus, kuri beidzas divos variantos - pēc noteikta cīņu skaita, vai arī, pienākot noteiktam termiņam. Tieši otrais nosacījums gadu gaitā bijis ļoti "stiepjams".

Pirmkārt, katrs UFC cīkstonis noslēdz līgumu, kurā ir atrunāts tā sauktais "Čempiona punkts". Tas paredz, ka gadījumā, ja cīkstonis līguma termiņa beigās ir UFC čempions, organizācijai ir iespējas pagarināt konkrētā atlēta līgumu uz vienu gadu vai arī trīs cīņām.

Piemēram, ja cīkstonis trīs cīņas aizvada 10 mēnešu laikā, kas gan ir visai neierasta, bet nav neiespējama prakse, tad viņa pagarinātais līgums noslēdzas brīdī, kad viņš pēc trešā dueļa novelk MMA cimdiņus.

Līdz ar to Nganū argumenti teorētiski beidzas jau šajā brīdi, tomēr UFC tik un tā izvēlējās pret savu čempionu, kura līgumam par vēl vienu pēdējo cīņu bija jābeidzas 20. maijā. Tomēr līguma pagarinājumu cīkstonim ir jāparaksta un Nganū to vēl nav izdarījis.

"Viņi izdara spiedienu ar šo "čempiona" punktu. Bet es neparakstīju jaunu līgumu, un tas arī ir radījis šo problēmu. Es negribu parakstīt jaunu darījumu ar piedāvātajiem nosacījumiem, jo nejūtos pasargāts," sacīja Nganū.

Nganū savu čempiona titulu aizstāvēja 28. martā, bet jau trīs dienas vēlāk UFC klauvēja pie durvīm ar bezkaunīgu piedāvājumu - titula aizstāvību 12. jūnijā. Protams Nganū šo piedāvājumu nevarēja pieņemt. Pirmkārt, cīkstonim problēmas sagādāja vīzas jautājums, bet viņš arī savu smagi nopelnīto čempiona jostu vēlējās aizvest uz dzimto Kamerūnu.

Nganū bija neizpratnē, kāpēc viņa titula aizstāvība tiek tik ļoti sasteigta: "Viņiem man bija jādod laiks vismaz aizbraukt mājās un parādīt jostu saviem cilvēkiem, tautai un ģimenei. Kāpēc šāda steiga? Pēdējo divu gadu laikā esmu cīnījies divreiz, bet tagad man pēkšņi titulu jāaizstāv divu mēnešu laikā? Kāpēc šāda steiga?"

Foto: Nganū UFC čempiona jostu atrāda dzimtajā Kamerūnā

Atbilde uz Nganū jautājumu slēpjas UFC organizācijas visai "netīrā" viltībā. UFC ir tiesības cīkstoņa līgumu pagarināt arī gadījumos, ja sportists atgūstas no kāda savainojuma vai arī dažādu iemeslu pēc ir neaktīvs (paša iniciatīvas dēļ). Tad līgums tiek pagarināts atbilstoši laika periodam, ko cīkstonis izlaida savainojuma vai arī nevēlēšanās cīnīties dēļ.

Apskatot Nganū piemēru - viņš atteicās cīnīties pēc aptuveni trīs mēnešiem, kas nozīmēja, ka UFC bija tiesības līgumu pagarināt no 20. maija līdz augusta beigām. 

UFC kamerūnietim cīņu piedāvāja augustā, bet arī šādu variantu viņš bija spiests noraidīt. Tā rezultātā UFC Nganū līgumu pagarinājusi uz vēl sešiem mēnešiem.

Šeit gan var uzdot jautājumu, kāpēc gan pūlēties, ja Nganū, kā čempionam, tik un tā būtu jāaizvada cīņas. Šeit atbilde ir pavisam vienkārša...

Gadījumā, ja Nganū vēlas tiesā celt pretenzijas pret UFC, organizācijai uzreiz ir papildus neizpildīti līguma punkti, kurus izmantot pret cīkstoņa prasību. Līdz ar to cīkstonim ir daudz grūtāk no UFC tiesiskā vai arī pārrunu ceļā "izsist" labāku darījumu.

Šobrīd ir radusies situācija, ka Nganū zināmā mērā ir UFC ķīlnieks. Viņš ir čempions, kurš no organizācijas vēlas saņemt līgumu ar (pelnīti) lielāku atalgojumu. Savukārt UFC ir nobruņojušies ar spēcīgiem pretargumentiem, izmantojot līgumā viltīgi atrunātus punktus.

Protams, Nganū var (šobrīd jau jālieto termins "varēja") cerēt, ka Vaits šai situācijai pieies ar nolūku priecīgas padarīt abas puses un piekritīs sastādīt jaunu, cīkstonim draudzīgāku līgumu. Bet, zinot Vaita "dzelzs dūres" vadības stilu, šāda cerība, visticamāk, bija naiva.

Lai gan UFC saviem čempioniem piedāvā gardāku kumosu no cīņu šova pārdoto tiešsaistes abonementu "pīrāga", var atrast argumentus, kāpēc būt UFC čempionam ir pat sliktāk nekā "parastam" cīkstonim. Protams, ja pilnībā atkāpjamies no prestiža un cīkstoņa ambīciju jautājuma.

Šajā gadījumā Nganū organizācijai ir piesiets vēl vismaz līdz nākamā gada maijam. Šajā laika periodā viņš, visticamāk, aizvadīs jostu apvienošanas cīņu pret pagaidu čempionu Sirilu Gānu. Tomēr viņš minētajā laika periodā sagaidīs ne tikai dueli pret Gānu, bet jau ir piedzīvojis savu 35. dzimšanas dienu, kas cīņu sportā, jo sevišķi smagajā svarā, nav nekas kritisks, bet tas nav arī mazs skaitlis.

Pulksteņa rādītāji un kalendāra lappuses atpakaļ neiet un šobrīd situācija ir tāda, ka Nganū gada laikā atkal būs aizvadījis tikai vienu cīņu. Bet iespēju meklēt finansiāli labākus risinājumus viņam liedz UFC viltīgi sastādītie līgumi. Kamerūnietis šajā cīņā pret UFC zaudē sev tik dārgo laiku. UFC to ļoti labi apzinās un gaida mirkli, kad Nganū salūzīs.

Kopumā situācija ar UFC cīkstoņu līgumiem ir visai sarežģīta, bet domājams, ka nekas nemainīsies, kamēr netiks izveidota cīkstoņu arodbiedrība vai tamlīdzīgs orgāns. Šobrīd par šādu risinājumu gan ir izskanējušas tikai un vienīgi runas, pat ne konkrēti rīcības plāni.

Šobrīd realitāte ir tāda, ka dzīve daudz vienkāršāka ir, piemēram, tādam cīkstonim kā Neits Diazs, kuram līgumā ir atlikusi viena cīņa. Viņš nākamajā duelī (ar 99,99% garantiju) necīnīsies par čempiona titulu, kas nozīmē, ka Diazs pēc sava līguma noslēdzošās cīņas varēs doties tur, kur tiek piedāvāta lielāka nauda. Savukārt UFC čempionam līdz šādam statusam nokļūt, kā jau minēts augstāk, ir daudz, daudz grūtāk...