FOTO: Publicitātes foto

Šajā pavasarī pašmāju mūziķe EZIA (Elīza Ašmane) izdeva savu debijas albumu "Cycles", kas nu pieejams klausītājiem visā pasaulē. Es Elīzu pazīstu jau sen, mēs kopā mācījāmies skolā, tomēr mūsu ikdienas krietni atšķīrās - Elīza mācījās džeza nodaļā, es - diriģēšanas. Džezisti klasiķu acīs vienmēr šķita bohēmiski vējagrābšļi, tomēr šajā domāšanā lielu lomu spēlēja skaudība. Lai vai kā, skolas laikā nenojautu, ka reiz intervēšu klasesbiedreni, no kuras špikoju matemātikas kontroldarbus. 

Es tevi pazīstu jau sen, bet vai vari pastāstīt tiem, kas nezina, mazliet par savām saknēm Latvijā?

EZIA: Esmu dzimusi Rīgā un pirmos dzīves gadus pavadījusi Purvciemā. Tad pārvācāmies uz Ādažiem, kur paspēju gadu mācīties bērnudārzā, tad sāku iet Ādažu vidusskolā un Mākslas un Mūzikas skolā. Papildus tam bija visvisādi pulciņi, taču mūzika vienmēr bija primāra.

Vai tava ģimene ir cieši saistīta ar mūziku?

Īsti nē, taču ir izņēmumi. Zinu, ka daži no radiem mācējuši spēlēt kādu instrumentu vai gājuši mūzikas skolās, taču padziļināti mūzikai pievērsušās esam mana paaudze - es, māsa, māsīca.

Kur sākās tavas mūzikas gaitas?

Mājās vienmēr skanēja mūzika, vasarās ar māsu un māsīcu laukos veidojām šovus un neskaitāmus koncertus, visu laiku bija jāuzstājas. Pamatskolas laikā gāju mūzikas skolā, dziedāju, spēlēju klavieres.

7. klasē iestājos Rīgas Doma kora skolā, lai mūziku mācītos padziļinātāk. Absolvēju pamatskolu un iestājos džeza nodaļā kā vokāliste, un varētu teikt, ka tieši tad sāku veidot savu stilu kā māksliniece.

Kāpēc vidusskolā izvēlējies tieši džeza nodaļu? Kas tevi pamudināja mācīties šo Latvijā ne pārāk populāro mūzikas žanru?

Kad tuvojās 9. klase un pamatskolas beigas, sāku domāt par nākotni, iespējām, nākamo soli. Sāku uzdot sev jautājumus, kas man patīk, ko vēlos pateikt un kā vēlos to darīt. Jutu, ka tieši džeza mūzika un filozofija visvairāk saskan ar manu iekšējo garu un temperamentu.

Tas bija arī kaut kas pilnīgi jauns priekš manas balss un saprašanas, kā to lietot.

Esmu ļoti pateicīga un priecīga, ka manā ceļā gadījās tik fantastiska skolotāja kā Inga Bērziņa, kas šajā savādajā un jautājumiem pilnajā ceļa posmā bija līdzās.

Pēc skolas tavi ceļi veda pāri okeānam - Ņujorkā "The New School for Jazz and Contemporary Music". Vai nebija bail spert tik lielu soli? Ja bija, tad kā pārvarēji šīs bailes?

Biju ļoti iedvesmota un gribēju spert vislielāko soli, kāds tajā brīdī bija iespējams, domāju, jāiet uz pilnu banku! Gribēju būt kaut kur pēc iespējas tālāk, lai piedzīvotu kaut ko pavisam jaunu un nepazīstamu. Domāju, ka kaut kādos brīžos bija arī bailes, bet varu tikai mācīties no šādiem mirkļiem, ka dažreiz, uzdrīkstoties darīt kaut ko ļoti bailīgu, tas var pavērt pasakainus ceļus un iespējas.

Ņujorkā tu pavadīji četrus gadus, noteikti piedzīvoji daudz neaizmirstama. Kas bija šokējošākais, kas tevi pārsteidza amerikāņu kultūrā?

Ir interesanti runāt par Ņujorku un amerikāņu kultūru, jo Ņujorka nešķiet Amerika. Drīzāk kaut kāds hibrīds, atsevišķa valsts, kurā čum un mudž neskaitāmas rases, kultūras, valodas.

Uz turieni brauc cilvēki ar sapņiem un cerībām, un tas sajaukumā ar dažbrīd skarbo realitāti un dārgo ikdienas dzīvi veido tādu savstarpēju sapratni un iedvesmojošu sajūtu.

Kā atšķiras augstskolu mācīšanas prakse ASV no Latvijas? Vai ir kas specifisks, kas mums nemaz nav pieejams? 

Neesmu studējusi augstskolā Latvijā, tāpēc grūti teikt. Mana pieredze augstskolā ASV bija ļoti pozitīva, skolotāji zinoši, profesionāli, lieliska komunikācija un savstarpēja cieņa.

Ar kādiem māksliniekiem studiju laikā sanāca sadarboties?

Studiju laikā sanāca sadarboties ar daudz dažādiem māksliniekiem - Maiklu Fainstainu, Keitu Deivisu, Niku Hakimu, Samu Selleru, Mikaelu Valjanu un vēl. Tā bija brīnišķīga, iedvesmojoša pieredze.

Nesen tev iznāca debijas albums "Cycles". Pastāsti nedaudz sīkāk par tā tapšanu!

"Cycles" albums man ir ļoti mīļš. Dziesmas idejas formātā pie manis atnāca visdažādākajos mirkļos un vietās - Latvijā, Amerikā, Meksikā, Bali. Uz albuma dziesmām skatos kā uz ciklu posmiem, kurus piedzīvojam ikdienā. Pacilājošas, priecīgas sajūtas mijas ar skumjām, vilšanos, bet laiks rit uz priekšu un mēs augam, kustēdamies cauri šiem cikliem. Mūziku radījām kopā ar producentu Reini Ašmani.

Vai nākotnē plāno sakņot savu mūziķes karjeru Latvijā, vai tomēr plānā ir iekarot lielās skatuves ārpus Latvijas?

Mēs dzīvojam tādos laikos, kad māksliniekam ir miljons iespējas un formāti, kādos izpausties, gan taustāmi, gan virtuāli. Nevēlos sevi nekur piesiet, un domāju, tas nemaz nav nepieciešams.

Kas būtu tava sapņu skatuve, uz kuras vēlētos izpildīt savu oriģinālmūziku?

Sapņu skatuve būtu kāds silts vasaras festivāla vakars. Bet man galvenais ir cilvēki, kas vēlas klausīties, kuriem patīk un interesē. Skatuve var būt liela vai maza, iekšā vai ārā, tas vienalga.

Ja man ir priecīgas acis, kurās skatīties, tad es esmu laimīga.

Sapņu mākslinieks, ar kuru vēlētos sadarboties?

Noteikti Kaytranada. Mans otrs mīļākais producents (pirmais ir Reinis, protams), ar unikālu grūvu un stilu.

Koncerts, kuru redzēji, kas iedvesmojis visvairāk?

Visiedvesmojošākais koncerts bija "The Lesson GK" Ņujorkā. Tas bija hip-hop džems, improvizācijas vakars, kurā spēlēja grupa "The Lesson". Grupas sastāvā ir bundzinieks, basists, divi taustiņinstrumentālisti, divi reperi un vokālists. Mūzika bija pilnībā improvizēta, bet skanēja tā, it kā tās būtu sen izlaistas dziesmas ar miljons klausījumiem. Visu koncerta laiku stāvēju ar muti vaļā un nespēju noticēt savām acīm un ausīm. Kopā ar vienu no grupas reperiem Samu Selleru esam sadarbojušies dziesmā "That Morning".

Kādi nākotnes mūzikas plāni? Vai varam gaidīt vēl kādu albumu?

Šobrīd strādāju pie visāda veida projektiem, gan EZIAI, gan ar citiem māksliniekiem. Iedvesmas un ideju ir ļoti daudz. Varbūt albums vēl kādu laiciņu jāpagaida, bet jaunumus ceru pavēstīt drīz.

Noklausies albumu!

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO