"Man ir jāiet tāpēc, ka mums ir sliktākie rādītāji pasaulē. Es redzu ziņās, cik daudzi mirst – 20 līdz 30 katru dienu. Mēs Latvijā neesam daudz, mums katrs cilvēks ir svarīgs," raidījumā TV3 Ziņas stāsta viens no brīvprātīgajiem, kurš ir piekritis palīdzēt mediķiem Covid-19 nodaļā. Agresija, halucinācijas un bēdu ieleja - ar ko viņi saskaras ikdienā?

"Man bija vienalga. Es esmu gatavs darīt jebko, kur es varu palīdzēt – tīrīt, nest, aizvest, pilnīgi vienalga," stāsta Juris Ulmanis, kurš vēl pirms pāris mēnešiem bija Himalajos un mēģināja sasniegt Everesta virsotni. Viņš pašlaik ir brīvprātīgais Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Šī nav pirmā reize, kad iemēģināta roka brīvprātīgā darbā – savulaik viņš devies uz Ukrainu sniegt humāno palīdzību karavīru ģimenēm, tāpat darbojas karavīru biedrībā.

"Man sirds saka, ka es kaut ko esmu izdarījis. Tā ir mūsu sūtība - palīdzēt viens otram.

Kad būs jāiet augšā debesīs un Svētais Pēteris prasīs: "Juri Ulmani, ko tu darīji, kamēr Covid-19 bija?", es varēšu pateikt - "tīrīju palātas un tualetes"," skaidro Juris.

2

Vīrietis palīdz uzkopšanas darbos. Slimnīcā palātas ir jātīra katru dienu. Tas ir liels darbs, kuru nereti cilvēki nenovērtē, norāda Juris. Viņš neslēpj, ka brīžiem arī pašam palātās kļuvis neomulīgi, bet darbu noteikti turpinās: "Man bija tā, ka brīžiem sāk jau rādīties, jo tur bija pacienti viņi sāk klepot. Viņiem ir skābeklis, un viņi tur dziļi, smagi elpo, un tad jau es sāku domāt, varbūt man no šīs palātas ātrāk jāizmūk."

"Kādam tā ir agresija - sit, spārdās, met visu pa gaisu, mauc maskas nost."

Guntis Čivičs ir izmācījies par feldšeri, taču savā profesijā pēdējo reizi strādājis gandrīz pirms 30 gadiem. "Es vienkārši vienu vakaru sēdēju pie datora un redzēju, ka ir uzsaukums mediķiem. Lejā bija e-pasts, un es uz to uzrakstīju īsu vēstulīti, ka būtu gatavs piedalīties, īsti pats neapzinoties, kā tas beigsies.

Nebiju pakonsultējies ne ar ģimeni, ne bērniem, un burtiski pusstundas laikā bija zvans no "Gaiļezera" - mēs tevi gaidām."

2

Viņš Gaiļezera Covid-19 nodaļā darbojas kā sanitārs. Darba realitāte gaužām traģiska - tur ārstējas arī cilvēki, kuriem mazbērni atņēmuši pasi, lai tikai neietu vakcinēties. Jāsaskaras arī ar agresiju. "Visiem ar Covid-19 saslimušajiem, viņiem ir problēmas ar skābekli asinīs. Viņiem trūkst elpas, un hipoksijas rezultātā viņiem atsaka smadzenes, sākas "gļuki", kā tautā saka, halucinācijas. Kādam tā ir agresija - sit, spārdās, met visu pa gaisu, mauc maskas nost," stāsta Guntis.

Ģimene par viņa lēmumu sākotnēji nav bijusi sevišķi priecīga, jo apzinās, ar ko riskē. Tomēr tieši tuvie cilvēki palīdzējuši pārdzīvot pandēmijas laiku. "Mēs ļoti saliedējāmies, mēs sajutāmies ļoti vienoti. Arī tie "lokdauni" likās - tas taču ir drausmīgi sēdēt mājās, vienas un tās pašas sejas, tas apnīk – bet nē, mēs kaut kā organiski forši saliedējāmies, un man tas patika," stāsta Guntis.

"Kas mani visvairāk satrauc – medicīna un darbs ar klientu ir tomēr attiecību lietas. Un te es ienāku palātā – mums bija viena grūtniecīte, es gribēju ar viņu parunāt, bet saprotu, ka viņa manu smaidu neredz.

Es mēģinu kaut kādā kontaktā būt, ar seju nevaru izpildīties, jo priekšā maska un stikli. Es vienkārši paņemu roku un paturu. (..)  Tā grūtniecīte bija laimīga, viņa apraudājās. Es arī, jā," atklāj Guntis.

2

Video: TV3 Ziņu sižets

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO